“Jo mēs esam labie,” viņš pie sevis čukstēja, lai gan ne lūgtas, ne aicinātas prātā uzpeldēja atmiņas par slepkavību mazā Londonas restorāniņā.
Bēmovskim nebija tādas naudas un varas (vai svītas) kā mūzikas producentam (kura vārdu nenosauksim) vai rūpniekam (kura vārdu arī nenosauksim), kas vienmēr atradās uzmanības centrā, tāpēc viņš “Ķīnas pīpē” nedabūja nevienu no lielajām, dziļajām nišām.
Viņi nezināja Bēmovska īsto vārdu, tikai to, kuru viņš bija nosaucis. Džons Maslvaits. Vai saimnieki zināja, ka vārds nav īsts? Droši vien. Droši vien viņi būtu šausmās, ja viņš nosauktu īsto vārdu.
Viņš stāvēja bēniņu telpā, kas bija ietilpīga, taču ne pārāk plaša. Tai apkārt bija skaisti izveidota platforma. Industriālā stilā, bet labi izgaismota, gandrīz kinematogrāfiska. Apkārt staigāja apsargi, bet viņi bija ļoti diskrēti, ģērbušies brīvās, melnās biksēs un baltos kreklos, līdzīgi kā savās filmās ģērbjas Džekijs Čans. Autentisks Āzijas šiks. Ja viņiem bija šaujamie, tad tie bija paslēpti, un apsargi smaidīja. Smaidi, smaidi. Divos telpas stūros bija deju skatuves - faktiski vaļēji hidrauliskie lifti, kas cilāja dejotājus ;iugšā lejā kā virzuļi palēninājumā. Meitenes bija dažādas un mainījās, lai ne viņām, ne klientiem nekļūtu garlaicīgi.
Mūzika skanēja klusāk, nekā varētu gaidīt netiklības perēklī. Tā nebija tāda mūzika, ko spētu izpildīt novecojošais rokmūziķis, kura muguru Bēmovskis tikko bija manījis, un viņš pateicās Dievam par to. Patiesībā nekur citur viņš šādu mūziku nebija dzirdējis. Maiga pulsācija ar ciklisku melodiju un nepārtrauktības auru. Mazliet līdzīga house deju mūzikai, kuras pavadījumā bija jādejo tikai profesionālajām dejotājām.
Zem platformas bija nišas - iekārtotas austrumu tirgus stilā kā teltis, tāpēc, skatoties pāri telpai, varēja redzēt tikai telšu nolaižamās malas, pērlīšu aizkarus vai atvērtus audekla aizkarus, kas it kā vilināja iekšā, ja kādam patika lepoties ar saviem netikumiem.
Telpas vidū bija taisnstūra bārs - lakots melnkoks ar gaumīgām sarkanām un zelta detaļām. Tur, protams, pasniedza gan alkoholu, gan ēdienu, lai gan pelmeņus ēda tikai retais. Drīzāk dažiem klientiem nepatika sēdēt savās nišās, bet viņi labprāt uzturējās pūlī un pļāpāja, bieži vien ar bārmeņiem. Un dažiem patika pie pīpes izdzert arī glāzīti degvīna.
Bēmovskis iegāja savā šaurajā nišā, kas nebija lielāka par labu universālveikala pielaikošanas kabīni. Tajā bija tikai pāris atpūtas krēslu, mazs galdiņš, blāva lampa un vecmodīgs telefons ar ripu. Bēmovskis zināja kārtību. Viņš pacēla klausuli un gaidīja atbildi.
“Jā, kungs. Kā varu pakalpot?” atskanēja laipna, saprotoša, bezaizspriedumaina vīrieša balss.
“Ah-pen-yen ,” Bēmovskis lietoja “Ķīnas pīpē” pieņemto terminu.
Balss atbildēja: “Lieliski, kungs. Mums visu sagatavot vai vēlēsieties to izdarīt pats?”
“Sagatavojiet jūs.” Bēmovskis pasmaidīja. “Es jums uzticos.”
Viņš nolika klausuli un atlaidās krēslā. No nišas kreisajā pusē plūda pikanti salda smarža, kas viņam tik ļoti patika. No otras puses - pēkšņa smieklu brāzma, kas ātri norima.
Viņš bija to gaidījis visu dienu. Dienu, kurā notika arī gara saruna aci pret aci ar Dvīņiem. Tas nebija nekas patīkams. Sevišķi tāpēc, ka šajā sarunā Bēmovskis tika informēts, ka Kukaiņcilvēks vadīs ANO operāciju.
Viņš pārāk nestrīdējās pretī. Kukaiņcilvēka taktika bija saprātīga. Bet viņš bija iedomīgs, un Bēmovskis redzēja diezgan daudzus punktus, kur viss var noiet greizi. Viņam nepatika, ja lietas tiek sasteigtas. Gan pēc gada būs cita ANO Ģenerālā asambleja. Rūpīgi izplānojot visu pa to laiku, viņi būtu daudz spēcīgākās pozīcijās.
