“Jā! Tieši tā!”
“Beilija kungs, tikai retais dzird aicinājumu. Vēl retāk sastopami tie, kam pietiek gudrības sekot Skolotāju vārdiem.”
Viņš sacerēja savu sakāmo turpat uz vietas. Bērnovskis bija redzējis Papilddzīvības ziņojumu un pavirši to pārlasījis, bet sīkumus neatcerējās.
“Tas, ko šodien šeit izdarīsiet, glābs cilvēci,” Bērnovskis svinīgi sacīja. “Jūs man kaut ko atnesāt.”
Beilijs pamāja ar galvu. Viņš ticēja. Bet viņu uztrauca fakts, ka viņš tic. Viņš juta, ka kaut kas nav kārtībā, un daļēji to pat zināja. Viena prāta daļa pretojās, lai gan roka lēni ieslīdēja žaketes iekškabatā.
“Jūs jūtat nemieru. Uztraucaties, ka tas varētu būt neētiski,” Bēmovskis teica un aizturēja elpu. Vai viņš bija pateicis pareizi? Viņam bija gandrīz nevainojama atmiņa, un viņš bija lasījis par scientoloģiju…
“Jā,” Beilijs sacīja un atviegloti iesmējās.
Bēmovskis piemiedza ar aci. “Kad būsim beiguši, jūs jutīsiet apskaidrību.” Viņš cieši vēroja vīrieti. Bija bīstami spēlēties ar nepazīstamas reliģijas terminoloģiju. Pārāk viegli varēja pieļaut liktenīgu kļūdu.
Beilijs izvilka roku no kabatas un ielika Bēmovskim plaukstā zibatmiņu.
“Paldies,” Bēmovskis teica. “Esat izdarījis labu darbu.”
Beilijs atviegloti nopūtās.
“Varat iet,” Bēmovskis sacīja. “Ak jā, un, ja jums gadīsies satikt neparastu, jaunu sievieti vārdā Papilddzīvība, nododiet no manis ziņu.”
Bēmovskis skatījās vīrietim acīs. Viņš bija pārliecināts, ka Papilddzīvības nanoboti ir pieslēgušies redzes nervam vai varbūt klausās. Viņš uzskricelēja bloknotā dažus vārdus, noplēsa lapu un parādīja Beilijam.
“Rīkojies tīri un tālāk no šejienes,” Beilijs skaļi nolasīja. “Es nesaprotu.”
Bēmovskis pamāja ar plaukstu, kā aizgaiņājot nolemto vīrieti. Viņiem galīgi nevajadzēja, lai šis muļķis izpļāpātos savai scientoloģijas uzticības personai un satracinātu tos plānprātiņus.
Tāpēc drošā attālumā no “Ķīnas pīpes” Beilija galvā plīsīs artērija.
Bēmovskis prātoja, kāpēc bija devis Papilddzīvībai pavēli nogalināt. Viņai to nevajadzēja. Viņa zināja, ka tik primitīvs, tik raupjš un rets tīklojums ir jāiznīcina.
Bēmovskim ienāca prātā, ka varbūt pats vēlas uzņemties vainu. Viņš bieži tā darīja. Varbūt, ja Papilddzīvība būtu vecāka… Bet septiņpadsmit gadus vecai meitenei vajadzētu atļaut noliegt vainu seku neapzināšanās dēļ.
Velns parāvis, kā viņš līdz tam bija nonācis?
Bēmovskis atcerējās, kā pirms daudziem gadiem viņš un jaunais Grejs Maklērs bija strādājuši kopā. Tik ļoti sen… Tagad Grejs bija miris. Un tas bija Bēmovska nopelns, lai gan fiziski to paveica Kukaiņcilvēks.
Vīrietis iebāza kabatā zibatmiņu ar drošības kodiem -pieejām novērošanas kamerām, datoriem un ANO ēkas durvīm.
Tad viņš pacēla pīpi un aizdedzināja sērkociņu.
Divdesmit septiņi pārmijnieki, lai pārņemtu pasauli. Puse no tiem bija tikai sačakarēti bērni.
Jā. Nu. Kas…
O! O, jā.
O, jā…
Bēmovskis atlaidās guļus, aizmirsis, ka pīpe joprojām karājas rokā, un klusi un laimīgi pie sevis smējās.
VIENPADSMIT
“Kas tu esi?” Sedija jautaja.
Noass paraustīja plecus. “Man aizliedza atklāt savu vārdu.”
Viņi skatījās viens uz otru, katrs no savas noplukušās istabas puses. Uz zaļajām sienām bija ūdens pleķi. Griesti bija no presēta skārda paneļiem, un ziedu vītnes motīvs iezīmēja vietu, kur vajadzētu būt lustrai. Istabā stāvēja saplaisājis, brūns ādas dīvāns un garens stikla kafijas galdiņš, ko bija izraibinājuši krūžu atstātie riņķi. Līdzās tukšai dzēriena skārdenei stāvēja tikpat skumji tukša pikanto Doritos čipsu paka.
