“Šekspīrs. Lūk, no kurienes nāk vārds OjelijaV ’ Sedija iegrozījās krūšturī.
“Jā,” Ofēlija pamāja ar galvu. “No “Hamleta”. Ofēlija ir viņa jukusī draudzene.” Smaids apdzisa. “Jūtu līdzi par tēva un brāļa zaudējumu.”
“Jā,” Sedija strupi noteica. Līdzjūtību viņai bija diezgan.
“Nanoboti…” Ofēlija iesāka. “Nanotehnoloģijai ir divi atzari: bioloģiskais un mehāniskais. Kafiju?”
Sedija bija apģērbusies. “Viskiju jau laikam nevarēs dabūt!”
Parādījās cits smaids. Tas vairs nebija tāds, kas apgaismo telpu, bet drīzāk gan jautājošs, pētošs. Ofēlija ar smaidu spēja panākt tik daudz!
“Piedod. Jā, esmu nepilngadīga,” Sedija atzinās.
Atkal cits smaids, šoreiz skumjš un rūpju mākts. “Pie mums nešķiro bērnos un pieaugušajos. Bet šķiet, ka viskija mums tiešām nav.”
Sedija ieteicās: “Tas bija mana tēva dzēriens. Viskijs. Viņš teica, ka tas palīdzot viņam dienas beigās atslābināties. Reiz iegāju viņa bibliatorijā - viņš pats šo vārdu izdomāja, jo tur bija gan grāmatas, gan mikroskops un…” Meitene apklusa.
Viņa bija iestūrējusi atmiņās un izjūtās, un nāca virsū nolādētās asaras. Neatceries to visu, viņa sev teica. Neatce-
ries tēti viņa smieklīgajā bibliatorijā, kur viņš ar kristāla glāzi rokā bija atgāzies mūžsenajā ādas krēslā, sacēlis kājas uz galda un sarauktu pieri skatījās uz veco, putekļaino tāfeli, ko klāja nesalasāmi ķeburi.
Sedija toreiz iztraucēja tēta pārdomas. Lai paspēlētu klavieres, kas arī tur atradās. Vai lai parādītu zīmējumu. Vai vienkārši lai nostātos blakus, jo tad viņš sagrāba meitu, viņi pajūkam cīkstējās un beigās viņa ļāva sevi apskaut.
Izšķaidīts pa stadiona betonu. Sadedzis eļļainā ugunī. Un Stouns kopā ar viņu. Viņas pieklājīgais, asprātīgais, maigais brālis.
“Kafija būtu tieši laikā,” Sedija teica.
Ofēlija aizveda viņu uz virtuvi. Tā bija virtuve, kam nebija ne saimnieces, ne saimnieka. Šajā virtuvē vienaldzīgi cilvēki kur pagadās nometa savu tēju, cepumus vai čipsus. Stikla kanna kafijas automātā bija pilna, bet neviens to nekad nebija izmazgājis, iespējams, kopš dienas, kad to iegādājās.
Viņas apsēdās pie apaļa galda. Sedija dzēra melnu kafiju. Ofēlija ar pienu un cukuru. Krūzes bija vienkāršas un neizteiksmīgas, un kafija bija rūgta.
“To sauc par hindi” Ofēlija sacīja. “To, uz ko tu tā skaties.”
“Skaidrs,” Sedija teica. Nebija jēgas noliegt, ka viņa bija blenzusi uz dārgakmeni, kas mirdzēja Ofelijai pierē. “No Indijas, vai ne?”
“Jā. Tas ir kā nodeva tradīcijai un modei. Man to uzdāvināja.”
“Ļoti skaists.”
Izskatījās, ka Ofēlija šaubās par Sedijas vārdu patiesumu. “Tātad. Tu zini par biotiem. Tu zini, ka šo tehnoloģiju izgudroja Grejs Maklērs. Un viņš ļāva mums ar to rīkoties.”
“Kāpēc?”
“Jo mums tā bija vajadzīga,” Ofēlija atbildēja. “Sena vēsture vieno tavu tēti un… ē… Greju Maklēru un dvīņus Ārmstrongus.”
Malks kafijas. “Esmu par viņiem dzirdējusi. Viņi nav gluži veseli, vai ne?”
“Pagaidām tīra.” Tas bija Renfflds, kurš ienāca iekšā, atbīdīja krēslu un apsēdās pāris pēdu tālāk no abām sievietēm.
Šoreiz Ofelijas smaidā bija jaušamas sāpes un neliels samulsums. “Renfīlds ielika tev divus biotus.”
Kad aizsēja acis. Protams.
“Tevī jau agrāk bijuši bioti,” Renfīlds teica. “Viens no tiem bija nometis teflona šķiedru tavā auss gliemezī.” Viņš paraustīja plecus. “Nekādus sarežģījumus tas neradītu, bet es to tik un tā izņemšu.”
