Vinsents spēji piecēlās kājās. “Es izsaukšu ātro palīdzību.” Viņš pagriezās un devās uz izeju.
Pagāja desmit minūtes, līdz Līzlotes Osbomas draugi un kolēģi atskārta, ka ārsts nevienu nav izsaucis. Tikmēr asins peļķīte zem Osbomas galvas bija izpletusies diezgan liela, un viņa vairs nesūdzējās par sāpēm acī.
SEŠI
Vinsents jau lidoja atpakaļ uz štatiem, Ņižinskis atpūtās pie dzēriena glāzes savā Londonas viesnīcā un bija gandrīz pārliecināts, ka Noass rīt ieradīsies uz pārbaudi, bet Bēr-novskis bija izrāvis puspudeli degvīna un domāja par pīpi, kad Kukaiņcilvēks pārradās mājās un sastapa Džesiku, kas viņu jau gaidīja.
Viņa stāvēja trīs pakāpienus augstāk uz lieveņa un lēkāja, lai sasildītos. Viņai bija astoņpadsmit - tātad divus gadus vecāka par Kukaiņcilvēku -, un viņa nāca no kādas Āfrikas ziemeļu daļas valsts. Etiopijas vai varbūt Somālijas. Viņš to nekad nevarēja atcerēties. Iespējams, viņai bija slaidākās kā-jas, kādas viņš jebkad redzējis. Viņa bija garāka par viņu. Un viss viņā bija nevainojams. Neprātīgi pilnīgas lūpas, lielas, gaišbrūnas acis, āda kā silts piens un mati vaļīgās, cirtainās sprogās, kas krita pār pieri un kutināja Kukaiņcilvēkam seju, kad Džesika skūpstīja viņu, guļot tam virsū.
“Čau, zaķi,” Kukaiņcilvēks teica, “tu laikam salsti.” “Tu mani sasildīsi,” viņa ķircināja, nokāpdama pa trepēm un pavērdama rokas apskāvienam.
Skūpsts. Kārtīgs skūpsts. No viņas lūpām kūpēja garaiņi, un viss sievietes siltums taisnā ceļā ieplūda viņa ķermenī, sasildīdams caur un cauri.
“Varēji gaidīt mani iekšā,” viņš teica.
“Es tavai mātei ne visai patīku,” Džesika sacīja, taču nesūkstījās.
Viņš paraustīja plecus.
Kukaiņcilvēks dzīvoja Pārksloupā, tuvāk Fletbušai, kopā ar māti un viņas māsu tanti Benīsiju. Tas bija galvenokārt balto rajons, kur mitinājās pārtikuši ļaudis -pārsvarā dažu vēl atlikušo izdevniecību darbinieki. Rakstnieki, redaktori un tā tālāk. Cilvēki, kas pūlējās smaidīt, redzot melnādainu pusaudzi ar dīvaini aziātiskām acīm un platu smaidu. Viņi gribēja, lai viņš saprot, ka ir šeit laipni gaidīts, lai gan bija melnādains pusaudzis balto bagātnieku rajonā.
Kukaiņcilvēks nedzīvoja trīsstāvu savrupnamā, par kāda iekārtošanu šie latē strēbēji izmeta veselu kaudzi naudas. Viņa nelielajai ģimenei piederēja trīs istabas, otrais stāvs, pārāk maz logu un tikai viena neērta vannasistaba. Viņi tur dzīvoja kopš pārcelšanās uz štatiem no Londonas pirms astoņiem gadiem, kad Kukaiņcilvēka tēvs bija nomiris ar infarktu.
Tantei Benīsijai piemita stils, un Kukaiņcilvēka māte Valija Eldera bija prātīgi ieguldījusi saņemto tēva dzīvības apdrošināšanas naudu. Un, protams, Kukaiņcilvēks atmeta kādu grasi no sava labi apmaksātā darba pilsētā.
Viņš bija videospēļu izmēģinātājs korporācijā “Ārm-stronga stilīgās dāvanas”. Tā viņš visiem stāstīja. Un kāpēc lai viņi domātu ko citu? Jebkurš varēja atrast šo korporā-ciju Google. Tā darbojās jau kopš Pilsoņu kara laikiem. Jebkurš varēja ieiet kādā viņu veikalā iepirkšanās centrā vai lidostā. Kukaiņcilvēks varēja parādīt spēles, ko bija izmēģinājis. Tās pārdeva gan veikalos, gan intemetā.
Kukaiņcilvēks ieveda Džesiku iekšā. “Tas esmu es,” viņš nobļāvās. Māte kaut ko bažīgi uzsauca no virtuves puses. Ja tante Benīsija bija mājās, viņa neko neteica.
“Ēst gribi?” Kukaiņcilvēks jautāja.
“Mm-hm,” Džesika atbildēja, pūzdama viņam elpu uz kakla.
Jā, tas Kukaiņcilvēkam patika. Sirds kā vienmēr apmeta kūleni. Vērpējiem bija jāveic ļoti sarežģīts darbiņš. Viņam vajadzēja simtiem stundu, pārmijot vērpējbotus, identificējot un piededzinot Džesikas jūtu apvaldīšanas centrus. Pēc tam vajadzēja implantēt viņas vizuālajā atmiņā Kukaiņcil-vēka tēlu un ar vadiem vai impulsu raidītājiem piesaistīt to pie baudas centriem.
