Vienreizīgs brauciens. Vērodams, kā viesmīle vēlreiz piepilda viņa ūdens glāzi, Vinsents juta tādas kā baudas trīsas, V2 izjūtu atbalsi, mugurai slīdot pa acs ābola glumo virsmu.
Lai caur aci iekļūtu smadzenēs, vajadzēja sasniegt caurumu acs dobuma dziļumā. Biots varēja izurbties cauri kaulam, bet tas nebija nedz ātri, nedz droši. Šāda rīcība i/.raisītu veselu organisma reakciju vētru.
Sasniegt šo caurumu (Vinsents bija aizmirsis tā zinātnisko nosaukumu) vislabāk varēja, apejot apkārt acs ābolam. M-subā tas bija ilgs ceļš. Turklāt visu laiku vajadzēja pārvarēt asaru slapjumu un galvu reibinošās acs ābola kustības, kad subjekts skatījās uz to vai citu pusi.
Divi pārējie ceļi līdz smadzenēm - caur ausi vai degunu - bija vēl grūtāki. Ausu sērs un visai iespējamais ūdens Šķērslis vienā gadījumā un neiedomājamā netīrība otrā -ziedputekšņi, puņķi, visvisāda mikrofauna un mikroflora.
Šādi bija labāk. Pirmkārt, vajadzības gadījumā bija iespējams iedurt redzes nervā optisko zondi un iegūt makro-optisko attēlu jeb paskatīties uz pasauli ar mērķa acīm, lai gan attēls parasti bija ļoti pelēks un izplūdis.
Otrs lielākais drauds biotam bija apmaldīšanās. Putekļu ērcītes lieluma būtnei cilvēka ķermenis šķiet astoņus
kilometrus garš. Tāpēc V2 apzinīgi virzījās apkārt acs ābolam, iespiests starp plēvēm, mazliet apmaldījās, taču laimīgi sasniedza acs nervu tieši tajā brīdī, kad Vinsen-tam priekšā nolika vakariņas.
Un pēkšņi viņš sastapās nevis ar otro, bet pirmo lielāko draudu biotam.
Viņi uzbruka ugunīgi strauji, riteņiem zibot, tomēr mazliet slīdot uz acs ābola. Uzreiz viņš pamanīja trīs, kuri iznira no sarkankokam līdzīgā acs nerva aizsega.
Un tā arī bija atbilde uz jautājumu, vai profesore Līzlote Osboma, vadošā nanotehnoloģiju eksperte, MI5 konsultante, sieviete, kas spēja veicināt vai izjaukt britu izlūkdienesta nanotehnoloģiju pētījumus, bija tīra vai inficēta.
V2 aiz muguras bija vēl divi nanoboti.
Pieci pret vienu. Un, ja viņš pārāk ilgi vilcināsies, būs klāt vēl daži.
Kas bija viņu pārmijnieks? Vinsents vēroja, kā nanoboti tuvojas. Par daudz pārgalvīgi. Un sagrupēti divos baros, kuros bija gan relatīvi nekaitīgie audēji, gan kaujinieki. Viņus nevadīja pieredzējusi roka. Tas nebija Kukaiņcilvēks. Un nebija arī Bēmovskis. Pat ne jauniņā. Kā viņa sevi sauca? Papilddzīvība. Jā. Tā nebija arī viņa. Viņi visi spēja vadīt piecus atsevišķus nanobotus, nesagrupējot tos divos vados.
Vinsents nogaršoja kariju. Ļoti pikants.
Viņš rūpīgi košļāja. Bija svarīgi kārtīgi sakošļāt ēdienu. Tas palīdzēja gremošanai, kas bieži radīja sarežģījumus garajos ceļojumos, kad bija jāšķērso vairākas laika joslas.
Vienlaikus Vinsents aši pagrieza V2 pretī diviem nano-botiem, kurus viņam it kā nebūtu vajadzējis pamanīt.
Ēdiens Vinsentam nesagādāja nekādu baudu, taču viņš bija tik tuvu baudas mirklim, cik vien spēja, kad ietrieca aso spīli tuvākajam nanobotam tieši sakaru kanālā, izgāžot tā nanoshēmas.
Ievibrējās Vinsenta telefons.
Viņam varēja zvanīt un vienmēr viņu sazvanīt tikai viens cilvēks.
Viņš izņēma telefonu un izlasīja īsziņu. Uzmanība pārtrūka, un viņš gandrīz zaudēja divas V2 kājas, jo nanobots bija atvēzējies ar sirpi.
Grejs un Stouns miruši. Sedija ievainota/OK.
Vinsents neprata izjust baudu. Bet diemžēl viņš lieliski spēja izjust bēdas, zaudējumu un dusmas.
Viņš bija nobīdījis malā pirmās ziņas par aviokatastrofu. Iegrūdis visdziļākajā atvilktnē. Viņam bija uzdevums, vajadzēja koncentrēties, un ilgā pieredze bija iemācījusi neuzticēties ziņām. Varbūt Greja Maklēra lidmašīnā nebija. Varbūt.
