ka viņš ir idiots.
Serbeta gabaliņi koši dzeltenā iepirkumu maisiņā bija jāaiznes uz cigāru humidoru - savdabīgu saunu, kurā plauktos aiz stikla rindojās simtiem ārkārtīgi dārgu cigāru.
Tas bija smieklīgi, un Noass gandrīz nolēma iet prom. Protams, pirms tam viņš pamēģinās atdot atpakaļ šerbetu.
Taču, kamēr viņš neizlēmīgi vilcinājās pie humidora, vīrietis - spriežot pēc izskata, indietis vai pakistānietis ar ekstravagantām ūsām - veltīja viņam zīmīgu skatienu. Skatienu. Viņš aicināja Noasu humidorā, vaicādams: “Vai jums patīk labi cigāri?”
Un Noass izpildīja norādījumus līdz galam, atbildēdams ar norunāto paroli: “Es jums atnesu šerbetu.”
Viņš iedeva kārbu vīrietim, kas paskatījās uz to, pamāja ar galvu un teica: “Jā.” Ūsas izstiepās smaidā. “Tev nesekoja,” vīrietis sacīja. Redzēdams Noasa jautājošo skatienu, viņš piebilda: “Mēs, protams, tevi vērojām satiksmes videonovērošanas kamerās, kopš izgāji no mājām, un pēc tam veikala apsardzes kamerās.”
Viņš meloja. Par to nebija ne mazāko šaubu - lai kas viņi būtu, šiem ļaudīm nevarēja būt tādi sakari, nē. Viņi nebija ne policija, ne tamlīdzīga instance, kas varētu tā vienkārši pieslēgties satiksmes videonovērošanas kamerām, pat ne veikala kamerām. Ja viņiem būtu tāds piķis, tad nemāžotos ar šādu karnevālu.
Vīrietis cieši pētīja Noasu, viņa acis samiedzās, manot Noasa aizdomas. “Labi. Tu vismaz neesi sasodīts muļķis.”
“Un jūs šeit nestrādājat.”
“Gudrs zēns. Pēc piecām minūtēm tiksimies uz ielas.”
Ārā bija auksts un tumšs, salīdzinot ar veikala koši dzelteno, hromēto greznību. Bija tikko pāri dienas vidum, bet lietus mākoņi jau slīdēja tik zemu, ka Noass būtu varējis pasniegties un tiem pieskarties. Vīrietis iznira viņam blakus un teica: “Nāc man līdzi. Tu nedrīksti man teikt savu vārdu, tev vēl nav vārda, bet mani sauc doktors Paunds.”
Noass tam neticēja. Varbūt Čodrijs, varbūt Sings vai tamlīdzīgi, taču vīrieša akcents neskanēja tā, kā vietās, kur bija izplatīts uzvārds Paunds.
Viņi bija atstājuši Oksfordstrītu un tagad meta līkumu ap Kevendišskvēru - vienu no Londonas mazajiem, nožogotajiem, grūtsirdīgajiem parkiem. Sākās lietus, un uzplauka lietussargi, un kādu brīdi nebija iespējams sarunāties.
Viņi gāja uz priekšu pa Hārlijstrītu līdz kādām durvīm vienā no grūti atšķiramo četrstāvu māju rindām.
Lifta nebija, tāpēc Noass sekoja doktoram Paundam pa vairākiem kāpņu posmiem līdz brūnām, lakotām koka durvīm, uz kurām nebija ne numura, ne vārda plāksnītes. I )oktors Paunds izņēma atslēgu, pavicinādams to un plati pasmaidīdams, it kā tas būtu kāds liels sasniegums. Viņam trūka divu blakus esošu zobu - labā acu zoba un nākamā. Smaganu līnija liecināja, ka pie to trūkuma vainojams smagāks notikums par parastu zobārsta apmeklējumu.
“Pēc tevis,” doktors Paunds sacīja.
Noass izdzirdēja skaņu ffff un sajuta dzēlienu skaustā.
Pēc tam viņš nolēma, ka vajadzētu apgulties uz paklāja -apgulties turpat un tajā pašā brīdī. Viņš juta, ka doktora roka satver krekla muguras daļu un piebremzē kritienu ar seju pret grīdu.
Puisim šķita, ka nebija pagājis ne acumirklis, kad viņš pamodās. Viņš sēdēja krēslā. Krēsls bija neērts un ļoti robusti veidots, it kā būtu saskrūvēts no dažiem koka dēļiem. Platas siksnas ar līpslēdzējiem turēja Noasa kājas pie krēsla kājām, rokas pie krēsla roku balstiem un muguru pie atzveltnes.
Tās nebūtu noturējušas Nepārspējamo Halku, bet, dažas reizes sasprindzinājis muskuļus, Noass saprata, ka paša spēkiem neizdosies no tām atbrīvoties.
Abās rokās bija uzvilkti melni cimdi, no kuriem stiepās vadu mudžekļi. Sarkani, zili, zaļi, balti, melni. Tievi vadi-ņi, kas nevīžīgi nokarājās līdz panelim, kas bija vienkārši nolikts uz grīdas. Tas nepavisam neizskatījās eleganti.