Nogurdinošs darbs, jo viss bija jāveic brīvajā laikā. Bet tas bija tā vērts. Meitene piederēja viņam. Ja Kukaiņcilvēks būtu godīgs, viņš atzītu, ka atbilst sešām vai septiņām ballēm desmit ballu izskatīguma skalā. Džesika neiekļāvās nevienā skalā. Cilvēki brīnījās, kad redzēja abus kopā, un veltīja viņiem skatienu, kas pauda “dzīve ir netaisna”, vai arī domās uzdeva jautājumu: eu, kas tajā čalī tāds ir?
Tāpēc mammai nepatika Džesika. Viņa domāja, ka Dže-sikai rūp viņa nauda. Lai cik ļoti mīlētu dēlu, viņa saprata, ka ne jau viņa šarms vai ķermenis meiteni iekārdinājis.
Kukaiņcilvēkam kabatā bija šifrēts raidītājs - šķietami nevainīgs breloks. Viņš to saspieda un atslēdza savas istabas durvis.
Ņemot vērā to, cik viņš pelnīja, Kukaiņcilvēka istaba varētu būt augsto tehnoloģiju paradīze ar plazmas televizoriem un jaunākajām elektroniskajām rotaļlietām. Bet viņam tā visa pietika darbā. Viņa istaba bija dzenbudisma svētnīca. Vienkārša divguļamā gulta, balti palagi un balts galvgalis, matracis uz melnkoka platformas, kas istabas vidū šķita peldam gaisā.
Istabā bija omulīgs atpūtas stūrītis ar diviem melniem ādas un hroma atpūtas krēsliem pie neliela tējas galdiņa.
Viņa rakstāmgalds bija vienkāršs, bet ar elegantām proporcijām, un uz tā stāvēja samērā vecmodīgs dators (viņš taču nevarēja dzīvot, pilnībā noslēgts no pasaules), ko aizsedza sarkankoka japāņu aizslietnis ar loga rūšu rakstu.
Visas īstās augstās tehnoloģijas bija apslēptas cilvēka skatienam. Durvju aplodās bija iestrādāti sensori. Tie ar augstu atjauninājuma frekvenci skenēja grīdu un durvju rokturi, nano līmenī nepalaižot garām nemanītu nevienu sīkumu. Tāda pati tehnoloģija bija iestrādāta logā un sienās apkārt elektrības kontaktiem.
Nanoskenēšanas tehnoloģija nebija sevišķi kvalitatīva, tāpēc bija daudz viltus trauksmju. Cilvēki, kuri visu mūžu dzīvo makro pasaulē, nezina ne desmito daļu no tā, kas rāpo pa grīdas putekļiem.
Jebkurā gadījumā nano līmenī sienas un grīdlīstes bija kā sieti. Kukaiņcilvēka pieredze liecināja, ka pārmijnieks, kad vien iespējams, izvēlas vieglāko ieeju - durvis, logu -vai iekļūšanu, sēžot uz bioloģiskas būtnes. Tā varēja būt cilvēks, kaķis vai suns, un tieši tāpēc Kukaiņcilvēks nelaida savā istabā tantes Benīsijas kvekšķi.
Nanobotu tehnoloģijas lielākais trūkums bija vajadzība pēc vadības stacijas. Biotus varēja vadīt ar smadzeņu impulsiem, bet nanobotiem vajadzēja datoratbalstu un gamma staru sakarus. Vislabāk tuvumā un tieši. Caur signālu pastiprinātājiem, ja nepieciešams, lai gan tie bieži bojājās.
Tas nozīmēja, ka Kukaiņcilvēks riskēja, uzturēdamies neaizsargātā vidē. Alternatīva bija lūgt citu pārmijnieku dienu un nakti gādāt par viņa drošību. Un tas nu nenotiks. Lai viņu zibens sasper, ja ļaus kādam no viņiem pieslēgties savai optikai un lūrēt, kā viņi ar Džesiku mīlējās.
Kukaiņcilvēks jau tāpat pietiekami ziedoja darba dēļ. No Džesikas viņš neatteiksies. Viņa bija labākais viņa dzīvē. Šīs kājas? Šīs lūpas? Viss, ko viņa darīja?
Darbs, kuru bija viņā ieguldījis?
Nē, tam, uz ko viņš bija gatavs Dvīņu dēļ, bija robežas.
Tapat kā bija robežas tam, ko Dvīņi varēja prasīt no viņa, jo, runājot par cīņu pulsējošā artērijā vai subjekta smadzenēs, mešanos izmisīgā kaujā ar Keruaku vai Vinsentu… pagaidiet. Viņš bija aizmirsis - Keruaks bija izstājies no
spēles. Diezgan nožēlojami. Keruaka spēle bija nopietna.
Kamēr Vinsents joprojām lika pārmijas un nebija uzveikts, Dvīņi nevarēja Kukaiņcilvēkam neko teikt.
Tāpēc, nē, Kukaiņcilvēks neļaus kaut kādam zaļknābim, nanobotu raustītājam, rāpot pa viņa iekšām, kamēr ārpusē pa viņu rāpoja Džesika. Tas nenotiks. Nekādā gadījumā.