Projekts MKULTRA no brīvās enciklopēdijas Vikipēdijas "MKULTRA"pāradresēts šeit. Citas nozīmes sk.: MKULTRA (atšķirīgo nozīmju atdalīšana).
Projekts MKULTRA jeb MK-ULTRA bija šifrēts nosaukums slepenai, pretlikumīgai CļP cilvēka izpētes programmai, ko vadīja Zinātniskās izlūkošanas birojs. Oficiālā ASV valdības programma sākta 20. gs. 50. gadu sākumā un turpināta vismaz līdz 20. gs. 60. gadu beigām. Tajā kā izmēģinājumu objektus izmantoja ASV un Kanādas pilsoņus. JTļ [21 [3] [4]
Publicētie pierādījumi liecina, ka projektā MKULTRA izmantotas dažādas metodes, lai manipulētu ar cilvēka <ļcirīgo stāvokli un izmainītu smadzeņu funkcijas. Tika izmantotas tādas metodes kā medikamentu un citu ķīmisku vielu slepena ievadīšana, sajūtu atņemšana, izolācija, k.i arī verbāla un seksuāla vardarbība.
Jaunākie pierādījumi liecina, ka mk-ultra eksperimen-leja arī ar agrīnajām nanotehnoloģijas metodēm. Kad kon-qress samazināja piešķirto līdzekļu apjomu un nodoms izjuka, pētījumus nodeva korporācijas "Ārmstronga stilīgās dāvanas" Ieroču izpētes nodaļai. Visi dati parĀSD iesaistīšanos ir izdzēsti. Vairākas projektā iesaistītās personas mirušas aizdomīgos apstākļos.
TRĪSPADSMIT
Klauvējiens.
Sedija, kas vēl nebija pieradusi pie sava jaunā vārda, jautāja: “Kas tur ir?”
“Vinsents.”
Vinsents. Pēc pēkšņās parādīšanās viņas vannasistabā Sedija nebija vairs viņu satikusi. Viņš izskatījās tāpat. Nedaudz pāri divdesmit, bet varētu būt tūkstotis.
Viņam līdzi bija Kītss - zēns ar zilajām acīm. Likās, ka Kītss tikai nupat ir pamodināts. Arī viņas izskats tā paša iemesla dēļ droši vien nebija labāks.
Renfilds stāvēja nedaudz tālāk. Viņš bija iespiedis rokas sānos kā kareivis sardzē. Sedija ievēroja, ar kādu piesardzību viņš uzlūkoja Vinsentu. Neizskatījās, ka Vinsents tikko būtu izraisījis šādu reakciju, jo viņš neizturējās ne nikni, ne valdonīgi. Viņš bija kluss un savaldīgs un izskatījās nedaudz skumji tumšajā lietusmētelī. Taču Sedijai nācās atzīt, ka arī viņa juta nelielu bijību pret Vinsentu, vēl jo vairāk tad, kad atcerējās viņa pildspalvas asmeni.
Laukā bija nakts. Viņa bija iekritusi pārguruma izraisītā miegā un nogulējusi visu dienu.
“Viss notiek mazliet ātrāk, nekā mums gribētos,” Vin-sents iesāka. “Parasti mēs veltītu laiku katram no jums atsevišķi. Sagatavotu jūs. Bet šovakar ir pavērusies iespēja.”
Kāpēc Sedijai šķita pilnīgi neiespējami pateikt viņam “nē”?
Viņa iepleta acis. Vai viņi kaut ko bija izdarījuši ar viņas smadzenēm?
It kā lasītu viņas domas, Vinsents teica: “Jūs abi esat vieni. Kīts, Renfīlds izņēma savus biotus, kamēr tu gulēji. Un Ofelijas bioti atgriezušies pie viņas, Plata.”
Plata.
“Kā es to varu zināt?” Sedija prasīja.
Renfīlds jau bija gatavs ko teikt, bet aprāvās un paspēra pussoli atpakaļ.
Atbildēja Vinsents: “Klausies, Plata. Tu arī, Kīts.”
Viņš zināja viņas īsto vārdu. Bet nelietoja to. Viņa nojauta, ka viņš nemūžam nekļūdīsies un nenosauks viņu par Sediju. Pat neiedomāsies.
Plata. Pie tā būs jāpierod.
“Jums abiem man jāuzticas ,” Vinsents sacīja. “Es nesaku, ka gribētu, lai man uzticaties. Jums jāuzticas. Tāpēc es jums nemūžam nemelošu. Ja pieķersiet mani melos, nekad vairs līdz galam neuzticēsieties. Tāpēc es nekad nemelošu.”
Sedija paskatījās uz Kītsu. Arī viņš raudzījās uz Vin-sentu ar aizdomām. “Nu labi,” viņa teica. “Ko mēs tagad darīsim?”
“Mēs izveidosim jums biotus.”
Viņai aizrāvās elpa. “Tagad?”