Tomēr ziņu bija sūtījis Līrs. Ja Līrs tā teica, tad tā bija patiesība.
Vinsents nosūtīja atbildes īsziņu, netrāpot uz dažiem burtiem, jo ietrieca asu kāju otra nanobota vārīgajā kājas locītavā un noskatījās, kā tas sabrūk.
Tuvojās citi nanoboti. Jauns sešu nanobotu vads.
Merkis LO infic. Kaujos. Atkamjos.
Ja viņam būtu divi bioti, varētu cīnīties un uzvarēt. Ar trim viņš būtu pārliecināts par uzvaru. Taču šī bija nevienlīdzīga cīņa.
Līrs atbildēja: Kartāga.
Vinsents blenza uz šo vārdu. Nē, nē, nē. Tas nebija viņa stilā. Viņš tā nerīkojās.
Staru ierocis iešņāpa vienā no sešām kājām. Lai arī ne-pārcirta to pavisam, tomēr tā nolūza. Ātrumu tas pārāk neietekmēs, taču līdzsvaru gan.
Šī nebija īstā reize, lai spēlētu “sadod nanobotiem” un, iespējams, zaudētu. Bija jāevakuējas, turklāt pēc iespējas ātrāk.
Kartāga. Romas impērijas dižā ienaidniece. Līdz romieši to ieņēma, noslepkavoja vai paverdzināja katru vīrieti, sievieti un bērnu, nodedzināja līdz zemei visas ēkas un iestrādāja augsnē sāli, lai tur nekad nekas vairs neaugtu.
Carthago delenda est. Tā bija Romas devīze. “Kartāga ir jāiznīcina.”
Vinsents noslaucīja muti salvetē.
Viņš atbīdīja krēslu.
V2 pagriezās un bēga no četriem tuvākajiem un daudziem tālākajiem nanobotiem. Vēl vairāki traucās šurp pa acs nervu. Tie nebija bīstami - uz četrām kājām nanoboti bija lēnāki nekā biots. Tikai uz relatīvi gludas virsmas nanoboti varēja pārslēgties uz savu vienīgo riteni un noskriet biotu.
Diemžēl acs ābols bija visgludākā iespējamā virsma.
V2 darbināja kājas pilnā ātrumā. Atpakaļ apkārt acs ābolām.
Vinsents lēnām šķērsoja restorānu un tuvojās Līzlotei Osbormai.
V2 nogaidīja, līdz divi nanoboti bija pietiekami tuvu, un atklāja uguni. Viņu šautras sadragāja otru kāju.
Sāpes atbalsojās Vinsenta paša kājā.
V2 vienlaikus pa labi un pa kreisi izšļāca sērskābi. Na-nobotus tā nespēs nogalināt, bet aizkavēs gan, kad tie ie-stigs kūstošas miesas peļķēs. Pat uz četrām kājām, velkot līdzi stumbeņus, iespējams, izdosies aizbēgt no atlikuša-jiem nanobotiem.
Līzlote Osboma pēkšņi iekliedzās.
“Vai! Vai!”
Viņa piespieda pirkstus pie acs.
“Kas notika?” viens no vīriešiem satraukts jautāja.
Spiediens gandrīz sadragāja V2, bet Osbomas pirksti |au bija pavirzījušies uz ziemeļiem, aizšķērsojot ceļu nanobotiem, un V2 ceļš bija brīvs.
“Acs! Kaut kas iekļuvis acī. Ļoti sāp.”
Vinsents līgani virzījās uz priekšu. “Esmu ārsts. Iespē-jams, infarkts. Viņa jānogulda zemē.”
Jocīgi, cik iedarbīgi ir vārdi “esmu ārsts”.
Vinsents palīdzēja Osbomai piecelties no krēsla un noguldīja viņu uz muguras. Viņš notupās līdzās, uzmanīgi atbīdīja viņas roku no sejas un ar pirkstu pieskārās acs virsmai.
V2 optikā viņš redzēja no debesīm nolaižamies milzīgu grubuļainas ādas sienu un steidzās tai pretī.
Brīvo roku Vinsents iebāza kabatā un, neviena nepamanīts, izvilka dārgai pildspalvai līdzīgu melnu priekšmetu. Viņš piespieda galu Osbomas galvaskausa pamatnei.
V2 uzlēca uz pirksta brīdī, kad no skābes mākoņa iznira divi nanoboti.
Vinsents piespieda pildspalvas kājiņu, un atsperes iegrūda astoņus centimetrus garu volframa tērauda asmeni Osbomas muguras smadzenēs.
Vinsents pagrieza asmeni par simt astoņdesmit grādiem, vēlreiz piespieda kājiņu un izņēma rīku, kas pārējiem izskatījās pēc skaistas Mont Blanc pildspalvas.
“Viņai nepieciešama palīdzība,” Vinsents teica.
V2 uzskrēja pa viņa pirkstu un iecirta atskabargas miesā.