Džesika mazliet nodrebinājās, bet novilka mēteli.
Kukaiņcilvēks aizslēdza durvis.
“Ko tu šodien gribēsi, mazā?” Kukaiņcilvēks jautāja, pievilkdams viņu klāt.
“Visu, ko vien tu vēlies,” viņa čukstēja.
“Jā. Es jau domāju, ka tu tā teiksi.”
Aiz japāņu aizslietņa atskanēja klusa, vibrējoša skaņa. Kukaiņcilvēks vilcinājās. “Nē,” viņš nopūtās.
Signāls atskanēja vēlreiz, šoreiz jau skaļāk.
“Velns parāvis, nē,” viņš jau dusmojās.
“Neej,” Džesika teica.
“Tici man, es negribu nekur iet,” Kukaiņcilvēks sacīja. “Tici man. Nekusties. Nē, kustēties tu drīksti, bet tikai lai atbrīvotos no drēbēm. Es aiziešu un paskatīšos, kas tur ir.”
Viņš mazliet neveikli aizslāja no gultas līdz noslēptajam datoram. Ekrāna labajā augšējā stūrī pulsēja niecīga sarkana izsaukuma zīme. Kukaiņcilvēks atkal nolamājās, tomēr apsēdās krēslā, uzlika austiņas un iedrukāja trīsdesmit divu zīmju kodu.
Viņš bija gaidījis, ka ieraudzīs Bēmovska neglīto pumu. Bet bija vēl sliktāk. Daudz sliktāk. Viņa ekrānā parādījās
Dvīņi - dabas kļūda, ko veidoja Čārlzs un Bendžamins Armstrongi.
Kukaiņcilvēks apspieda riebuma izteiksmi sejā. Viņš bija ticies ar šiem siāmas dvīņiem aci pret aci divas reizes. Šoreiz bija labāk, jo nevarēja redzēt viņu trīskājaino ķermeni, tomēr tas neko daudz nelīdzēja. Viņam tik un tā bija lāskatās uz šīm briesmīgajām galvām. Murgainais attēls tik tikko ietilpa ekrānā. Divas galvas, kas sakusušas vai saplūdušas vienā.
“Entonij,” teica Čārlzs Ārmstrongs. Tas, kurš atradās pa kreisi. Viņš parasti runāja vairāk.
“Jā. Labs vakars, kungi.”
“Atvaino par traucējumu. Tu esi pelnījis atpūtu pēc vakardienas svarīgā darba. Mēs esam no tiesas pateicīgi, un likpat pateicīga kādudien būs visa cilvēce.”
Kukaiņcilvēkam bija izkaltusi mute. Viņam jau sen pie kājas bija gan dvīņi Armstrongi, gan viņu vīzija par cilvēces nākotni - visas tās blēņas par Nexus Humānus jeb “Vienotajiem cilvēkiem”. Viņš bija pārmijnieks, nevis ideālists. Viņam patika spēle. Patika vara. Patika skaistā būtne viņa gultā. Pārējais bija tikai pļāpas. Taču Čārlzam un Bendžaminam Ārmstrongiem nedrīkstēja atteikt. Ja vien kādam nebija daudz vairāk drosmes kā tobrīd Ento-nijam Elderam, jo Divi vienā, kā Dvīņus sauca viņiem aiz muguras, Kukaiņcilvēku nāvīgi biedēja.
“Šķiet, Vinsents ir Londonā,” Bendžamins teica. “Un vismaz vēl viens. Mēs nezinām, kurš.”
“Labi,” Kukaiņcilvēks piesardzīgi novilka. Austiņas krakšķēja. Slikts savienojums. Viņš tās izņēma un ļāva balsij skanēt skaļruņos. Džesika jau tāpat nesapratīs, un viņai bija vienalga.
Čārlzs pasmaidīja. Un vidējā acs - tā, kura abiem bija kopīga - pievērsās viņam.
Jēziņ!
“Jāsteidz izmantot mūsu priekšrocības,” Čārlzs teica. “Mēs īstenosim savu dižo plānu, Entonij. Jaunākie izlūkošanas dati liecina, ka galvenais mērķis būs Ņujorkā.”
Kukaiņcilvēks atalgoja savus dīvainos priekšniekus, pārsteigti noelšoties. Džesiku viņš pēkšņi bija aizmirsis. Visi bija izmisumā, kad parādījās ziņa, ka ASVP - Amerikas Savienoto Valstu prezidente - neuzrunās ANO Ģenerālo asambleju, bet sūtīs savā vietā valsts sekretāri.
“Man šķita, ka viņa ir Bēmovska mērķis,” Kukaiņcilvēks bija izbrīnīts.
Lai papurinātu kopīgo galvu, Diviem vienā vajadzēja pakustināt visu ķermeņa augšdaļu. Rezultātam bija jābūt komiskam. Bet tā nebija. “Nē, Entonij. Bēmovskim ir arī citi pienākumi. Turklāt pašlaik esam zaudējuši maršrutu uz tavu sākotnējo mērķi.”
