“Jēziņ!” Noass iebrēcās. “Šausmīgi sāp!”
“Jā, un vēlāk sāpēs vēl vairāk. Es tikai iezemēšu tavu degunu.” Otru spaili viņš iestiprināja Noasa nāsī.
“Nu tad tā,” Paunds teica, “ātrāk sāksim, ātrāk beigsim.” “Kas man jādara?” Spailēs sakniebtā āda smeldza. Mo-lorzāģis uzdzina šausmas. Un Noass negribēja neko dzirdēt par vājprātīgiem nacistu dzejniekiem.
“Divas spēles. Viena ir parastā šaušanas spēle pirmajā personā. Otrā spēle ir citāda, un tajā tev jāpārvar šķēršļi sarežģītā trīsdimensiju uzbūvē, kur tu esi mazs, jauks ro-botiņš vārdā Nano.”
Dzirdot šo vārdu, Noasa acis iekvēlojās. Viņa brālis bija
t0 savā neprātā atkārtojis atkal un atkal.
Nano nano nano.
Tātad tas bija iedzinis Alekšu vājprātā.
“Šī nav spēle!” Noass iebļāvās, pēkšņi apjauzdams panesību. “Jūs izdarīsiet ar mani to pašu, ko ar manu brāli!”
Doktors Paunds glūnīgi pacēla augšup uzacis. “Zini, kas Ezras Paunda gadījumā ir interesantākais? Savus labākos darbus viņš radīja psihiatriskajā slimnīcā. Tev trīsdesmit sekunžu laikā jāapgūst spēle,” dokotrs Paunds sacīja, pieiedams pie sava klēpjdatora. “Tad sāksim.”
Ieslēdzās abi ekrāni.
Labajā ekrānā Noass bija pārstāvēts ar šauteni. Simboli ekrāna labajā malā. Ieroču izvēle? Vide - Londonas iela. Nē, tā nebija Londona, takši bija dzelteni. Varbūt Ņujorka. Pa ietvēm staigāja animēti gājēji, garām brauca taksometri, vieglās un kravas mašīnas.
Nevainojama grafika. Reālistiska skaņa.
Kreisajā ekrānā vīdēja nesaprotama ainava. Viņu pārstāvēja zirneklis, kas stāvēja uz viļņainas, rievotas virsmas, kurai pāri slējās tāda kā Dalī stila katedrāle ar augstiem kontrforsiem.
Viņš pakustināja cimdoto plaukstu. Pareizi - rokas ar ekrāniem bija saistītas krusteniski. Tātad labais cimds -kreisais ekrāns. Kad viņš pakustināja roku, zirneklis sakustējās. Un šautene arī. Rokas krustām - tas būs jāatceras.
Labi, spēle. Jākoncentrējas. Aleksam nebija nozāģēta kāja. Viņš velti uztraucās, vajadzēja saglabāt mieru. Šī bija tikai ķīniešu izcelsmes amerikāņu čaļa vadīta pārbaude. Tāpēc jākonc…
“Āāāāāāā!” Spaile raidīja neiedomājami spēcīgu sāpju šautru no auss līdz degunam. Visa kreisā sejas puse sarāvās krampī, un acīs sariesās asaras.
“Lai tu saprastu, kādas ir likmes,” doktors Paunds sacīju, “Un tagad sāc!”
Šaušanas spēlē sieviete, kas izskatījās pēc nevainīgas mājsaimnieces, izvilka nazi un mērķēja tieši Noasam sejā. Viņš pagrieza cimdu, liekot avataram izvairīties, un izmēģinājuma pēc salieca pirkstu. Viņa šautene izšāva. Lode Tāpīja garāmbraucošā mašīnā, sašķaidot logu.
Pēkšņi atskanēja ne ar ko nesajaucamā, apdullinošā ķē-
DEs motorzāģa skaņa. Īstenībā. Nevis spēlē.
Viņš aši paskatījās lejup. Ak dievs, zāģis tik tiešām griezās, un tā zobi jau skrubināja koka krēsla kāju, bet pa gaisu lidoja šķēpeles un zāģu skaidas.
Kreisais ekrāns! Trīs mehāniski roboti, līdzīgi paša ava-
taram, traucās uz viņa pusi pāri sfērai, bet tas vairs nebija tik svarīgi kā takša logs, kas nupat slīdēja lejup un kurā parādījās ierocis, tāpēc Noass pagrieza cimdu un izšāva. Savēja ļoti reālistiskās sejas pieres daļā pēkšņi parādījās precīzs, apaļš caurums.
Bet niecīgie, kukaiņveidīgie radījumi otrā spēlē, ekrānā pa kreisi ar kaut ko līdzīgu smalkiem staru ieročiem izšāva
“Nolādēts!” Atkal elektrošoks, un šoreiz stiprāks.
Mazie roboti izšāva vēlreiz, un atkal viņa seja raustījās konvulsijās, bet nu jau bija palaists garām dūšīgs vīrs, kas traucās šurp pa šķērsielu, vēzēdams cirvi. Noasa avatars sabruka, un motorzāģis turpināja kaukt, urbdamies krēsla kājā.
