Sešas nedēļas, kurās biots kļuva arvien vārgāks, bet turējās par spīti visam, un tagad bija tuvu nāvei, ja vien to neizdosies droši evakuēt.
Vilksa sēdēja kafejnīcā pāri ielai un drukāja savā klēpj-ilatorā, izlikdamās, ka raksta romānu, un ausīs viņai bija iespraustas austiņas.
Vilksa nebija labākā pārmijniece un nekāroja pēc cīņas ar Kukaiņcilvēku. Bet Kukainītis taču nemaz nebija viņu atradis, vai ne? Dažas reizes gan viņš bija tik tuvu, ka Vilksa varēja izlasīt viņa nanobotu sērijas numurus un saskatīt baiso emblēmu ar eksplodējošo galvu. Bet viņa bija paslēpusies. Sastingusi. Un nanoboti, kas varēja nogalināt viņas biotu un pašu Vilkšu iegrūst vājprātā, bija aizsteigušies garām.
Nano līmenī Vilksa nebija nekāda dižā cīnītāja. Daudz spējīgāka viņa bija makro pasaulē, kur tās dusmas dažkārt kļuva bīstamas, ja viņu izaicināja. Izvēlētais skarbās meitenes stils nebija tikai stils. Viņa nevalkāja milzīgos Doc Marten zābakus, lai izskatītos stilīga, bet gan tādēļ, lai neviens spēriens nebūtu veltīgs, kad viņa līdz tam nonāca.
Vilksai bija daži interesanti tetovējumi. Zem labās acs bija tumšas, lejupvērstas liesmas, kas drīzāk izskatījās pēc haizivs zobiem vai stilizētiem ripzāģa zobiem.
Kreisās rokas iekšpusē bija uztetovēts QR kods. Ja kāds to nofotografēja ar telefonu, kods viņu aizveda uz mājas-lapu, kur bija attēlots pacelts Vilksas vidējais pirksts un apaļš logotips. Tajā bija ar fotošopu pārveidota bilde, kurā redzams, kā Vilksa iedur pūķim acī.
Otrs QR koda tetovējums bija, teiksim tā, mazāk redzamā vietā. Un tas aizveda uz pilnīgi citādu mājaslapu.
Vilksa bija dumpīga pusaudze. Un varēja sagādāt pamatīgas nepatikšanas.
Bet vajadzības gadījumā viņa prata būt arī pacietīga. Sešas nedēļas šajā kafejnīcā un štruntīgā žurku caurumā, ko grūti nosaukt par dzīvokli, līdzās Kukaiņcilvēka mājai.
Gurdā balsī Vilksa teica: “Uzrāvies, Kukainīt. Pamatīgi uzrāvies!”
ARTEFAKTS
Adresāts: līrs
Sūtītājs: vinsents
Kopsavilkums.
Vilksas veiktā Kukaiņcilvēka draudzenes novērošana devusi rezultātus.
1) Apstiprināts: Kukaiņcilvēks bija pārmijnieks atentātā pret Maklēru.
2) Kukaiņcilvēkam ir gan stratēģiska, gan taktiska loma. I as varētu liecināt par nopietnu problēmu ar Bēmovski.
3) Apstiprināts: ĀSD gatavojas uzbrukt ANO. ASVP ir mērķis nr. 1. Mērķi ir arī citu valstu vadītāji.
Ieteikumi.
1) Sakarā ar jaunu biotu nepieciešamību, sevišķi ņemot vērā ĀSD iniciatīvu un paralizēto Maklēra korporāciju, iesaku pabeigt operāciju “Vaioleta”.
2) Paātrināt jauno kadru apmācību.
Piezīme: es neesmu Scīpions.
SEPTIŅI
Sedijas Maklēras galvā bija burbulis. Tāds kā ūdens baloniņš. Tikai tas bija vīnogas lielumā un pilns ar asinīm.
Tas bija trīsdesmit trīs milimetrus garš. Smadzeņu anei-risma. Diezgan liela. Vieta, kur artērijas sieniņa bija plānāka un asinsspiediens izveidoja nāvīgu pūslīti.
Ja tas pārsprāgtu, asinis nevaldāmi izšļāktos apkārtējos smadzeņu audos. Un Sedija gandrīz noteikti nomirtu. Ja ne, tad zaudētu daļu smadzeņu un droši vien kļūtu par “dārzeni”.
Dažos gadījumos to bija iespējams operēt. Taču ne šajā gadījumā, jo pūslītis Sedijas galvā bija ļoti dziļi.
Viņa bija redzējusi datortomogrāfijas un magnētiskās rezonanses uzņēmumus, un pat izsmalcināti detalizētu, gandrīz māksliniecisku digitālo angiogrāfiju. Lai to iegūtu, caur artēriju viņas cirksnī vajadzēja ievadīt krāsvielu.
Ak, labie laiki. Labie laiki!