Kabelis savienoja paneli ar Mac datoru uz neliela kāršu galdiņa.
Acu augstumā tieši priekšā bija divi samērā lieli televizora ekrāni. Tajos bija redzams vienīgi diezgan baiss logotips, kurā bija attēlots tāds kā mehānisks kukainis un burti BZRK.
Visi šie priekšmeti bija ienesti telpā nesen. Dīvāns, atpūtas krēsli un galdiņi bija nostumti malā. Paklājs sarullēts. Noass bija pārliecināts, ka dzīvoklis šiem ļaudīm bija piešķirts tikai uz laiku. īpašnieki, bez šaubām, bija devušies 11z kādu siltāku un sausāku vietu par Londonu un nemaz nenojauta, kas mājās notiek.
“Ko tas, sasodīts, nozīmē?” Noass prasīja. Viņš nešļup-stēja. Patiesībā viņš jutās ļoti možs. Viņš bija atjēdzies no bezsamaņas apbrīnojami īsā laikā un prātoja, vai tam ir kāds sakars ar galvas apsēju. Šķiet, arī no tā stiepās vadi.
Tie kutināja skaustu.
Parādījās doktors Paunds. “Ak, esi pamodies?”
“Pie velna, kas notiek?” Noass prasīja, juzdams, ka si-tiācija prasa kādu smagāku vārdu.
“Piedod, ka nācās tevi iemidzināt, taču man tevi bija jāpārbauda nano līmenī. Neuztraucies, izskatās, ka esi tīrs,” doktors Paunds novicināja roku. Šī roka turēja aizdegtu cigāru, no kura vijās kodīgi dūmi. Izskatījās arī, ka viņam mutē ir šerbeta gabals. Rozā.
“Turpmākais aizņems tikai piecpadsmit minūtes,” Paunds sacīja.
“Atbrīvojiet mani,” Noass pieprasīja, lai gan necerēja, ka tas notiks. Nevarētu arī teikt, ka viņš to tiešām gribēja, jo bija taču piekritis kaut kādai pārbaudei. Un brālis to bija izturējis, vai tad ne?
Ja vien tas nebija kāds smalks joks. Viņš pārbaudīja lpslēdzēju ap labo bicepsu. Jā, tas joprojām turējās cieši, un viņš nebija Halks.
“Tev būs jāspēlē videospēle,” doktors Paunds teica. "Patiesībā divas spēles. Spēli kreisajā ekrānā tu vadīsi ar labo roku, bet spēli labajā ekrānā - ar kreiso roku.”
“Spēles?”
“Spēles,” doktors Paunds apstiprināja. “Bet tu necīnīsies par punktiem. Punkti ir abstrakti. Taču sāpes ir pavisam īstas.”
To pateicis, viņš it kā nejauši ļāva rokai ar cigāru slīdēt arvien zemāk, līdz tā kvēlojošais gals bija pavisam tuvu Noasa rokai.
“Un bailes no ievainojuma, teiksim, kāda locekļa zaudēšanas, arī ir ļoti īstas.”
Noass blenza uz savu sagūstītāju, meklēdams ūdeņainajās, brūnajās acīs apliecinājumu, ka viņš joko, pārspīlē, muļķojas vai dara ko citu, tikai nerunā patiesību.
“Vai pazīsti dzejnieku Ezru Paundu?” doktors Paunds jautāja.
“Ko jūs tur darāt?” Noass jautāja, vēlēdamies, kaut balss tik manāmi nedrebētu.
Doktors Paunds bija piestūmis pie Noasa labās kājas ratiņus. Tie bija tikai aptuveni pusmetru augsti un izskatījās pēc avārijas ģeneratora, kam kāds bija piestiprinājis ķēdes motorzāģi.
“Pag. Nē, pag. Nē, pagaidiet.”
Viņš atkal pārbaudīja līpslēdzi. Diemžēl superspēki nebija parādījušies. Dažas šņirkstošas līpslēdža skaņas, un tas arī viss.
“Tiek uzskatīts, ka Paunds bija, iespējams, dižākais divdesmitā gadsimta dzejnieks.” Doktors nofiksēja ratiņu riteņus un ar skavu piestiprināja tos pie krēsla kājas tā, lai mir-
dz0šais motorzāģis atrastos puscentimetra attālumā no tās. “Labi, es pārdomāju,” Noass teica.
“Bet es tik ļoti nopūlējos,” doktors Paunds, paskatīdamies augšup, piemiedza viņam ar aci. “Diemžēl Paunds bi ja arī garīgi nelīdzsvarots. Viņš bija ārprātīgs antisemīts un Hitlera atbalstītājs.”
Doktors Paunds bija nostājies pa kreisi no Noasa. Viņš paņēma vadu, kas bija biezāks par citiem un patiesībā iz-katījās pēc kabeļa ar spailēm galos. Vienu spaili Paunds ieknieba Noasa auss ļipiņā.