Renfīlds gāja pirmais. Viņi negāja pa ceļu no šķērsielas puses, pa kurieni bija ienākuši ēkā, bet pa stāvām, šaurām kāpnēm, tad pa platākām kāpnēm, līdz nonāca telpā, kas acīmredzot bija restorāna noliktava. Čili mērces skārdenes. Lieli plastmasas spaiņi ar majonēzi. Marinēti gurķi. Kečups. Pārsteidzoši augsta grēda ar zupas konservu kastēm. Dzērienu skārdenes un pudeles ar ūdeni.
Sedija saoda taukus, etiķi un urīnu.
Renfīlds atvēra otras durvis, un viņi iegāja tumšā, riebīgi smirdošā koridorā, kur uz durvīm bija uzraksti “Vīriešiem” un “Sievietēm”, bet koridora galā bija redzama pusdienu lete.
Restorāns bija šaurs. Šaurs kā jau Ņujorkā. Vienā pusē bija redzami nospeķoti spoguļi un apmēram 15 centimetrus plata lete, bet otrā - pieci ķebļi ar saplaisājušiem plastmasas sēdekļiem. Uz zema galdiņa atradās hromēti salvešu turētāji un pleķainas plastmasas ēdienkartes. Aiz letes vīdēja pagalam nesaskaņotas saldētavas, grils, dzērienu ledusskapis, un kronis visam bija kases aparāts, kas aplīmēts ar nodzeltējušiem karikatūru izgriezumiem no vecām avīzēm un žurnāliem.
Ļoti vecs vīrs ar sirmu bārdu pārāk lielā žaketē sa-
kumpis sēdēja un ēda ceptu siermaizi. Vienīgais darbinieks bija apmēram divdesmit piecus gadus vecs vīrietis ar austrumnieka tumsnējo seju, miegainām acīm un priekšautu. Viņš berza grilu.
Vīrietis nepacēla skatienu, lai gan visi četri iznira no tualešu puses kā uz burvju mājienu.
“Šī ir vienīgā reize, kad pārvietojamies kopā,” Vinsents teica, kad viņi izgāja uz aukstās, vējainās ielas.
Klusēdami viņi veica divus kvartālus līdz viesnīcai, pie kuras bija taksometru pietura. Brauciens ar taksi ilga krietnas desmit minūtes, jo Sestajā avēnijā notika vērienīgs ceļa remonts.
Vinsents lika taksometra šoferim viņus izlaist divus kvartālus tālāk no tās vietas, kurp, pēc Sedijas domām, viņi devās. Maklēra uzņēmuma ēka pilsētas centrā. Centrālais birojs, vismaz teorētiski, jo galvenais komplekss bija Džer-sijā.
“Mani tur pazīs,” Sedija teica Vinsentam. “Un tur ir novērošanas kameras.”
Vinsents atzinīgi pamāja ar galvu. “Prātīga doma. Bet neuztraucies.” Viņi apstājās ielas otrā pusē pretī Maklēra uzņēmuma ēkai. Vestibils bija tumšs, bet Sedija skaidri redzēja divus apsargus pie rakstāmgalda pat šajā nakts laikā.
Viņi pārgāja pāri ielai, pagāja garām vestibila durvīm un nogriezās aiz stūra pie iekraušanas vietas vārtiem. Vinsents izņēma telefonu un ievadīja kodu. Paslepus lūkodamās viņam pār plecu, Sedija ieraudzīja iekraušanas vietas
novērošanas kameras graudainu ierakstu. Skata punkts mainījās. Un vēlreiz. Viņam bija pieeja Maklēra novērošanas kamerām.
Pēc tam Vinsents nosūtīja otru īsziņu. Tērauda durvis sāka .grabēdamas slīdēt augšup. Tiklīdz tās bija galvas augstumā, Vinsents ieveda viņus iekšā, un durvis atkal nolaidās.
Iekraušanas vieta bija tukša, un tur bija tikpat auksts kā ārā.
Sedija pamanīja virs galvas novērošanas kameru. Sarkanā lampiņa nemirgoja. Vinsents zīmīgi paskatījās uz Ren-fildu, kas lakoniski pamāja ar galvu. Mirkli Sedijai šķita, ka Renfīldam ir ierocis. Taču viņš pasmīnēja un parādīja elektrošoka pistoli.
“Neuztraucies, tā nebūs vajadzīga,” Vinsents teica. “Esmu te bijis daudz reižu. Taču mana videoieraksta šeit nav, un neviens, izņemot…” Viņš aprāvās. “Neviens, izņemot vienu cilvēku, nav mani šeit redzējis. Tikai cilvēks, ar kuru man bija darīšanas. Diemžēl viņa vairs nav mūsu vidū. Taču man tik un tā jāiekļūst kādā laboratorijā.”
“Jā,” viņa pateica un palika bez elpas. Tēvs. Vinsents bija ticies ar viņu. Viņš bija tas, kura “vairs nav mūsu vidū”.