Pašlaik ĀSD rīcībā bija divdesmit septiņi kvalificēti pārmijnieki, ieskaitot viņu pašu. Divdesmit septiņi. Lai uzbruktu un pakļautu sešu lielvalstu vadītājus, vienlaikus turpinot visus pārējos projektus? Neaptverami sarežģīta loģistika.
Ieperināties Lielbritānijas, Indijas un Japānas premjerministros, Vācijas kanclerā un Ķīnas un ASV prezidentos? Sešām vienībām sešās pilsētās jāsatīklo četru cilvēces visvairāk sargāto un novēroto vīriešu un divu sieviešu smadzenes?
Nekvalitatīvs tīklojums reizēm izraisīja lēkmes. Lēkme parastam cilvēkam nebija nekas liels, bet valsts vadītājam? ASVP atlika tikai saviebties, lai vislabāko ārstu komanda jau viņu izmeklētu desmit dažādos veidos. Un ko tad? Kas notiks, kad ārsti Bethesdas slimnīcā atradīs pilnu galvu na-nobotu?
Panika, lūk, kas. Telefona zvani uz FIB, CIP, NDA un visiem ārvalstu izlūkdienestiem. Izplatītos baumas. Goog-le meklētājā uzpeldētu paranoiķi, kuru rīcībā dažkārt bija apbrīnojami precīza informācija.
Ja FIB pēkšņi būtu pierādījumi? Taustāmi pierādījumi?
ĀSD varbūt kontrolēja FIB direktora vietnieku, bet viņš viens pats nemūžam nespētu ko tādu novērst.
Divdesmit septiņi pārmijnieki. Bet no tiem varbūt pieci spēja cīnīties kaut uz pusi tikpat labi kā auda. Un to tas puika nesaprata. Kukaiņcilvēks nesaprata, ka starp divdesmit septiņiem bija septiņi, kuri spēja cīnīties. Un varbūt trīs, kuri spēja cīnīties un uzvarēt vislabākos.
Ienāca viesmīle. Viņa nesa sudraba paplāti. Viņa viegli paklanījās, nolika paplāti un atmuguriski izgāja no nišas.
Paplāti klāja bieza, balta drāna, uz kuras stāvēja šaurs stikla šķīvis ar gariem sērkociņiem un izsmalcināta, emaljēta ūdens pīpe ar garu, izliektu bronzas kaklu un nelielu trauciņu.
Bēmovskis aizvēra acis un pasmaidīja. Kad atkal tās atvēra, visas rūpes un raizes jau sāka atkāpties gaidāmās baudas priekšā.
Drīz izzudīs arī biedējošās vīzijas par neveiksmi, atklāšanu, sagūstīšanu un divdesmit pilnīgas atturības gadiem federālajā cietumā.
Bet vēl ne. Ieejas aizkaru atbīdīja nosvīdis, uztraucies vīrietis. Viņš bikli grīļojās, it kā grasītos klanīties.
Bēmovskis bija aizmirsis. Bija jānokārto darījums, pirms varēja ļauties baudai. Viņš nepiecēlās kājās. Tikai pastiepa plaukstu.
“Lords Elfangors?” vīrietis čukstēja, gandrīz apčurādamies. “Esmu Eidens Beilijs.” Austrāliešu vai jaunzēlandiešu akcents. ANO darbinieks, protams.
Bēmovskis nopūtās. Protams. Papilddzīvības darbs. Un viņa, kā parasti, bija izvēlējusies dramatiskāko pieeju. Bēmovskis samiegtām acīm uzlūkoja vīrieti, mēģinādams atsaukt atmiņā viņa tīklojumu. Viņš bija scientologs, tātad jau gatavs noticēt citplanētiešu mitoloģijai. Neliela pārmaiņa pēc apreibušajiem ideālistiem, ko ražoja Nexus Humānus un piegādāja ĀSD.
Bēmovskis prātoja, kā Papilddzīvībai bija izdevies ievietot šo stulbo “lordu Elfangoru”. Vai viņa tiešām bija nopūlējusies, pieslēdzoties fonēmām, lai ko tādu izgudrotu? Diez vai. Drīzāk bija piededzinājusi kritisko domāšanu, kuras tāpat šim vīram droši vien nebija sevišķi daudz, sa-tīklojusi viņa reliģisko domāšanu ar televīzijas niekiem vai filmu varoņiem un radījusi vārdu, ko pēc tam piesaistījusi Uēmovska attēlam.
Papilddzīvība pārcentās. Okama asmens likums - meklē vieglāko risinājumu.
“Es esmu lords Elfangors,” Bērnovskis teica. “Paldies, ka atnācāt.”
“Es…” Vīrietis pēkšņi izbrīnīts iesmējās. “Es patiesībā nemaz nezinu, kāpēc nācu šurp. Es tikai zināju…”
“Jūs zinājāt, ka jums šeit jābūt,” Bērnovskis sacīja, cenzdamies neskatīties uz pīpi un ar piepūli tēlodams savu lomu. “It kā nepārvarams spēks, daudz spēcīgāks prāts…”