Pēc tam biotus izņēma un uzpildīja ar otro, un tad ar trešo kārtu. Vēlāk viņi transportēja titāna šķiedras un no-veidoja tās mikroskopiskajās spraugās starp abām lūzuma pusēm kā armatūru cementā. Tālāk bioti ķērās pie apnicīgākā uzdevuma - nogādāt līdz lūzuma vietai pūslīšus ar šķidrumu, kas līdzinājās superlīmei. Ar to nostiprināja lūzumu, lai titāna šķiedras vieglāk apaugtu ar kaulu un tiktu novērsti turpmāki mikrolūzumi.
Pēc dažām dienām Sedijas roka darbosies kā iepriekš.
Pēc divām nedēļām tā būs stiprāka nekā bija pirms tam.
Medicīnisko biotu vadītāji sēdēja atpūtas krēslos atsevišķās telpās, lai nekas nenovērstu viņu uzmanību un lai izvairītos no stresa, kaut arī viņi strādāja tikai trīs stundas no vietas.
Stress. Šķiet, tas nāca komplektā ar vecumu. Tāds bija sākotnējais secinājums - jo neelastīgāks kļuva prāts, jo grūtāk tam bija sagremot nano pasaules neparastumu. īsāk sakot, uzturēšanās gaļā uzdzina cilvēkiem šermuļus.
Ja Sedija būtu palikusi klīnikā, viņi ķertos klāt viņas smadzenēm. Turpinātu to, ko reiz bija darījis viņas tēvs. Gādātu, lai viņa dzīvo.
Bet tagad Sedija vairs nebija Ņūdžersijas kompleksā. Viņa bija lūgusi Stemam ļaut iet, un, izteicis dažus pieklājīgus iebildumus, viņš to arī ļāva.
Sedija lika Maklēru šoferim izlaist viņu pie ģimenes dzīvokļa Parka avēnijā, bet iegāja iekšā tikai tādēļ, lai pārģērbtos un sakravātu nelielu somu.
Viņa bija saņēmusi ziņu no Vinsenta.
Tāpēc tagad meitene stāvēja uz Medisona avēnijas un 26. ielas stūra. Tas nebija ne eksotiskākais, ne interesantākais Ņujorkas ielu stūris. Tur bija neliels skvērs, ko sauca par Medisonskvēra parku, lai gan neko daudz pēc parka tas neizskatījās. Taču tā bija vieta, kur varēja uzturēties pat nakts vidū, pārāk nebaidoties par savu drošību.
Viņa gaidīja viena, sejas apakšējo trešdaļu ievīstījusi šallē, bet matus sedza cepure.
Apritē nebija pārāk daudz Sedijas fotogrāfiju - Goog/e izmeta tikai trīs. Ja arī viņa bija slavena, tad tikai bēdl-g.i slavena. Vienīgā Maklēra, kas vēl palikusi dzīva. Po-ten-ciālais plašsaziņas līdzekļu uzmanības upuris, jo visi joprojām trakoja par traģēdiju stadionā. Viņa gribēja, lai neviens viņu nepazīst. Un nepazītu arī. Ne jau tukšā par-kā, kur viņa bija tinusies garaiņu mutulī, kas spiedās cauri šallei.
Viņai bija auksti, un smeldza salauztā roka, un vēja dēļ asaroja acis. Sedija stāvēja, vienu roku iebāzusi dziļi mēteļa kabatā, bet otra bija iekārta kaklā un sala, jo meitene bija aizmirsusi cimdus.
Pienāca puisis. Izskatīgs. Nē, pat ļoti pievilcīgs un vecāks nekā viņa - varbūt astoņpadsmit vai deviņpadsmit gadus vecs. Garš, slaids un tumsnējs, taču deguns, mute, piere un sejas izteiksme nevēstīja vis “esmu cēlies no spāņu ugunsdzēsējiem”, bet gan “esmu cēlies no ļaudīm, kuri sensenos laikos staltos zirgos bradāja zemniekus”.
Viņš pienāca klāt. Pacēla uz augšu vienu uzaci, šķietami vīlies palūkojās lejup uz viņu un jautāja: “Tu esi Vinsenta draudzene?”
Sedija uzreiz izjuta pret viņu nepatiku. Ne tādu nepatiku, kas vēlāk varētu pārvērsties valdzinājumā. Nē, drīzāk nepatiku, kas piepūloties varētu nepāraugt nicinājumā un palikt tikai nepatika.
Šis puisis bija Luiss Aragons - vidējais no trim spāņu nekustamo īpašumu aģenta dēliem. Viņa tēvs agrāk bija sa-
triecoši bagāts, bet tagad bija tikai bagāts. Taču Luiss bija mainījis vārdu, un tagad viņu sauca Renfīlds.
“Jā, laikam,” Sedija atbildēja.
“Nāc līdzi,” Renfīlds teica.