“Apturiet!” Noass brēca, bet bļaustīties nebija laika, jo bija jādzen avatars Nano uz priekšu, vienlaikus atkāpjoties no cirvja, kas atkal krita lejup, un izvairoties no mazajiem kukainīšiem, kuri kaut ko smidzināja viņam virsū, un…
“Jēziņ!” Elektrošoks plosīja apziņu, kamēr motorzāģis gaudoja, līdz galam iegriezdamies ozolkokā, un viņš juta skaidu un zāģa savērpto gaisa plūsmu.
Un tad iestājās miers.
Šķita, ka zāģa spalgais troksnis skan no liela attāluma.
Noass neredzēja neko ārpus monitoriem.
Viņš nejuta bailes.
Viņš norobežojās no krēsla un līpslēdzējiem, un knaibīšanas degunā un ausī, izmeta no prāta brāli, mitējās just un domāt…
Viņš lēca, piezemējās aiz tuvākā mikroskopiskā robota, iedūra tam ar savu adatas asuma kāju, iešāva sejā vīrietim ar cirvi, traucās pāri sfērai, lidojumā salieca savas zirnekļa kājas un pagriezās, lai piezemētos uz grambaina, pelēka mūra, kas acumirklī uzbruka ar lipīgām, pūkainām bumbām, sajuta vēl vienu elektrošoka triecienu, atspērās no Ņujorkas sienas, ko klāja grafīti, lidojumā izšāva, un uzņēmējs ar mašīnpistoli, pat nepaspējis notēmēt, nomira ar lodi kaklā, arteriālajām asinīm izšļācoties no brūces.
Vēl viens elektrošoks! Bet šķita, ka tas jau notiek ar kādu citu. Kāda cita Noasa vaigs spazmās sarāvās, un kāda cita acis aizmigloja asaras.
Motorzāģis bija gandrīz izgrauzies cauri krēsla kājai, un
palicis bija vairs tikai centimetrs līdz viņa paša kājai, bet arī par to lai uztraucas kāds cits.
Noass atkāvās no spalvainajām bumbām un spiedās cauri pūlim, cenzdamies izvairīties no skābes šalts, līdz pēkšņi abi ekrāni satumsa. Atkal parādījās biedējošais logotips.
Vispirms Noass pamanīja, ka gandrīz neko neredz, jo acis aizmigloja sviedri un asaras.
Tad viņš sajuta spaiļu radītās sāpes, lai gan doktors PAunds tās jau ņēma nost.
Viņš izdzirdēja klusumu, jo motorzāģis beidzot bija izslēgts.
Noass drebot ievilka elpu un paskatījās lejup uz labo kāju. Zāģis bija pilnīgi izgrauzies cauri vienai krēsla kājai, un svars balstījās uz atlikušajām trim. Uz puiša trīcošā liela muskuļa bija parādījusies sarkana švīka, kas nebija dziļa, bet no tās sūcās asinis.
Doktors Paunds kustējās uzsvērti mierīgi, noņēma galvas apsēju, atplēsa vaļā līpslēdzējus.
“Tu droši vien tagad labprāt iegāztu man pa seju,” doktors Paunds sacīja.
Tu pat nespēj iedomāties, cik ļoti labprāt , Noass do-maja.
Bet šīs emocijas izgaisa, un to vietā nāca daudz spēcīgākas izjūtas un vajadzības. Lepnums. Ziņkāre. Izdzīvošanas kurbums.
“Kā man veicās?” Noass vaicāja.
Doktors Paunds nopūtās. Noasam par brīnumu, viņš maigi uzlika roku uz puiša sviedriem pieķepušajiem matiem. “Jaunekli. Es nedrīkstētu zināt, kas esi. Taču ģimenes līdzība ir acīmredzama.”
“Jūs pazināt Alekšu?”
Doktors Paunds domīgi pasmaidīja. “Es pazinu puisi, kurš sauca sevi par Keruaku. Kurš ir līdzīgs tev, lai gan vecāks un labākā fiziskā formā.”
Alekss.
“Viņš bija ļoti prasmīgs,” doktors Paunds teica.
“Ak tā?”
“Bet tev, zēn bez vārda, ja gribi dzīvot, būs jābūt vēl prasmīgākam nekā viņš.”
DEVIŅI
Sedijai joprojām sāpēja roka. Tagad tā arī niezēja. Un bija noberzta. Kopš to sadragāja, pagājušas piecas dienas,
un roku joprojām nevarēja izmantot. Taču dzīšanas process jau bija daudz tālāk nekā jebkuram citam šādā situācijā.
Maklēra uzņēmuma klīnikas mediķiem bija tādas iespē-jas, par kādām citi pat nesapņoja. Personāls zināja, kā izmantot ārstnieciskos biotus. Trīs bioti gandrīz nekavējoties bija ķērušies pie lauzto kaulu atjaunošanas un stiepa pūslī-šus cilmes šūnām, kuras injicēja tuvu diviem lielākajiem lūzumiem.