Mēs esam dabas kļūda - divi cilvēki, ko daba mātes miesās nejauši savienojusi kopā. Mums ir katram savas smadzenes, taču tās ir saistītas. Mūs nevar atdalīt tā, lai viens no mums neietu bojā.
Vai tādai nevajadzētu būt visai cilvēcei? Vai visiem nevajadzētu dzīvot tikai tik ilgi, kamēr dzīvi ir pārējie? Vai mums visiem nevajadzētu piederēt vienai diženai cilvēku sugai, kurā nebūtu ne naida, ne karu, ne nežēlības?
Mēs nekad neesam vientuļi, jo esam tādi, kādi esam. Mēs nekad neesam tikai es. Daudzi mūs uzlūko ar žēlumu vai šausmām. Ticiet, mēs to pašu jūtam pret visiem jums, kas esat ieslodzīti mūžīgā vientulībā.
Visā cilvēces vēstures gaitā cilvēkiem bijusi dota iespēja mīlēt citam citu. Un lielākoties mums tas nav izdevies. Taču vairs tā nav jābūt. Tehnoloģija piedāvā mums izeju no skarbās, aukstās, naidīgās atšķirtības.
Es dzirdu, ka jūs domājat: "Tāda taču ir cilvēka daba."
Bet kāpēc lai mēs nemeklētu labāku stāvokli? Vai mēs kopš neatminamiem laikiem neesam meklējuši tehnoloģijas, lai iegūtu spējas, kādu mums nav no dabas? Vai neizmantojām uguni, lai sasildītos un gatavotu ēdienu? Vai neizmantojām elektrisko gaismu, lai kliedētu tumsu? Vai necēlāmies gaisā balonos, lidaparātos un reaktīvajās lidmašīnās, un vai raķetēs nedevāmies kosmosā?
Tagad mums ir tehnoloģija, lai ne tikai kliedētu reālās pasaules tumsu, bet arī ieilgušo un biezo cilvēka dvēseles tumsu. Ar nanobotiem mēs varam savienot visas pasaules cilvēkus vienā diženā ciltī - cilvēku ciltī. Neviens vairs nebadosies, kamēr citi nobarojas. Mēs vairs neizliksimies, ka neredzam nežēlību, jo katru nežēlību izjutīsim uz savas ādas.
Tikai zināšanu trūkums mūs šķir no mērķa - saliedēt cilvēku cilti, lai tā kļūtu kas vairāk par parastu sociālo tīklu. Mēs varam izveidot reālu saikni starp visiem pasaules cilvēkiem.
Mūsu rokās ir īstas utopijas pirmsākums.
Daži izvēlēsies ļaunuma ceļu un pretosies šai brīnišķīgajai nākotnei.
Mēs apraudāsim viņus.
Čārlzs un Bendžamins Ārmstrongi
ARTEFAKTS
Karalis Līrs
Vai tad tu mani pazīsti, draugs?
Kents
Nē! Bet jūsu vaibstos ir kaut kas, ko labprāt godātu ar vārdu "kungs".
Karalis Līrs un kas tas ir?
Kents
Augstība.
Viljams Šekspīrs, "Karalis Līrs"
DESMIT
No Āzijas pārtikas preču veikala Vinsents vēroja iestādījumu “Ķīnas pīpe” un redzēja, kā tajā iešļūc Karls Bēr-novskis.
Pieklājīgā attālumā Bēmovski pavadīja divi TND jeb Tūristi no Denveras. Divi parastie nodaļas “Spēcīgā Amerika” apsardzes darbinieki no korporācijas “Ārmstronga stilīgās dāvanas”. Viena bija sieviete, bet tam nebija nekādas nozīmes.
Lai gan korporāciju vadīja vājprātīgs, kroplīgs radījums, tās ārējais tēls bija ārkārtīgi neuzkrītošs. Viņu vīri neklaiņoja apkārt slepenā dienesta vai Holivudas grāvējfilmu masu skatu dalībnieku paskatā. Viņi ģērbās vienkāršās, pēc kataloga pasūtāmās LL Bean vai Land’s End drēbēs. Viņi valkāja pimas kokvilnas polo kreklus un dūnu jakas. Tāpēc Ņujorkā viņi vienmēr izskatījās pēc tūristiem - neuzkrītošām būtnēm, kas nevienam ilgi nepaliek atmiņā.
TND - Tūristi no Denveras.
Bēmovskis iegāja iekšā un iekāpa liftā. Abi TND palika laukā, gaidīdami pļāpāja un mīņājās uz vietas, lai atvairītu aukstumu, līdz piebrauca mašīna, kur varēja sasildīties un patverties.
Iestādījums “Ķīnas pīpe”, protams, bija bez izkārtnes -diskrēti, allaž diskrēti. Tas atradās Ķīniešu kvartālā kopš 1880. gada, lai gan vismaz reizes sešas kvartāla robežās bija mainījis atrašanās vietu. Cilvēki, kuriem vajadzēja, to atrada. Vecajos laikos to apmeklēja tikai augstāko šķiru opija smēķētāji. Sākumā tikai ķīnieši, galvenokārt jūrnieki. Tad parādījās mākslinieciskāki, avantūristiskāki Viktorijas laika baltie vīrieši.
