Tāpēc Alekss bija devies karā. Un, pie velna, kāpēc gan ne? Tieši tā pēc iestāšanās dienestā viņš bija teicis Noasam: “Pie velna, kāpēc gan ne? Strādāt krogā vai birojā un dzīvot tikpat sūdīgi kā mamma un tētis? Pie velna, kāpēc neiestāties armijā?”
Tagad arī Noass bija iestājies. Pie velna, kāpēc gan ne?
Un arī tāpēc, ka kaut kur šajā bezjēdzīgi augstajā pilsētā dzīvoja kāds, kurš sauca sevi par Kukaiņcilvēku. Noass iztēlojās, kā kādudien atkal apciemos Alekšu un teiks viņam: “Es piežmiedzu Kukaiņcilvēku, brāl.”
Noass zināja, ka šāds sapnis ir smieklīgs. Viņš nemēdza sevi muļķot, bet bija skarbs un godīgs. Nekad nemānīja sevi ar tādām muļķībām kā citi zēni - par to, ka izaugs un kļūs par profesionālu sportistu vai uzvarēs “Lielbritānijas zelta talantos”, un ka viņam būs nauda, meitenes un pielī-dēji. "
Noass nemācīsies universitātē un nekļūs par bagātu baņķieri vai ko tamlīdzīgu. Viņam bija lemts, zvaigznēs ierakstīts kā radiovadāmai bumbai strādāt vienmuļu darbu, un būs liels prieks, ja izdosies sasniegt kaut tik daudz.
Viņš bija izturējis Paunda pārbaudi un redzējis alkatīgo mirdzumu Paunda acīs. Pirmo un, iespējams, pēdējo reizi mūžā Noasam bija kaut kas vērtīgs.
Viņam kabatā bija piecsimt skaisti, gludi dolāri - dolāri ar to neskaidri mistisko simbolismu un kompakto formu. Uz papīra strēmeles bija uzrakstīta adrese. Un viņš bija mantojis kaujas uzdevumu.
“Pirmo reizi, puis?” taksists pār plecu uzsauca.
“Pirmo,” Noass atbildēja.
“Es piestāšu pačurāt.” Taksometrs apstājās pie nejēdzīgi spoži apgaismota veikala ar neona alus reklāmām un plakātiem netīrā, aizrestotā skatlogā.
Šoferis izkāpa, atstādams skaitītāju ieslēgtu. Pēc mirkļa taksometra durvis atvērās un sēdeklī blakus Noasam ieslīdēja meitene. Viņa izskatījās ļoti dīvaini un bija ģērbusies postgotu vai humpalu šika stilā. Zem vienas acs viņai bija pilošu liesmu tetovējums. Vaibsti bija tikpat raupji kā jebkurai meitenei, ko Noasam gadījies sastapt savā rajonā. Neapzināti viņš bija gaidījis, ka Ņujorkā visas meitenes būs modeles.
“Šis taksometrs ir aizņemts,” Noass teica. “Mēs neapstājāmies, šoferis tikai…”
“Jā, šoferis paņēma simtnieku un ielaida mani. Viss bija sarunāts, zilacīt. Starp citu, tev acī ir šmucīte .” Meitene cieši paskatījās uz viņu, pasniedzās pāri sēdeklim un ar vienu pirkstu it kā izslaucīja kaut ko viņam no acs.
“Simtnieku?”
“Jā, simtnieku. Simt dolāru banknoti.” Viņa apklusa, acīmredzot gaidīdama vēl kaut ko. “Tu nejautāsi, kas ir
šmucīteT’’
“Domāju, ka drupača vai kaut kas tamlīdzīgs.”
“Tu esi attapīgs, angļu puika.”
Noass sarauca pieri. Meitene nepavisam nešķita draudīga, bet kaitinoša gan, un, tā kā bija mazliet izaicinoši ģērbusies un ļoti tieša, viņš nosprieda, ka viņa varētu būt prostitūta. “Piedod, ka jautāju, bet vai tu esi palaistuve?”
“Tu domā - ielasmeita? Nē-e. Lai gan… ja būtu - cik tu maksātu?” Viņa smaidīja ar vienu lūpu kaktiņu vairāk, ar otru mazāk un izskatījās nedaudz jukusi. Atskanēja viņas smiekli: “He-he.” Tie nebija līksmi, bet drīzāk izklausījās
kā verbāls aizstājējs īstiem smiekliem.
Noass nezināja, ko atbildēt, un meitenes smaids kļuva vēl platāks.
“Atslābsti, angli. Es dzīvojos pa tavu aci un pārbaudu tevi. Meklēju kukaiņus. Domāju, ka esi tīrs. Tevi novēro kopš vakardienas, un vēlāk būs arī vispārējā pārbaude. Es te tikai fiksi apskatos.”
“Jūtos mazliet apjucis,” Noass atzinās.