Sedija jau bija pieradusi, ka mikroskopiski, zirnekļveidīgi radījumi rāpo pa visu viņas organismu. Tēva bioti un nesen arī mediķu. Taču nebija patīkami iedomāties, ka šā jaunekļa acis un ausis klaiņoja viņas smadzenēs. Aizkaitinājumu nedaudz mazināja fakts, ka viņam pie vienas nāss karājās niecīga puņķa piciņa. Tāpēc Sedija kaut kādā ziņā
varēja justies pārāka par šo nošņurkušo, iedomīgo eiropieti.
“Skenēšana būtu atklājusi nanobotus uz tavas ādas,” Ofēlija teica. “Bet tie var viegli noslēpties iekšā. Tāpēc vajadzēja paskatīties tuvāk.”
“Vai arī ne. Ja viņi slēpjas,” Renfflds sacīja un izdarīja ko ļoti dīvainu - veikli noņēma karājošos puņķi.
Sedija blenza uz viņu. Viņš skatījās meitenei garām. Vainas izjuta.
“Tu redzi to pašu ko es,” Sedija teica un pēkšņās dusmās pielēca kājās. “Es skatījos uz tavu degunu, un tu to redzēji.”
“Biots var ielaist zondi redzes nervā vai pat redzes garozā,” Ofēlija sacīja. “Rezultāts gan nav paredzams. Reizēm attēls ir ļoti precīzs. Citreiz…”
Sedija trieca ar veselo roku pa galdu. Atskanēja skaļš būkšķis, un viņas kafijas krūze palēcās. Pēc tam viņa izstiepa pirkstu pret Renfīlda pašapmierināto seju un pavēlēja: “Vācies laukā no manas galvas!”
“Tu man nenorādīsi…”
“Varbūt gribi sajust karstu kafiju…”
“Mierā!” Ofēlija iekliedzās. “Mierā! Mierā. Renfīld, nelien viņas prātā. Darbam tas nav nepieciešams.”
Acumirklī kļuva skaidras divas lietas - starp šiem ļaudīm pastāvēja subordinācija, un Ofēlija, lai cik maigā balsī runātu, bija augstākā pakāpē nekā Renfīlds.
Un RenfTldam sāka veidoties dziļa nepatika pret Sediju. Arī tas bija skaidrs.
“Ko vēl viņš manā galvā var darīt? Vai spēj lasīt manas atmiņas?”
“Nē,” Ofēlija atbildēja joprojām savā ļoti rāmajā balsī. “Lasīt atmiņas mēs nespējam. Taču varam tās atrast. Tas ir kā… Teiksim tā, mēs varam tās atrast, tāpat kā tu meklē grāmatā kādu konkrētu vārdu. Bet pēc tam visu grāmatu izlasīt nevaram. Mēs varam atrast, kur atrodas kāda ideja. Pēc tam varam novilkt vadu un izvilkt ideju virspusē vai piestiprināt pie tapas, kas iedzīta smadzenēs, vai varam uzstādīt retranslatoru.”
“Un kā tas darbojas?” Sedija prasīja, nikni blenzdama uz Renfīldu.
“Vads vai retranslators savieno divas atmiņas vai domas. Tās tiek savienotas tā, kā prāts pats tās nekad nav savienojis. Piemēram, mēs varētu atrast tavas atmiņas par iemīļoto mājdzīvnieku. Pieņemsim, par kaķi. Un mēs šīs atmiņas varam savienot ar kaut ko tādu, no kā tev ir bail vai kas tev riebjas.”
Renfīlds ar roku atglauda matus. “Un ikreiz, kad iedomāsies “minka, minka”, tu domāsi arī “bail, bail”.”
“Izveidojot pietiekami daudz šādu savienojumu, var izmainīt cilvēka domāšanu. Var radīt viltus bailes. Pārrakstīt atmiņas. Radīt mīlestību vai naidu.”
Sedija, joprojām stāvēdama kājās, teica: “Mans tēvs nemūžam neko tādu nedarītu. Tas ir piedauzīgi.”
“Šī nav Maklēra korporācija,” Renfīlds sacīja. “Tavs tēvs uzticēja mums tehnoloģiju. Viņš nebija noteicējs.”
“Kad tad?”
“Līrs.”
“Kas, pie velna, ir Līrs?”
Šis bija vissmalkākais no Ofelijas smaidiem. Tajā atspoguļojās cieņa, bailes un padevība. “Līrs ir Līrs. Un vairāk mēs neviens nezinām.”
ARTEFAKTS
Čārlza un Bendžamina Ārmstrongu paziņojums.
Mēs neesam ļauni cilvēki.
Mēs nekārojam pēc varas. Mēs nevēlamies pakļaut citus. Mūsu mērķis ir cilvēces brīvība.
No cik bada cietējiem esam novērsušies? Cik daudzi mirst no ārstējamām slimībām? Cik mūsu līdzcilvēku nīkst politikas vai paši savu atkarību cietumā? Cik daudziem trūkst cerības, lai gan mēs to varētu dot?