Istabā bija televizors. Rādīja CNN, bet skaņa bija izslēgta.
Turpat atradās arī dators. Monitorā vīdēja spēļu vietne.
Telpā bija kameras, taču ne Sedija, ne Noass tās neredzēja, jo kameras nebija lielākas par naglu caurumiem apmetumā.
Sedija sēdēja dziļā, slikti polsterētā, senlaicīgā atpūtas krēslā. Noass bija tikai nupat ienācis un izskatījās samulsis.
Viņai rokā bija krūze zaļās tējas. Viņam bija aizsargkrāsas mugursoma, ko viņš piestūma pie sienas, lai neviens pār to nepakluptu.
Sedija jutās ārkārtīgi moža, lai gan nemaz nebija gulējusi, savukārt Noass pārāk bieži mirkšķināja acis un smagi elsoja, jo arī nebija pietiekami izgulējies.
Rīts meta pelēkas ēnas aiz augsto logu aizvilktajām žalūzijām.
Sedija ievēroja lēto somu, jaku, kas noteikti nebija pirkta Piektās avēnijas veikalā, kedas, piemīlīgo un noteikti dabisko matu ērkuli, bērnišķīgo muti un satraucoši zilās acis.
Viņa bija pamanījusi angļu akcentu. No mātes un viņas britu draugiem, kā arī daudzajos braucienos uz Londonu viņa bija uzzinājusi, ka ir bezgala daudz dažādu angļu akcentu, sākot no “mani senči mēza staļļus” līdz pat “tavi senči mēza manu senču staļļus”. Noass noteikti pārstāvēja staļļu mēzēju galu.
Tāpēc Sedija juta pret viņu patiku. Vai vismaz domāja, ka viņai viņš varētu iepatikties.
Noass savukārt redzēja meiteni, kas ļoti cenšas noslēpt to, ka ir pieradusi izrīkot pieaugušus vīriešus un sievietes. Viņš saprata, ka šī ir meitene, kurai ir kalpi, jo tas bija manāms viņas skatienā. Viņa nebija augstprātīga. Nebija maita. Taču nemaz nekautrējās skatīties viņam acīs un skaidri paust savu attieksmi.
Viņa domāja, ka viņam varētu būt potenciāls. Taču bija gatava arī vilties.
Viņš domāja, ka viņa nemūžam nepiekristu satikties ar viņu.
Viņai patika viņa acis.
Viņam patika viņas vasarraibumi.
Viņa domāja: viņam droši vien liekas, ka esmu mazliet nobijusies.
Viņš domāja, ka viņa droši vien pat pāri telpai var saost viņa “es gulēju lidmašīnā” elpu.
Ņižinskis un Ofēlija ienāca kopā. Renfīlds sekoja. Viņš nostājās telpas stūrī.
Noass izbrīnīts skatījās uz Ņižinski. Viņš bija amerikānis, bet Noasam viņš asociējās ar Londonu, kur abi bija tikušies iepriekšējā reizē.
Ņižinskis smaidīja. Viņa sejā bija laipna, zobgalīga izteiksme, un Noass domāja vai vismaz cerēja, ka Ņižinskis varēt nebūt slikts cilvēks.
Puisis vēroja, kā Ņižinskis novērtē telpas iekārtojumu. Garlaikoti un nicīgi. Viņš nebija jauneklis, kurš atzītu par labu zaļas sienas ar ūdens pleķiem vai kafijas krūžu atstātos traipus uz galdiem. Viņš bija ģērbies brīvā stilā - vējjakā, biksēs un kreklā ar apkaklīti, un tas viss kopā, pēc Noasa aprēķiniem, droši vien maksāja ellīgi daudz.
Noass nepazina Ofēliju, un Sedija nepazina Ņižinski, bet, protams, bija noliegts izpaust īstos vārdus, tāpēc ne Noass, ne Sedija netika iepazīstināti.
Godīgi sakot, Sediju tas sāka kaitināt. Viņa bija pārliecināta, ka Ņižinskis viņu pazīst. Ofēlija noteikti pazina.
Visi pazina. Varbūt vienīgi puisis ne. Tas ar izbiedēto sejas izteiksmi un acīm, kas atkal un atkal atgriezās pie viņas.
Noass savukārt zināja, ka viņu pazīst Ņižinskis, bet nevienam citam viņu pazīt nevajadzētu.
Ofēlija apsēdās uz dīvāna tuvāk Sedijai un ar plaukstu paplikšķināja pa vietu sev blakus, uzsmaidīdama Noasam. Viņš paklausīja un apsēdās.
Ņižinskis skatījās apkārt, meklēdams, kur apsēsties, un beidzot piemetās uz vienkārša krēsla, cenzdamies saskarties ar to pēc iespējas mazāk. Viņš meistarīgi pasita atpakaļ vējjaku, lai tā kristu tieši tā, kā vajadzīgs. Bikšu staru gali palika tieši tur, kur tiem jābūt, neatklājot miesu virs zeķu malas.