Maršruts bija makro līdzekļi, lai sasniegtu nano mērķi. Nanoboti nespēja mērot lielus attālumus. Tie nelidoja. Makro mērogā tie nepārvietojās ātri. Nano vidē pēda bija ievērojams attālums. Tāpēc vajadzēja meklēt maršrutus -nesējus, cilvēkus, kas, zinot to vai ne, aiznestu nanobotu līdz mērķim. Līdz mērķiem, ar kādiem viņi strādāja, maršrutus veidoja vairāki posmi, un katru no tiem veica kāds cilvēks, kas pienesa nanobotu par vienu posmu tuvāk.
Kukaiņcilvēks blenza uz masīvo, ieliekto pieri, cenšoties neskatīties uz aci, kurai tur vispār nebija jābūt. Viņš mēģināja iztēloties, kas notiek šajā baisajā galvā. Baumoja, ka Diviem vienā arī daļa smadzeņu ir kopīga, tāpat kā kopīga bija vidējā acs, un, ja varēja ticēt leģendām, vēl vismaz viena ķermeņa daļa.
Sejas ierāmēja naksnīgas debesis un zaļi izgaismotā Em-l>ire State Building ēkas smaile. Viņi atradās vietā, ko visi sauca par Tulpi. Tulpe bija Ārmstrongu ēkas pieci augšējie stāvi jeb sešdesmit trešais līdz sešdesmit septītais stāvs, bet ckas smaile bija būvēta no nanokompozīta polimēra. Tas bi ja caurspīdīgs materiāls, skatoties no iekšpuses uz āru, un rožaini apsarmojis, skatoties no ārpuses iekšā. Dvīņi savu d/īvi pavadīja šajās telpās, augstu virs pilsētas, neredzami ārpasaulei, bet plaši atvērti smailēm un debesīm.
Kukaiņcilvēka sākotnējais mērķis bija britu premjerministrs. Tas šķita pareizi, jo viņš bija dzimis Lielbritānijā.
Bet kas noticis ar maršrutu? Ceļš līdz premjeram šķita pilnīgi skaidrs.
Entonijs bija labi iepazinis premjerministru Bovenu, pētījis viņa rūpīgi dokumentēto dzīves gājumu, meklējis sviras, ko varētu pievilkt vecā vīra smadzenēs. Jums patīk zirgi, premjerministra kungs? Un jūs smagi traumēja māsas noslīkšana? Un jūsu mīļākā šokolāde ir Flakel Visi šie
dati glabājās krunkainajā receklī, ko sauc par smadzenēm.
Tik daudz rūpīgi veiktu mājasdarbu vējā, ja Bovenu ņems kāds cits.
“Kas notika ar maršrutu?”
“Kā jau minēja mans brālis, Vinsents bija Londonā.”
“Tas nenotika nano līmenī,” Bendžamins sacīja, uzminēdams Kukaiņcilvēka domas. “Mūsu draugs Vinsents to izdarīja vecajā stilā. Viņš iedūra viņai smadzenēs, Entonij. Atceries to. Ar tādiem vājprātīgajiem mums jācīnās.” Dvīņi paliecās uz priekšu, tāpēc trešā acs bija vēl tuvāk, pārāk tuvu kamerai. Kukaiņcilvēks atrāvās atpakaļ.
“Viņi ir nežēlīgi savā dēmoniskajā cīņā,” Bendžamins jau sāka uzvilkties. “Mēs apvienosim cilvēci! Mēs radīsim jaunu cilvēku, evolūcijas nākamo soli - vienotu cilvēku sugu! Viņi cīnās, lai cilvēci joprojām mocītu šķelšanās, naids un neīstas individualitātes vientulība.”
Dūres būkšķis. Attēls nodrebēja.
“Tas sāksies, tiklīdz tu ieradīsies,” Čārlzs teica. Viņš bija mierīgāks par brāli. “Pie mājas tevi gaida mašīna. Tu atbrauksi?” Vienlaicīgs Divu vienā smaids. “Izlīdzēsi mums?”
“Jā, kungi,” viņš atbildēja. Jo Kukaiņcilvēks pat negribēja minēt, kas notiek ar cilvēkiem, kuri atsakās “izlīdzēt” Diviem vienā.
Nopietns un nedaudz samulsis viņš iznāca no aizslietņa otras puses. Džesika gaidīja.
“Pats neticu, ka to saku, bet man ir jābrauc. Sarežģījumi darbā.”
Džesika uzmeta lūpu, un tas gandrīz salauza Kukaiņcil-vēka gribasspēku, bet nē, viņš nebija gatavs likt Dvīņiem gaidīt.
“Bet tu man esi vajadzīgs tikai piecas minūtītes.”
Nākamās piecas minūtes un arī pārējo sarunu noklausījis viens vienīgs biots.
Šis biots bija īpašs modelis, kas piemērots tādu lielapjo-ma skaņas viļņu uztveršanai, ko rada balss saites, kuras ir garākas par biota ķermeni. Viņš bija pavadījis sešas nedēļas Džesikas labajā ausī. Sešas nedēļas ausu sērā, izvairo-lies no vates kociņiem dirižabļa lielumā, un kopā ar austiņām, no kurām gāzās mūzika tīras vibrācijas formā.