“Tas nav…” tikko nokristītais Kītss ierunājās.
“Ir svarīgi,” Ņižinskis teica, cenzdamies ieskatīties acīs vispirms vienam, tad otram, “lai jūs šeit un tagad, ilgi nedomājot un vēlāk nenožēlojot, pieņemtu, ka dosieties cīņā ar bīstamu ienaidnieku. No šā brīža jūsu dzīvībai draudēs briesmas. No šā brīža jūs atteiksieties no jebkādas privātās dzīves. No šā brīža jūsu dzīve var beigties tikai divējādi -ar nāvi vai vājprātu.”
Iezvanījās viņa telefons.
Viņš to izņēma, paskatījās, kas zvana, spēji pagriezās un tievās prom.
“Vai ar uzvaru,” Ofēlija klusi teica, kad bija droša, ka Ņižinskis nedzirdēs.
DIVPADSMIT
“Viņi ir iesaistījušies,” Ņižinskis telefonā teica. “Plata un Kītss.”
“Doktore Vaioleta ir satīklota,” savā telefonā teica Vin-sents. “Viņa sagādās mums visu nepieciešamo. Šovakar. Vajadzētu būt gana droši, lai ņemtu līdzi abus jaunos dzejniekus.”
“Ekipēsi viņus abus? Plata vēl nemaz nav pārbaudīta.”
Vinsents vilcinājās. “Tu šaubies par instinktu, Ņižinski?”
“Par tavu? Nemūžam.”
“Es ekipēšu abus. Instinkts. Un nepieciešamība. Laika ir maz. Viņai izdosies.”
Tajā pašā laikā vairāku kilometru attālumā, citā vietā, Bēmovskis “Ķīnas pīpē” saņemto zibatmiņu nometa priekšā Kukaiņcilvēkam.
Un Ofēlija rakstīja e-vēstuli savam brālim Mumbajā. Stāstīja par mācībām Kolumbijas universitātē. Izgudroja konfliktu ar pasniedzēju. Pievienoja fotogrāfiju ar sevi un meiteni, ko nemaz nepazina, Memoriālās bibliotēkas priekšā, kur abas rādīja miera zīmi.
Un Renfīlds ierādīja Platai un Kītsam viņu istabas. Tās bija blakus, bet nebija savienotas.
Platas istaba izskatījās pēc nožēlojama, noplukuša viesnīcas numura, kurā savas pēdējās dienas varētu pavadīt dzērājs. Kītsa istaba daudz neatšķīrās no viņa mitekļa mājas, trūka vienīgi Anglijas plakāta. Abas istabas bija iden-liskas.
“Cik ilgi mēs te paliksim?” Plata jautāja.
“Parasti mums ir novērošanas un apmācības posms,” Renfīlds atbildēja. Viņš nopētīja meiteni, kā gribēdams pateikt, ka viņai šajā laikā nav jāpaliek vienai.
“Kas te vēl ko novērot?” viņa jautāja. “Jūs noteikti esat ielaiduši manī biotus.”
Renfflds aristokrātiski pamāja ar galvu. Tā nebija gluži paklanīšanās, bet atzinība noteikti. “Manējie šobrīd tevī nav,” viņš teica.
“Tie spēj lasīt manas domas?” Plata jautāja. Jautāja un domās atbildēja, lai gan nebija pārliecināta.
“Nē.”
“Redzēt to pašu ko es?”
“Jā. Un dzirdēt to pašu ko tu, atkarībā no tā, kur izvietoti, un no tā, vai aprīkoti ar lielo skaņas viļņu uztveršanas iekārtu.”
Plata centās to sagremot. Kītss pietvīka.
Izskatījās, ka arī RenfTldam bija pazīstamas šīs sajūtas. “Gan pieradīsiet.”
Viņš tajā pašā brīdī redzēja graudainu, pelēcīgu attēlu, ko saņēma no slikta savienojuma ar Kītsa acīm. Viņa bioti vēlreiz meklēja nanobotus, jo piesardzības nevarēja būt par daudz.
Viņš redzēja pats savu lepno seju, kad Kītss viņu uzlūkoja. Tad Kītss uzmeta steidzīgu mirkli Platas krūtīm un sejai. Un aši novērsās, kad Plata paskatījās uz Kītsu. Pēc tam skatiens ilgāk pakavējās pie meitenes kakla, vaiga, auss.
Jā, Plata bija apbūrusi jauno brīnumbērnu. Vai vismaz viņš novērtēja iespējas. Renfīlds jau grasījās ņemt to ļaunā - ja kādam bija tiesības uz divvientulību ar spuraino meitēnu, tad tam vajadzēja būt viņam. Viņš taču nebija solījis nedalītu uzmanību savai otrai draudzenei.