Šoferis atgriezās, izvairīdamies skatīties uz meiteni, un taksometrs sāka braukt. Meitene pārlaida uzmanīgu skatienu ietvei un tukšajai ielai.
“Tu tikai domā , ka jūties apjucis, angli.” Atkal sardo-niskie nesmiekli. “Drīz vien tu jutīsies tik apjucis, ka pat nesapratīsi, uz kuras planētas atrodies.”
Sedija spožajā gaismā samiedza acis.
“Vinsent?” viņa jautāja. Lai gan balss nelīdzinājās viņa balsij. Tā nebija arī Renfflda balss. Izklausījās, ka tā pieder sievietei, lai gan bija pietiekami zema, lai varētu būt arī zēna balss.
“Man jālūdz tevi izģērbties. Visas drēbes ieliec atverē sienā pa labi no tevis. Pēc tam būs jāstāv nekustīgi, kamēr veiksim skenēšanu.”
“Vinsents mani jau pārbaudīja. Uzlika biotu,” Sedija sacīja.
“Un arī to noņēma, turklāt pagājušas jau vairākas dienas.”
Balss skanēja kaitinoši saprātīgi. Viņai tā nedaudz riebās. Sedija paraustīja plecus un novilka šalli, mēteli un zābakus. Viņa iestūma tos atverē.
“Cik tālu jāizģērbjas, balss bez ķermeņa?”
“Līdz galam, lūdzu.”
“Es ceru, ka pēc tam intemetā neparādīsies bildes, balss bez ķermeņa,” Sedija nomurmināja.
“Vari saukt mani par Ofēliju,” balss teica.
“Tu esi sieviete?”
“Jā,” Ofēlija atbildēja. “Es izslēgšu balss pārveidotāju.” Pēc brīža viņa jautāja: “Vai tā ir labāk?”
Balss vairs nebija bezpersoniska. Tā noteikti bija sievietes balss. “Jā, ir gan. Es nekautrējos, taču šeit ir ļoti neglaimojoša gaisma.”
“Es sāku skenēšanu,” Ofēlija noteica. “Tu redzēsi dažādas krāsas gaismu. Dzirdēsi dažādas skaņas, un dažas no tām būs skaļas. Paliec, kur esi.”
“Labi, Ofēlij.”
Tas turpinājās ilgāk, nekā viņa bija gaidījusi. Pietiekami ilgi, lai kļūtu garlaicīgi. Un pietiekami ilgi, lai tas viņu aizkaitinātu.
Lai gan Sedija nebija snobiska un neizturējās pret cilvēkiem augstprātīgi, viņa bija dzīvojusi vidē, kur nācās pieciest ļoti maz neērtību. Visi nepatīkamie pārdzīvojumi bija saistīti ar medicīnu - diagnostika un pirmie mēģinājumi ārstēt aneirismu, un tas tikai vairoja viņas nepacietību. Turklāt visa šī medicīniskā procedūra šķita tādā kā citpla-
netiešu nolaupīšanas stilā.
Beidzot atkal ieslēdzās baltā gaisma. Viņa saviebās.
“Piedod, man vajadzēja ieslēgt gaismu lēnāk.”
“Un kas notiks tālāk?”
Atvērās durvis. Ienāca jauna sieviete. Mazliet pāri divdesmit. Viņas melnie, garie mati bija sasieti interesantā mezglā, bet brīvie gali nokarājās pār muguru. Āda bija tumša, bet ne no Āfrikas saules. Starp acīm viņai bija tāda
kā sīka safīra rotiņa, bet tā drīzāk izskatījās pēc aplikacijas, nevis pīrsinga. Sievietei bija skaistas acis, bet citādi nekā īpaša. Rokā viņai bija iepirkumu maisiņš ar rokturiem. Sieviete to sniedza Sedijai.
“Tavas drēbes. Uzmanies, dažas varbūt vēl ir karstas. Mēs tās apstrādājām ar mikroviļņiem. Tagad vari apģērbties.”
Ofēlija. Sedijai šis vārds šķita pazīstams. No literatūras. Klasiskās, nevis modernās. Nekādi nedevās rokā, bet gan jau viņa vēlāk to noskaidros Google meklētājā.
“Ar mikroviļņiem?”
“Mikroviļņi nespēj kaitēt biotiem, ar kuriem, cik zinu, esi pazīstama. Bet nanoboti satur nelielu daudzumu metāla, tāpēc tie ir neaizsargāti pret vecās, labās mikroviļņu krāsns iedarbību.”
Sedija sāka ģērbties. “Nanoboti?”
Ofēlija pasmaidīja. Un uzreiz kļuva skaistāka. Tas bija viens no tiem smaidiem, kuri, kā mēdz teikt, “dara telpu gaišāku”. Sedija vēlējās, kaut viņa tā prastu. “Man uzdots tevi sagatavot. Tāpēc atbildēšu uz visiem jautājumiem. Protams, izņemot personiskas dabas jautājumus.”