Pagājušā gadsimta 20. gados “Ķīnas pīpe” kļuva izsmalcinātāka un ekskluzīvāka. Tā paplašināja darbību un Sausā likuma laikā piedāvāja ne tikai opiju un marihuānu, bet arī alkoholu. Iekārtojums, kā Vinsents reiz bija redzējis caur viesmīļa labo aci, bija dārgs un ekskluzīvs. Modernā “Ķīnas pīpe” izskatījās kā viesnīca Ritz-Carlton bagātiem narkomāniem. Mazliet par daudz zeltījumu un greznības Vinsenta askētiskajai gaumei, taču, ja cilvēks bija atkarīgs no opija (un Bērnovskis, bez šaubām, negrasījās atmest šo ieradumu), tad šī bija īstā vieta, kur tam ļauties.
Vinsents īsu mirkli manīja Bēmovski caur viesmīļa aci, kad šis gudrais cilvēks, dzērājs un narkomāns, un dievs vien zina kas vēl, ieslīdēja vienā no daudzajām nišām, lai gaidītu savu pīpi.
Vinsentam tas vienmēr bija šķitis pārsteidzoši un neizprotami. Bērnovskis bija ģēnijs. Tādi cilvēki parasti ne-šķērdēja daudzas stundas saraustītos narkomānu sapņos.
Ciribot negribot Vinsents sāka prātot, vai narkotikas varētu sniegt viņam baudu, ko viņš nekad nebija izjutis.
Toreiz Vinsents nebija ticis tuvāk Bēmovskim. Un gandrīz zaudēja biotu, kad viesmīlis ar draugiem pēkšņi nolēma aizbraukt uz Meksiku.
Biotiem piemita trūkums, kāda nebija nanobotiem -biotus vajadzēja atgūt.
Vinsents samaksāja par taizemiešu organisko ziedi un zaļajiem čili, ko bija izvēlējies. Mazs asumiņš - nevis tāpēc, ka viņam garšotu paša gatavotais ēdiens, bet vismaz lai būtu to novērtējis.
Tas bija vismaz kaut kas.
Anhedoniju viņam diagnosticēja divpadsmit gadu vecumā. Visbiežāk anhedonijai bija psihiatrisks cēlonis - parasti narkomānija. Vismaz tolaik tā uzskatīja, un tieši to nodomāja viņa pazemotie vecāki. “Mazais Maikls lieto tik daudz narkotiku, ka ir zaudējis baudas izjūtu. Ak dievs, par ko mums tāds sods?”
Tikai pēc diviem gariem gadiem praktiskā mājas arestā viņi bija gatavi apsvērt iespējamos fiziskos cēloņus. Tad atklājās, ka bojāts ir puiša smadzeņu atlīdzināšanas centrs un pietiekamā daudzumā neizdalās dopamīns.
Vinsents izgāja no spilgto neona lampu gaismas loka aukstajā naktī, turēdams rokā plastmasas maisiņu. Viņš bija uzgājis šo veikaliņu pirms daudziem mēnešiem, izsekodams Bēmovski, un turpināja šeit iepirkties, jo veikals atradās ļoti izdevīgā vietā. Taču viņu vienmēr ļoti pārsteidza “Ķīnas pīpe” un tas, ko tā simbolizēja - milzīgu vajadzību pēc baudas, kas lika cilvēkiem pašiznīcināties.
Viņa īstais mērķis bija viesnīcas bārā kādu kvartālu tālāk. Tur viņš atradīs sievieti.
Aņa Vaioleta. Tas nebija viņas īstais vārds. Viņa bija piedzimusi kā Aņa Uļjanova. Krieviete. Kad tēvs pārcēla ģimeni no Samāras uz Ņujorku, viņš mainīja uzvārdu, izvēloties ko mazliet… neuzkrītošāku. Uļjanovs bija Ļeņina īstais uzvārds, un tas bija pārāk smaga nasta. Tāpēc - “atā, Uljanov, un sveiks, Vaiolet”.
Aņas mātei patika puķes. Violetās vijolītes.
Doktore Aņa Vaioleta pašlaik strādāja Maklēra uzņēmuma slepenajā nodaļā. Pat viņas radi un draugi nezināja, ka viņa strādā ar biotiem. Vinsents zināja, jo BZRK jau sen bija pilna pieeja Maklēra drošajiem datoriem.
Kas, ellē, bija Līrs, ka viņam izdevās iegūt tik absolūtu Greja Maklēra atbalstu? Cik reižu Vinsents bija sev to jautājis? Un cik reižu bija pats sevi apklusinājis, jo, kamēr Līrs varēja būt jebkurš un bija kļuvis par gandrīz mītisku tēlu, Kaligula bija pavisam reāls, un Vinsents bija pārliecināts - ja viņš kādreiz atklātu Līra noslēpumu, Kaligula viņu nodurtu, nošautu, nožņaugtu ar garoti, noslīcinātu vai kā citādi izbeigtu Vinsenta dzīvi.