Tad viņš atcerējās, ka Kītss ir Keruaka brālis. Un Renfīlds jutās viņam parādā. Viņš atdos parādu, pieskatot puišeli. Taču tā, lai Kītsam nebūtu iespēju… divvientuībai… ar Platu.
Pat goda parādam bija zināmas robežas.
*
Pēc dažām minūtēm Kītss jau gulēja savā gultā, blenzdams griestos. Viņam vajadzētu baidīties. Taču Kītss nespēja izmest no prāta viņu. Abus šķīra tikai siena.
Vai viņi spēja lasīt viņa domas?
Varbūt ne. Bet varbūt skatījās caur viņa acīm, un tas bija gandrīz tas pats. Arī tad, kad viņš gāja uz tualeti? Ak kungs!
Vai Alekss arī to visu bija pārcietis?
Acīmredzot ne to vien.
Alekss bija karavīrs, ciets kā krams, bet Noass tāds nebija. Noass bija puika, kas trenējies vienīgi spēlēt video-spēles, futeni un izkopis mistisko mākslu kaut kā tikt galā ar mācībām skolā. Visā mūžā viņš bija kāvies trīs reizes -pirmo reizi deviņu gadu vecumā, kad vecāks zēns bija nosaucis rupjā vārdā viņa māti. Tas Noasam maksāja zilu aci un pārplēstu ausi. Pārējās divas reizes bija plūkšanās futbola laukumā, kad kaušļus bija izšķīruši komandas biedri.
Karš? Tā bija Alekša, nevis Noasa stihija.
Nevis Noass, bet Kītss. Droši vien vajadzēs par to dzejnieku palasīt. Pēkšņi viņa dzīvē bija ienākuši trīs dzejnieki -Paunds, Plata un Kītss. Vai dzeja iedzina cilvēkus vājprātā? Un Keruaks. Viņš nebija dzejnieks, bet rakstnieks gan.
Dīvains ceļš Alekša pēdās.
Vai brālis pamanīs, ka viņš nav atnācis uz kārtējo apciemojumu? Vai aptumšotā prāta dzīlēs nojautīs, kur Noass palicis? Vai viņš leposies? Vai raustīs ķēdes un izkliegs savu vājprātīgā brīdinājumu par nano, Kukaiņcilvēku un BZRK?
Drīz vien viņu pārņēma laika starpības radītais nogurums, strauji ievelkot ciešā miegā.
Plata soļoja pa istabu un nespēja iemigt.
Vai viņi spēja lasīt viņas domas? Gribējās domāt, ka ne. Taču tas nenozīmēja, ka viņu nenovēro.
Ja viņi lasītu viņas domas kā ziņojumus Facebook, tie skanētu šādi:
Esmu pilnīgi viena. Jūtos nobijusies, bet arī atbrīvota.
Renfīlds ir kretīns.
Ofēlija un Renfīlds spēlē labos un sliktos policistus, lai iemantotu manu uzticību.
Es izvēlējos sev vārdu Plata, tāpēc zēnam ar zilajām acīm viņi iedeva vārdu Kītss. Tas bija apzināti - viņi grib, lai esam komanda.
Velnišķīgi sāp roka, vai varētu dabūt kādas sešas pretsāpju tabletes?
Kas būs tālāk?
Citā pilsētas vietā, Tulpē, Čārlzs un Bendžamins Ārm-strongi pūlējās sakārtot domas ar ļoti vecmodīgu līdzekli -nelielām kartītēm.
Koordinācija un smalkas kustības (pat ļoti vienkāršas kustības) viņiem vienmēr radīja grūtības. Katram bija viena acs. Bet viena acs nenodrošina pilnvērtīgas redzes funkcijas.
Katram bija viena roka. Bet rakstīšanai reizēm vajag divas rokas, lai ar vienu no tām pieturētu papīru.
Dvīņi bija ļoti nopūlējušies, lai iemācītos rakstīt. Ar taustiņiem un planšetdatoriem bija vienkāršāk. Bet grū-tbu pārvarēšanas sāpes sagādāja Čārlzam un Bendžami-nam baudu. Viņiem dzīve allaž bija grūta. Kustēšanās bija apgrūtinoša un reizēm pat pazemojoša. Toreiz, kad pirms daudziem gadiem septiņpadsmit gadus vecie Dvīņi bija nosmacējuši vectēvu ar spilvenu, viņiem bija ļoti grūti saskaņot kustības.
Vecais Arturs Ārmstrongs, audzinot Dvīņus, bija viņiem iemācījis paranoiskas bailes un pārmērīgi apmierinājis katra viņu iegribu. Savā ziņā viņi bija veco vīru mīlējuši, un viņš ar zēniem lepojās.