Kravas lifts uzveda viņus divdesmit četrus stāvus augstāk.
Pa ceļam Vinsents teica: “Mēs tiksimies ar sievieti vārdā Aņa. Viņa ir zinātniece. Mana draudzene. Visticamāk viņa darīs to, ko lūgsim. Bet pastāv arī iespēja, ka nedarīs. Man nebija laika viņu sagatavot tik rūpīgi, kā gribētos.”
Sagatavot viņu.
Sedijai šie vārdi uzdzina šermuļus. Viņa tiksies ar sievieti, kas bija sagatavota. Viņa pamanīja Kītsa reakciju -īslaicīgu pretīgumu, kas ātri tika apslāpēts.
Jā. Interesanti. Varbūt zilās acis ir dziļākas, nekā viņa sākumā bija domājusi. Un izskatījās, ka zem apģērba kārtām viņam ir diezgan pievilcīgs augums. Turklāt viņa puisim pavisam noteikti patika - viņa uzreiz bija ievērojusi. Viņš to neprata slēpt.
Velns parāvis, kāpēc viņa vispār par to domāja? Tas bija pretīgi. Viņa jutās pretīga pati sev. Taču smadzenēs rosījās atbilde: Visu to nepatikšanu dēļ, ko nācies piedzīvot, Sedij, mīļā. Kītss ir vienīgais, kurš nav ne ārkārtīgi noskumis, ne ārkārtīgi biedējošs. Tāpēc labāk iztēlojies, kā izskatās viņa kailās rokas vai pleci, jo alternatīva… ak, Sedij, par to labāk nedomā.
Vinsentam bija magnētiskā atslēga, ar kuru viņš atvēra vairākas slēgtas durvis. Visur bija kameras. Un visur mazā, sarkanā indikatora lampiņa satumsa.
Pēdējās durvis.
Vinsents vilcinājās. Izskatījās, ka viņš mēģina saņemties. Tad viņš pieklauvēja.
Durvis atvēra ļoti pievilcīga sieviete, kas bija vismaz desmit gadus vecāka par Vinsentu. Viņa saskūpstījās ar Vinsentu, bet mazliet intīmāk, nekā to darītu “tikai draugi”.
Sedija bija pilnīgi pārliecināta, ka Vinsents ar viņu guļ. Un viņa saprata, ka tieši tajā brīdī Vinsents, visticamāk, iesūtīja viņā biotus.
Lejup pa truša alu paranojā.
“Aņa, paldies par palīdzību,” Vinsents teica. To sacīdams, viņš bija satvēris abas viņas plaukstas. “Šie ir Džons, Silvija un R.M.”
Rokasspiedieni. Silvija, Sedija pie sevis nodomāja. Labi. Un Džons droši vien ir dzejnieka Kītsa vārds. Renfīl-du vajadzēs iegūglēt. Vai viņš bija R.M. Renfīlds?
“Traģēdija ir sagrāvusi ierasto kārtību,” Vinsents teica. “Tava palīdzība ir vitāli svarīga, Aņa. Džons un Silvija ir smagi slimi, un tu ārkārtīgi palīdzēsi viņiem un man.” Aņas skatiens kavējās pie Sedijas pārāk ilgi. Viņa pazina meiteni, vai vismaz viņai tā šķita. Pierē viņai parādījās šaubu rieva.
“Atjaunojiet to nolādēto signāla pastiprinātāju!” Ku-kaiņcilvēks auroja. “Nolādēts! Nolādēts /”
Signāls te parādījās, te pazuda. Vienā brīdī cilvēki telpā bija redzami skaidri, gandrīz HD kvalitātē, bet jau nākamajā redzēja tikai traucējumus.
Viens bija skaidrs - vīrietis, kurš pieliecās skūpstam, bija Vinsents. ĀSD bija daži slikti Vinsenta videoieraksti, tomēr tie bija pietiekami labi, lai Kukaiņcilvēks tos būtu stundām ilgi pētījis nepārtrauktā atkārtojumā, cenšoties izokšķerēt pretinieku. Cenšoties izprast, kas viņš ir par cilvēku. Videoierakstā bija redzams, ka Vinsents iet uz taksometru. Tas arī bija viss, bet Kukaiņcilvēks bija to noskatījies vismaz piecdesmit reižu.
Tagad viņš pārmijnieka krēslā, sasprindzinājis muskuļus un griezdams zobus, paliecās uz priekšu. Vinsents. Lūk, tur. Pavisam īsts, kā dzīvs! Bet Kukaiņcilvēka sūdī-gais pastiprinātājs traucēja sakarus.
Bēmovskis stāvēja turpat blakus. “To jau labo, Entonij.” “Vajadzēs trīs minūtes, lai uzstādītu aizvietotāju,” Ku-kaiņcilvēks ārdījās. “Atliek vien sasodīti cerēt, ka Vinsents nesteigsies.”
“Atkal parādījās attēls,” Bēmovskis norādīja.
Viņš redzēja ekrānu pār Kukaiņcilvēka plecu un redzēja to pašu, ko Kukaiņcilvēks, tāpēc viņam nebija jāsaka, ka bilde ir pavisam sliktas kvalitātes un ellīgi raustās.
