Alekša Kotona rēgs pievērsa jaunākajam brālim iekritušu, tukšu acu skatienu.
Brīdi Noass nespēja parunāt. Viss, ko viņš vēlējās teikt, bija: šī nav īstā istaba. Tas nav mans brālis.
Tad atskanēja kluss rūciens, un sākumā pat šķita, ka tas skan no radio. Dzīvnieciska skaņa. Alekša Kotona žokļi pēkšņi nošņakstēja kā haizivij, kurai izsprucis laupījums.
“Aleks,” Noass teica. “Tas esmu es. Tikai es, Noass.”
Atkal tā pati rīkles skaņa. Alekša skatiens pēkšņi nofiksējās. Viņš cieši uzlūkoja Noasu, tad sapurināja galvu, it kā redzētais radītu viņam pārāk neciešamas sāpes.
Noass mazliet sakustējās, lai pieskartos brāļa nostieptajai rokai. Alekss ar visu ķermeni atrāvās tik tālu, cik vien spēja, lai gan tas bija tikai dažus centimetrus. Viņš saspringa tik ļoti, ka roku dzelži iegriezās miesā un sāka tecēt asinis.
Noass pakāpās atpakaļ un kā mierinot pacēla augšup rokas.
“Es tevi brīdināju - nemēģini aiztikt, sāks aurot par tiem saviem zirnekļiem un citām muļķībām,” sargs teica.
“Aleks, tas esmu tikai es. Noass.”
“Nano nano nano nano,” Alekss monotonā balsī atkārtoja un tad ieķiķinājās. Viņš ņirbināja pirkstus, it kā censtos kaut ko attēlot.
“Nano? Kas tas ir, Aleks?” Viņš maigi čukstēja, it kā runātu ar pārbiedētu bērnu.
“He he he, nē. Nē. Nē nē nē nano nano nano. Nē.”
Noass gaidīja, kamēr brālis apklusīs. Viņš neļāva sev novērst skatienu. Tas bija viņa brālis. Viss, kas bija atlicis no brāļa.
“Aleks, neviens to nesaprot. Neviens nesaprot, kas ar tevi noticis. Kāpēc tu šeit nokļuvi, vai tu to zini?”
Paskaidro savu vājprātu, trakais. Pasaki, kas notika ar manu brāli.
“Nano, makro, nano, makro,” Alekss murmināja.
“To viņš bieži atkārto,” sargs ierunājās. “Galvenokārt nano.”
“To izraisīja karš?” Noass jautāja, nelikdamies zinis par sarga teikto. Viņš meklēja izskaidrojumu. Ārstiem pārliecinošas atbildes nebija. Visi teica, ka to droši vien radījis karā pārdzīvotais, bet Alekšu taču izmeklēja, kad viņš atgriezās mājās, un nekādas pēctraumas stresa pazīmes neatklāja. Viss šķita kārtībā. Viņš kopā ar Noasu sportoja un brauca uz pludmali Komvolas piekrastē, kur dzīvoja meitene, ko Alekss pazina. Brālis šķita nedaudz izklaidīgs, bet tas arī viss. Izklaidīgs.
Sargs nebija atbildējis.
“Vainīgas atmiņas un viss pārējais?” Noass neatlaidās. “Vai par to viņš runā? Par Afganistānu?”
Viņam par pārsteigumu atbildēja Alekss.
“Talibi?” Alekss iesmējās greizu smieklu, it kā viena puse sejas būtu paralizēta. “Nevis talibi, bet Kukaiņcil-vēks,” Alekss teica, “Ku-kaiņ-cil-vēks. Viens, divi, trīs. Visi pagalam. Paf!”
“Diezgan iespaidīgi,” sargs atzinīgi noteica.
Un kādu brīdi pat šķita, ka Alekša prāts ir noskaidrojies. Šķita, ka viņš pūlas izrunāt vārdus. Balss pieklusa līdz čukstam. Viņš klanīja galvu, kā teikdams: klausies uzmanīgi, tas ir svarīgi.
Tas. Ir. Svarīgi.
Tad viņš pateica: “Berzerks.”
Alekss pamāja ar galvu, apmierināts ar sevi, un turpināja klanīties arvien vairāk un vairāk, līdz ķermenis vibrēja kā lēkmē. Važas grabēja pret gultu. Šķita, ka visa kamera asonē līdzjūtībā.
“Berzerks!” Alekss atkārtoja arvien skaļāk un skaļāk, līdz kliedza.
“Berzerks! Berzerks!”
“Jēziņ,” Noass noelsās, dusmodamies uz sevi par šādu reakciju - par to, ka izrāda bailes.
“Tiklīdz viņš to sāk, tā viss ir cauri,” sargs gurdi sacīja. Viņš satvēra Noasu aiz rokas, bet žests nebija nelaipns. “Stundām ilgi atkārto savu Berzerks.”