Ja viņa būtu palikusi slimnīcā, tur veiktu datortomogrā-fiju, meklējot asiņošanu. Pēc tam veiktu magnētisko rezonansi, lai tuvāk aplūkotu aneirismu.
Un tad viņi noteikti pamanītu kaut ko neparastu. Tādu kā audu sabiezējumu ap aneirismu.
Tad viņi veiktu angiogrammu, un tad, jā, tad viņi iegūtu diezgan skaidru attēlu, no kura mati saceltos stāvus.
Viņi redzētu pārīti niecīgu radījumu, kas nav lielāki par putekļu ērcītēm, bet krustu šķērsu cītīgi vij teflona šķied-ras, veidojot tādu kā aizsargkārtu ap izspīlējušos, nospriegoto vīnogas lieluma ūdens baloniņu.
Viņi būtu ieraudzījuši Greja Maklēra biotus, kas čakli darbojās, lai viņa meita dzīvotu.
Sedija tos tagad redzēja, jo dr. Čatopadaja, ko paciente sauca par dakteri Čatu, pagrieza ekrānu, lai viņai tos parādītu.
“Šeit ir bioti pirmajā attēlā.” Viņa noklikšķināja klaviatūru, lai nomainītu attēlu. “Un šeit tie ir pusstundu vēlāk.”
“Tie nav pakustējušies.”
“Jā, tie nekustas. Iespējams, miruši.” Dakterei Čatai bija pāri piecdesmit, viņa bija dūšīga, tumšādaina un nevainojami kārtīga uzsvārcī, kas bija uzvilkts virs sari. “Tu, protams, zini, ka es un visa mana ģimene sērojam par tavu lēvu un brāli.”
Sedija pamāja ar galvu. Viņa negribēja izturēties strupi vai noraidoši. Viņa vienkārši nespēja uzklausīt vairs nevienu līdzjūtību. Viņa smaka līdzjūtībā un rūpēs.
Pēdējo divdesmit četru stundu laikā Sedija bija uztvērusi ziņu par nāvi. Uztvērusi, bet ne samierinājusies ar to, tikusi tai pāri vai pa īstam apraudājusi. Tikai uztvērusi. Un
tāpēc redzēt sīciņos, mirušos biotus šķita jau par daudz.
Viņas tēvs bija radījis apvērsumu medicīnā. Tam vajadzēja daudzus gadus. Viņš bija ieguldījis vairāk nekā miljardu dolāru. Un tāpēc vajadzēja atpirkt no akcionāriem savu kompāniju, lai varētu, nevienam neko nepaskaidrojot, tērēt tik milzīgu naudu.
Viņš un Sedijas māte bija nostrādinājuši sevi gandrīz līdz nāvei. Tad māte saslima ar vēzi, un viņš vēlējās pabeigt darbu vēl izmisīgāk, lai varētu sūtīt miljoniem mikroskopisku būtņu cīņā ar vēža šūnām un izglābt sievu.
Viņš pārcieta milzīgu spiedienu.
Bet biotu projekts nepaspēja glābt Sedijas un Stouna māti - Greja sievu.
Trīs mēnešus pēc Birgidas Maklēras nāves Grejs praktiski nebija redzams. Viņš dzīvoja darbā. Un tad… brīnums.
Biots. Bioloģiska būtne, nevis mašīna. Radījums, kas sastāvēja no visādiem DNS loterijas maisiņā salasītiem niekiem. Zirneklis, kobra, medūza. Bet pats galvenais bija vadības mehānisms, kas ļāva vienam prātam skatīties ar biota acīm un skriet ar biota kājām, un griezt ar biota asmeņiem. Tas bija cilvēka DNS.
Biots nebija robots. Tā bija ķermeņa daļa. Tieši saistīta ar radītāja prātu. Tā bija radītāja organisma sastāvdaļa.
Greja Maklēra bioti tika injicēti tuvā, bet drošā attālumā no aneirismas. Caur Sedijas auss kanālu tie izveidoja sevišķi smalku teflona šķiedru piegādes ceļu. Un pēc tam sāka iiust apkārt aneirismai faktiskajā makromērogā niecīgu, bet subjektīvajā mikromērogā milzīgu tīklu.
“Labi, ka sprādziena izraisītais pārspiediens neizraisīja plīsumu,” sacīja daktere Čata. “Bijusi asiņošana, bet, šķiet, la mitējusies. Tev paveicies.”
Sedija gribēja izmest nejauku un sarkastisku piezīmi par savu veiksmi, kas padarījusi viņu par bāreni, bet iekoda mēlē.
“Vai tas ir ietekmējis aneirismu?”
“Veidojums nav mainījies. Bet, kā zini, pinums pastāvīgi jāuztur nevainojamā kārtībā un tam jābūt izturīgam. Lai ka arī būtu, pabeigti bija tikai sešdesmit procenti. Tāpēc izrakstīšu asinsspiedienu pazeminošas zāles.”
“Man pret tām bija alerģija,” Sedija teica.