“Varam izmēģināt citus medikamentus. Ir plašs klāsts..
“Nepūlieties,” Sedija viņu pārtrauca. “Es protu lasīt (loogle. Tāpat zinu, ka man ir nevainojams asinsspiediens un šīs zāles nelīdzēs; tās vajadzīgas tikai tādēļ, lai man šķistu, ka kaut ko esmu darījusi. Man nevajag placebo, dakter.”
Daktere Čata nopūtās un uzlūkoja meiteni, nosodoši saraukusi uzacis. “Tev tagad ir liela atbildība.”
“Jā, zinu.”
“Uzņēmums nodarbina gandrīz tūkstoš cilvēku sešās valstīs.”
“Septiņās,” Sedija teica. “Tētis iekārtoja laboratoriju Singapūrā. Tieši turp viņi ar Stounu lidoja.”
Daktere Čata nopūtās. “Vai varam kādam piezvanīt, lai atbrauc pie tevis? Draugiem? Vecmāmiņai?”
Sedija uzmeta viņai izaicinošu skatienu. “Nē, tas nav vajadzīgs. Man nav tādu draugu, ko es pašlaik gribētu satikt.”
Ārste aizgāja, un Sedija palika viena. Istaba bija grezni iekārtota. Lai gan gulta bija līdzīga slimnīcas gultām, pie sienas bija četrdesmit divu collu plazmas ekrāns, izsmalcināti Džespera Morisona krēsli, planšetdators, skaistas orhidejas kristāla vāzēs, pieklusināts apgaismojums un skats pa logu, kas sniedzās no grīdas līdz griestiem, uz Maklē-ra uzņēmuma galveno kompleksu Ņūdžersijā. Aiz blakus durvīm bija marmora vannasistaba, kas nedarītu kaunu pat viesnīcai Ritz-Carlton.
Ja jau jāslimo, tad šī bija labākā vieta, kur to darīt.
Sedijas skatiens pievērsās niecīgajiem mirušajiem bio-tiem. Pēdējais, kas palicis no tēva.
Viņa brīnījās, kāpēc tik maz ir raudājusi. Viņa bija mazliet pašņaukājusies un pašņukstējusi, bet tas arī viss. Pēc mātes nāves viņa bija raudājusi daudz un ilgi. Varbūt bija visu izraudājusi. Varbūt samierinājusies, ka dzīve ir sāpju un zaudējumu pilna.
Vai varbūt bija notrulinājusies un rāmā nolemtībā gaidīja pati savu nāvi. Pēdējā Maklēru ģimenes locekle.
Sedija izvēlās no gultas. Tas nebija viegli. Tas bija sāpīgi. Roka bija viena gara, trula sāpe, kuru palaikam pārtrauca asi dūrieni. Dūrieni, no kuriem aizrāvās elpa.
Ģipša vietā roka bija nofiksēta vieglākā materiālā, un to saitē varēja iekārt kaklā.
Viss pārējais ķermenis bija viens liels sasitums. Dodo-lies uz tualeti, viņa kustējās kā veca sieviete. Viņas urīnā bija nedaudz asiņu, taču mazāk nekā iepriekšējā reizē.
Pie dušas Sedija brīdi vilcinājās. Viņa neizsakāmi gribēja ieiet dušā, bet vannā būs vieglāk nesaslapināt apsējus. Medmāsas bija viņu apmazgājušas ar sūkli, bet tā nebija īsta mazgāšanās.
Viebdamās un kustēdamās tik lēni kā artrīta slimniece, viņa atgrieza ūdeni. Vannasistabā bija plašs Bvlgari vannas eļļu un pērlīšu klāsts. Viņa izšķīdināja ūdenī vannas sāli ar zaļās tējas aromātu.
Atbrīvošanās no slimnīcas apģērba, kas gan bija ļoti smalks, tomēr domāts slimniekam, aizņēma zināmu laiku. Beidzot viņa iekāpa ūdenī. Tad pēkšņi paslīdēja un iegāzās vannā ar visu augumu.
Neiedomājamas sāpes, lauztajai rokai atsitoties pret vannas malu. Karsta ūdens izraisītais šoks uz katra sadauzītā ķermeņa kvadrātcentimetra.
Bet palēnām karstums izplatījās pa muskuļiem, atrada zilumus un sāka izsūkt no tiem sarecējušās asinis, remdēja pārkairinātos nervu galus un ieaijāja prātu tādā kā pusmiega stāvoklī.
Viņa dzirdēja, ka atveras durvis, bet skaņa šķita ļoti tāla. Tomēr balss atskanēja tieši blakus vannai.
“Piedod, ka ielauzos.”
Sedija atvēra acis un ieraudzīja jaunu, gadus divdesmit vecu vīrieti ar ļoti nopietnu muti un neizteiksmīgām brūnām acīm.
“Pie velna, ko tas nozīmē?” Sedija iebļāvās. Viņa pārāk spēji sarāvās, roka atsitās, un spalga sāpe izskrēja no elkoņa līdz plecam. “Nolādēts! Vācieties laukā!”
“Nē,” viņš teica. “Vēl ne. Mums jāaprunājas.”