“Berzerks! Berzerks!”
Noass ļāva, lai sargs viņu izved no kameras.
“Berzerks!”
Dzirdot durvju aizslēgšanos aiz muguras, viņš sajuta nelabuma un atvieglojuma vilni. Taču durvis neapslāpēja jukušā brāļa kliedzienus, kas sekoja viņam līdzi pa gaiteni, urbdami caurumus Noasa grīļīgajā prātā.
“Berzerks! ”
“BERZERKS!”
DIVI
Stouns Maklērs nebija ideāli skaists. Viņš nebija no smukulīšiem. Lai gan viņam bija tikai septiņpadsmit gadu, meitenēm Stouns nepatika. Viņš patika sievietēm.
Sievietes, lūkojoties uz Stounu, ļāva skatienam ātri pārslīdēt pār viņa seju un pleciem, jo, kā zināms, sievietes neblenž tā kā vīrieši. Viņām pietiek tikai uzmest acis. Un tad sievietes nožēloja savu laulību, savu vecumu, nožēloja savas treniņbikses un izbalējušos Abercrombie T kreklus, nožēloja, ka vienā rokā ir plastmasas maisiņš ar iepirkumiem, bet otrā - divdesmit četru autiņbiksīšu iepakojums.
Stouns izņēma austiņas no ausīm.
“Kur piestāsim vispirms?” viņš jautāja tēvam.
“Uzpildīsim degvielu Sanfrancisko un uzņemsim otru pilotu. Pēc tam man ir īsa tikšanās Hokaido, un tad lidosim tālāk uz Singapūru,” viņš teica, nepaceldams skatienu no darba.
Austiņas atpakaļ ausīs.
Stounam bija tumši, viļņoti mati un acis kā pulēts zaļš marmors ar zelta dzīsliņām. Šķita, ka viņa pieri Dievs veidojis tā, lai visi zinātu, ka viņš ir godīgs. Viņam bija spēcīgs deguns un gluda āda, ko nekad nebija sabojājis neviens vasarraibums, par pūtītēm nemaz nerunājot, jo kura pūtīte gan to uzdrošinātos?
Viņš izskatījās mazliet līdzīgs tēvam Grejam Maklē-ram, kura seju pazina gandrīz visa pasaule, bet Greja sejā bija manāms nogurums, ko radīja visaugstākā kaluma miljardiera statuss. Viņš bija miljardieris, kurš guvis peļņu zinātnes un izgudrojumu jomā - veidos, kā miljardierim iespējams godīgi gūt peļņu.
Viņi sēdēja pāris pēdu atstatumā viens no otra lidmašīnas Cessna Citation X salonā. Grejs ar seju pret pakaļgalu, bet Stouns - pret priekšgalu. Jā, šī bija privāta lidmašīna, bet tajā nebija nekā ārišķīga. Nebija pievilcīgas stjuartes kārdinošā kostīmiņā. Nepludoja šampanietis. Nebija nekā tamlīdzīga. Greja lidmašīna bija paredzēta darījumu kārtošanai. Un šīs prasmes pamazām apguva arī viņa dēls.
Grejs dzēra kafiju no krūzes, uz kuras bija rakstīts “Diezgan normāls tētis”. Krūze ar uzrakstu “Labākais tētis pasaulē” bojātu Greja ģimenes stilu, kuras stūrakmeņi bija pieticība, atturība un absolūta uzticība.
Grejs bungāja pa planšetdatoru un iemalkoja kafiju, bungāja un reizēm sarauca pieri.
Stouns savā planšetē lasīja grāmatu, iespējams, nepievērsdams tai tik lielu uzmanību kā vajadzētu, jo ausīs bija austiņas, kurās skanēja Tonija Kovāča rupjā, aizsmakusī balss.
Esot šajā vidē,
Redzot visu, kas ir apkārt,
Evolūcija kad miedz man ar aci,
Sejā parādās smaids.
Stouns izņēma austiņas.
“Tātad šis būs vairāku dienu, nevis dažu stundu lidojums,” viņš teica, izstiepdams kājas.
“Garš lidojums,” tēvs apstiprināja. “Varēji palikt pie vecāsmātes Mērilendā.”
Stouns pacēla gaisā rokas, tēlodams padošanos. “Vai tad izklausījās, ka es sūdzos?”
“Vecāmamma tevi dievina.”
“Vecāmamma dievina apgleznot keramikas figūriņas, kurās attēlotas pirmās lēdijas.”
“Vēsturiski precīzas figūriņas,” Grejs teica un pasmaidīja. “Būtu palīdzējis viņai izrotāt Ebigeilas Filmoras cepuri.”
Stouns tēloja, ka izvērtē iespējas. “Ebigeilas cepure… Singapūras meitenes pieguļošos sari. Hmm. Smaga izvēle.”