Viņa pat nepakustējās, kad puisis apcirtās uz papēža un devās prom. Viņš bija paspēris savus piecpadsmit soļus, līdz attapās, ka iet viens. Divreiz ātrāk viņš bija atpakaļ. Nepārprotami jauneklī cīnījās apjukums ar dusmām.
“Paklau,” Sedija teica, “es neklausu pavēlēm. Reizēm es paklausu lūgumiem.”
Renfīlds samirkšķināja acis. Viņš saslējās un pakāpās atpakaļ, pārvēršot garo, taisno degunu tēmēšanas ierīcē un nofokusējot skatienu uz viņu.
“Tev ir mašīna? Vai arī mēs iesim kājām?” Sedija noprasīja.
Puiša skatiens instinktīvi pievērsās melnam Audi A8, kas tukšgaitā kūpināja izplūdes dūmus. Sedija sāka iet. Puisis pielika soli, lai turētos līdzi.
“Kā tevi sauc?” Sedija jautāja.
“Tev jāsauc mani par Renfīldu. Mašīnā tev aizsies acis. Un tu nedrīkstēsi noņemt apsēju. Ja atteiksies, paliksi šeit. Tas nav ierosinājums, bet fakts.”
Viņš runāja ar akcentu. Jā. Skaidri izkopts zemnieku bradātāja akcents. Skaņu r vārdā Renfīlds viņš bija izrunājis cieti. Taču viņa nespēja noteikt, kur šāds akcents radies. Skaidrs bija vienīgi tas, ka viņš nav dzimis Amerikā.
Sedijai ļoti gribējās viņu pasūtīt. Viņa nebija ne labā,
ne pacietīgā omā. Viņa bija mērojusi tālu ceļu no šausmām līdz zaudējumam, līdz sāpēm, līdz šim parkam un šim iedomīgajam nāpslim. Ja Renfīlds būtu uz viņu paskatījies, tad viņas skatienā ieraudzītu to visu kopā ar neslēptu vēlējumu iet ieskrieties.
Šoferis livrejā izkāpa no mašīnas, lai atvērtu durvis. Se-dija pasteidzās pirmā, uzsmaidīja viņam un ielēca mašīnā.
Pēc divdesmit tumšām minūtēm auto apstājās, dzinējs tika izslēgts, apsējs noņemts, un viņas skatienam pavērās grafīti uzraksts “Miskaste”. Viņa atradās šaurā šķērsielas gagalmā, kur varēja iespiest tikai pāris noplukušu automašīnu.
Viņa ļāva šoferim atvērt durvis. Izkāpa ārā. Joprojām sals. Joprojām Ņujorka. Nokvēpuši sarkani ķieģeļi, sarūsējušas dzelzs ugunsdzēsības kāpnes visapkārt un virs galvas un kārtīgi nostāvējušos atkritumu smaka.
Renfīlds rakstīja telefonā īsziņu.
“Kur mēs esam?” Sedija prasīja.
Renfīlds neatbildēja. Atvērās kādas durvis uz telpu, kurā nebija pārāk daudz gaismas. “Nāc,” viņš teica.
Sedija sekoja Renfīldam siltumā. Durvis aizvērās. Kāds stāvēja Sedijai aiz muguras, un viņai uz skausta parādījās zosāda.
Atvērās otras durvis, un viņa iegāja spoži apgaismotā telpā ar baltām sienām. Tā nebija lielāka par iebūvētu garderobi. Renfflda līdzās vairs nebija. Tagad viņa bija pilnīgi viena. Sienā bija redzamas nerūsējoša tērauda bīdāmās durvis.
“Laipni lūdzu,” teica balss bez ķermeņa. “Diemžēl nākamā stunda tev nebūs pārāk patīkama. Bet tas ir nepieciešams.”
Noass dzeltenā taksometrā brauca no Kenedija lidostas uz kādu vietu Manhetenas dienvidos.
Viņš Amerikā bija pirmo reizi. Patiesībā viņš vispār nekur ārpus Londonas nebija bijis.
Noass bija noguris un satraukts. Un nobijies. Un prātoja, vai nav kļuvis par smalkas izjokošanas upuri.
Viņam bija iedots iPad ar videoinstruktāžu, ko viņš lidmašīnā bija noskatījies. Tagad prātā šaudījās visādas šausmas. Taču zēns juta arī patīkamu satraukumu. Jo visa viņa dzīve bija skola un noplukusi istabiņa, ne lielāka par skapi, un sajucis varonis brālis, pelēka, izdilusi māte, gandrīz neredzams, sašļucis tēvs un sašļukusi dzīve, kas nesolīja neko vairāk par darbu, ko viņš neieredzēs, un visu to pašu, kas jau bija, mūžīgi mūžos.
Varbūt Noass bija muļķis, jo, neuzdodot jautājumus, piekrita iestāties vājprātīgā organizācijā, lai apturētu vēl vājprātīgāku organizāciju. Bet alternatīva bija vienmuļība, kas maltu viņu, līdz samaltu pavisam.