“Ko? Es jūs nepazīstu. Vācieties, kamēr nav atnākusi apsardze un neesmu likusi jūs pamatīgi piekaut.”
Nopietnā mute tik tikko jaušami noraustījās. It kā domātu par smaidu, tomēr negrasītos to īstenot.
Sedija savukārt pat nedomāja pakļauties instinktam un piesegties, jo tas liecinātu par vieglu ievainojamību. Bet, pat būdama kaila, līdz kaklam ūdenī un daļēji sakropļota, viņa nedomāja izrādīt ievainojamību.
“Mani sauc Vinsents.”
“Tas labi. Bet tagad pazūdi!”
“Es esmu… draugs… tava tēva draugs.”
“Tāpēc ielavījies, lai redzētu mani kailu?”
Vinsents tikko jaušami parāvās atpakaļ. Samirkšķināja acis. “Jā, tev nekā nav mugurā.” It kā tikko būtu pamanījis. Un, spriežot pēc raižpilnās rievas pierē un tā, kā viņš atrāvās atpakaļ, Sedijai gandrīz šķita, ka tā tiešām ir.
“Ko tu gribi?” Sedija prasīja.
“Tavs tēvs un brālis negāja bojā nejaušā nelaimes gadījumā. Viņus noslepkavoja. Arī tu biji mērķis. Viņi no sava nodoma neatkāpsies. Tevi nogalinās vai paverdzinās.”
Sedija blenza uz viņu. Labu brīdi. Viņa pamazām apjēdza, ka vārds “noslepkavoja” viņu itin nemaz nepārsteidz. Neviens viņai to nebija teicis. Neviens nebija izteicis tādu mājienu, viņai klātesot. Taču pusotras dienas laikā kopš aviokatastrofas neviens arī nebija izteicis vārdus “dzinēja defekts”, “sadursme ar putnu” vai “pilota kļūda”.
“Tur ir halāts,” viņa teica, ar zodu pamādama uz bieza fiotē halāta pusi. Vinsents to paņēma, atvēra un novērsa seju.
Viņa lēni un mokoši pieslējās kājās. Slepkavība. Jā, tas nemaz nešķita neiedomājami. Māte bija iemācījusi viņai ieklausīties nepateiktajā. Bieži vien tieši pauzes sarunās bija visinteresantākās.
Protams, ja viņai draudēja briesmas, tad varbūt arī no šā vīrieša.
Vinsents neskatījās, kamēr viņa lēnītēm un uzmanīgi pārvilka halātu pāri salauztajai rokai un ar veselo roku to sasēja.
Tad ar pēkšņu, līganu kustību Vinsents izvilka pildspalvu un piespieda to viņai pie sirds, tieši zem krūškaula.
Sedija sastinga. “Ko tu dari? Raksti autogrāfu?”
Vinsents papurināja galvu. “Uzskatāmi demonstrēju savus nolūkus.” Viņš attālināja pildspalvu un saspieda to. Izšāvās mirdzošs asmens. “Uzskatāmi demonstrēju, ka tu jau sen būtu mirusi, ja es būtu ieradies tevi nogalināt.”
Sedija uzelpoja. Daudz mierīgāk, nekā viņai bija tiesības.
“Minēšu - esi ieradies glābt man dzīvību. Un kā tu to grasies darīt?”
“Iesākumam, lūk, tā.” Viņš pieskārās Sedijas sejai, pieskāriens ilga dažas sekundes. Tajā nebija nekā erotiska. “Tātad…” Sedijajautājoši ieteicās.
Vinsents pamāja ar galvu. “Kā jau teicu, es pazinu tavu tēvu.”
ASTOŅI
Saskaņā ar norādījumiem, ko Noass bija saņēmis, vi-nam bija jādodas uz Selfridge ’s lielveikalu. Viņš jau zināja, kā turp nokļūt. Selfridge ’s atrodas Oksfordstrītā, un tas ir plašs, glauns, koši dzeltens un pilns ar dizaineru zīmolu somiņām, eksotisku kosmētiku un dīvaini ģērbtiem manekeniem. Tas mirguļo un spīguļo, un vizuļo.
Šādās vietās Noass automātiski jutās mazs, noplucis, bikls, neveikls, satriecoši nepievilcīgs un varbūt pat kā noziedznieks. Viss bija spodrs un tīrs, tai skaitā darbinieki, kas ar apbrīnojamu centību pūlējās noslēpt bažas par to, ka viņu veikalā ienācis, fiziski ienācis tāds radījums kā šis nevīžīgais pusaudzis.
No otras puses, daudzas darbinieces valkāja augstpapēžu kurpes, apspīlētus svārkus un šauras blūzes. Tāpēc nevarētu teikt, ka Noasam šī vide būtu pilnīgi vienaldzīga.
Saskaņā ar norādījumiem viņam bija jāiet uz pārtikas nodaļu un jānopērk kārba šerbeta gabaliņu par šokējošu cenu - piecām mārciņām -, kas bija gandrīz visa viņa nauda. Nekas, būs dāvana mammai, kas gan droši vien domās,