“Jā, šādi es tiešām varu cīnīties ar Vinsentu,” Kukaiņcilvēks mežonīgā izmisumā kliedza. “Es atkāpjos!”
“Vispirms viņš pārbaudīs savu tīklu,” Bēmovskis pareģoja.
“Tur viņš neko aizdomīgu neatradīs,” Kukaiņcilvēks teica, taču prātā visu vēlreiz izvērtēja. Viņa nanoboti bija krietni tālu no Vinsenta elegantā vadu un retranslatoru tīkla. Bet Vinsentam piemita gandrīz pārdabiskas spējas sajust ienaidnieku. Viņu varēja darīt uzmanīgu pavisam niecīgs sīkums.
Kukaiņcilvēks izpildīja vienkāršu atkāpšanās manevru. Tādējādi visi viņa divdesmit četri nanoboti - tikai kaujinieki, nevis vērpēji - precīzi atkāpsies dziļāk sievietes smadzenēs. Tas nebija labākais gājiens, bet ar tik štruntīgiem sakariem neko labāku viņš nespēja.
Ekrāns sadalījās divdesmit četrās mazākās daļās. Trīs no tām bija pilnīgi tumšas - droši vien optiku traucēja sēnīte. Mazās un ļoti lipīgās sēnītes bija mūžīgais traucēklis. Varbūt arī kāds no viņiem pa ceļam bija uzrāvies uz makrofāga.
Kukaiņcilvēks palielināja vienu no kvalitatīvākajiem attēliem. Viņš redzēja pusduci nanobotu soļojam atmuguriski, kāpjot savās pēdās. Atpakaļ pa redzes nervu kā garkājaini zirnekļi tunelī. Viņš pārslēdzās uz priekšējām kamerām. Šiem attēliem bija vēl sliktāka izšķirtspēja, un viņš neuzdrošinājās tērēt bateriju, ieslēdzot visus divdesmit četrus prožektorus, lai izgaismotu bildi.
Vinsents pašlaik varētu iznīcināt viņa nevarīgo armiju vēsā mierā. Pastiprinātāja jautājums bija jāatrisina. Pēc pāris dienām viņš sēdēs sasodītās ASV prezidentes smadzenēs, un būtu bezjēdzīgi redzēt sliktāku bildi nekā nodrillētā Game Boy.
“Jaunas ziņas. Paies vēl kāds laiciņš,” Bēmovskis paziņoja. “Rezerves iekārtas uz vietas nav. Jau ved, bet paies divdesmit minūtes. Nevis trīs.”
“Divdesmit minūtes?” Kukaiņcilvēks juta, ka nobālē. Nē, tas nebija iespējams. Tik lēti viņš Vinsentam nepadosies. “Izsauc makro papildspēkus,” Kukaiņcilvēks iesaucās.
“Uz Maklēra biroju?” Bēmovskis iesmējās. “Ja jāzaudē daži nanoboti, zaudē, Entonij. Tas nav pasaules gals.”
Kukaiņcilvēks novilka cimdus, noņēma ķiveri un atbrīvojās no krēsla. Nanoboti automātiski turpinās atpakaļceļu uz iepriekšējām pozīcijām. Tam viņš nebija vajadzīgs.
“Valdies, valdies, Entonij!” Bēmovskis teica. Viņš smējās.
“Ja gribi, lai Vinsents nogriež tev pautus, laipni lūdzu.” Kukaiņcilvēks iebakstīja vecajam vīram ar pirkstu. “Es nespēlēju, lai zaudētu. Kad sakari atjaunosies vismaz par deviņdesmit procentiem, piezvani man. Varbūt būšu vēl tuvumā.”
“Man vajadzēs paņemt dažas šūnas,” Aņa teica.
Viņi bija laboratorijā. Vismaz Noass (nē, Kītss, tas bija jāatceras!) domāja, ka tā ir laboratorija. Iepriekš viņš tādas bija redzējis tikai filmās. Doktore Vaioleta bija ģērbusies baltā uzsvārcī. Un lielākā daļa iekārtu bija baltas un hromētas. Grīda bija no nerūsējoša tērauda, tāpat kā sienas.
Tātad laboratorija. Vai varbūt tikai tērauda istaba ar nesaprotamām ierīcēm, no kurām vienīgā pazīstamā bija šļirce, ko doktore Vaioleta turēja rokā.
Adatas galā bija mazītiņš āķītis. Pagaidiet, tas nevarēja būt! Un nebija virzuļa, tikai adata, un… “Au!”
Viņa bija iedūrusi Kītsa rokas bālajā daļā, adatas galā bija pieķēries mazs viņa miesas kriksītis, un nelielā brūce stipri asiņoja.
“Šī ir vienīgā darbība, kas nav automatizēta,” viņa, atturīgi smaidīdama, teica. “Un vienīgā darbība, kas sāp.” Viņa iedeva Kītsam plāksteri.
Doktore Vaioleta ielika šļirci nelielā nerūsējoša tērauda turētājā. Pēc tam no atvilktnes izņēma plastmasas maisiņu ar caurspīdīgu lodziņu, atplēsa to un izņēma kaut ko četrstūrainu, kas bija tik liels kā telefons vai nedaudz mazāks. Tas bija balts, gluds, spīdīgs, ar noapaļotiem stūriem un izskatījās kā nācis no Apple veikala.