Viņa nospieda vienīgo pogu, un četrstūris atvērās kā izplaukusi puķe. No iekšpuses spīdēja gaisma.
“To sauc par silīti,” Vinsents teica. “Katrā silītē ir divi bioti. Pareizāk sakot, būs, kad tie izaugs.”
Doktore Vaioleta ielika miesas gabalu ziedlapiņās, vēlreiz nospieda pogu, un ierīce aizvērās.
Plata neiekliedzās no sāpēm, kad pienāca viņas kārta. Bet viņa, atšķirībā no Kītsa, jau bija sagatavojusies.
Viņš prātoja, kāds ir meitenes īstais vārds. Vai viņam kādreiz būs lemts to uzzināt? Sūzena? Dženifera? Elisona? Bija sajūta, ka to zina visi, izņemot viņu.
Aplūkojot telpu, viņas seja pauda ko citu, nevis bailes vai uztraukumu. Drīzāk nožēlu vai zaudējuma izjūtu.
Kītss labi prata lasīt sejas izteiksmes. Meitenes allaž teica, ka viņš tās saprotot. Spēja pievērst uzmanību meiteņu emocijām atmaksājās. Šķiet, prasme reizēm ielūkoties viņām sejā, nevis tikai nopētīt krūtis vai dibenu, vai kājas, darīja brīnumus. Acīm, mutei un pierei pievērsti it kā nejauši skatieni bija panākumu atslēga.
Nevarētu arī teikt, ka viņš nemanīja Platas krūšu apaļumus, kad viņa noliecās, lai paņemtu plāksteri.
Silītes ieslīdēja ierīcē, kas izskatījās pēc senlaicīgas kompaktdisku iekārtas.
“Biotu radīšanā ir daudz unikālu aspektu,” Aņa teica. “Ģenētiskā modifikācija, protams. Tās pamati jau ir pietiekami apgūti. Bet starpsugu modifikācija, kas norit šādā ātrumā, Maklēra uzņēmumā ir jaunums. Un to rūpīgi sargā.” “Kāpēc jūs to neizplatāt?” Kītss vaicāja. “Slepenība taču vienmēr sagādā lielas problēmas, vai ne? Ja visi zinātu, ka tas ir iespējams…”
Doktores Vaioletas un Vinsenta līdzīgie skatieni viņu apklusināja.
“Tas nav likumīgi,” Plata teica. Ne tā, it kā izteiktu minējumu vai nupat to būtu atskārtusi, bet kā faktu, kas viņai jau sen zināms. “Ja valdība uzzinātu, ka mēs… ka viņi… rekombinē DNS, lai radītu jaunus organismus… šeit mudžētu FIB aģenti, visi iesaistītie sēdētu cietumā, un uzņēmums bankrotētu.”
Kītss atvēra muti, lai vēl ko jautātu, bet viegls, vārdos neizteikts, vien Vinsenta skatienā jaušams nē! viņu apturēja.
Viņš bija gribējis jautāt, kāpēc otra puse, sliktie, kāpēc viņi nav izstāstījuši FIB.
Bet, rūpīgāk visu apdomājot, atbilde bija skaidra. Klusēšanas zvērests. Abām pusēm vienai par otru bija apsūdzoši pierādījumi. Ja viena puse visu atklātu, otra rīkotos tāpat, un tādā gadījumā cietumā nokļūtu abas puses. Un tehnoloģija būtu iznīcināta.
Bet… nē!
Nē, tas nebija pareizi, vai ne? Tā neiznīktu. To pārņemtu valdība, padarot to par vēl iznīcinošāku ieroci, nekā tā jau bija.
Un kura valdība gan spētu pretoties kārdinājumam sākt mazu nanokariņu ar kādu no saviem ienaidniekiem? Pat ja šis ienaidnieks bija pašu tauta?
Kītss pamanīja, ka Plata viņu vēro. Viņa to visu zināja. Viņa skatījās, kā viņa sejā atklājas šis domu gājiens. Uzņēma laiku. Prātoja, cik laika viņam vajadzēs, lai saliktu kopā visus mozaīkas gabaliņus.
Izskatījās, ka viņa ir patīkami pārsteigta par redzēto.
Un es tikko sapratu, kas tu varētu būt , Kītss domāja. Ak dievs, tu esi viņa meita! Izdzīvojusī Maklēra!
Viņš atlaidās krēslā. Viņš bija blenzis uz miljardieri. Tas nevarēja labi beigties.
Un tomēr. Tikai siena šķīra viņus… kā gan to sauca… BZRK mītnē? Pārāk melodramatisks nosaukums ūķim virs taukainas ēstuves.
Un viņa nemaz nešķita augstprātīga…
Kītss piespieda plaukstu pie pieres. Pēkšņi telpa sāka griezties. Ar otru roku viņš pieturējās pie krēsla, baidīdamies, ka varētu no tā izkrist.
“Vai tev nav kāds šīberis vai kas tamlīdzīgs?” Vinsents jautāja doktorei Vaioletai.
Viņa pamāja ar galvu, piecēlās, izņēma no atvilktnes divus emaljētus nieres formas traukus un pasniedza Kītsam un Platai.
Plata izvēmās pirmā.
Kītsam tas šķita diezgan riebīgi, taču viņš jutās mazliet pārāks. Pārākumam bija īss mūžs, jo pēc desmit sekundēm to pašu darīja arī viņš.
Pasaule griezās, un viņš jutās kā atvarā ierauta niecība.
“Jūsu stāvoklis ir normāls,” Vinsents teica.
Tas nešķita normāli. Kītss atkal sarāvās un šoreiz netrāpīja traukā. Viņš krita uz priekšu. Vinsents viņu noķēra, pirms puisis atsitās pret grīdu.
Renfīlds pienāca tuvāk, lai tāpat palīdzētu Platai, kura rīstīšanās starplaikos lamājās un izklausījās ļoti nelaimīga.
“Mēs tās saucam par dzemdībām,” Vinsents sacīja. Viņa balss bija lietišķa, mierīga, un nelikās, ka viņš gribētu Noasu mierināt, tomēr tas bija jādara. “Tas ir mūsu profesionālais žargons. Jūsu biotu attīstība paātrinās. Tie atdzīvojas. Jūs esat apjukuši, jo atrodaties paši savā ķermenī, bet vienlaikus arī kaut kur citur.”
Kītsa acu priekšā pēkšņi pavērās tumšs, plakans līdzenums.
Zibens uzplaiksnījums.
Zibspuldzes paukšķi. Paukš! Paukš! Paukš!
Zilonis… Sakropļots…
Nē, zirneklis. Veidojās tā kājas. Bet tik liels kā zilonis.
Tas veidojās viņa acu priekšā. Un locījās. It kā tam sāpētu. Tas kliedza ar ekstremitātēm, kas izlocījās un joprojām veidojās, jo nebija mutes, ar ko kliegt.
Spoži zaļas gaismas stari.
Mitras dūmakas strēles.
Un pēkšņi cits skats. Nespodras gaismas uzzibsnī)ums tuvplānā. Vēl viens radījums, tāds pats kā iepriekšējais, saraustītas kustības, kājas ar vēža spīlēm galos.
Tad - “Ak dievs!” Plata iekliedzās. “Es redzēju tā seju!”
Viņa mēģināja pielēkt augšā no savas vietas, bet Ren-fTlds noturēja viņu, uzlicis uz pleciem rokas.
“Biotiem bieži ir baisa līdzība ar cilvēciskās DNS donoru,” doktore Vaioleta sacīja. “Jums aug divi bioti. Jūs redzat vienu no tiem ar otra acīm, kas vēl joprojām tikai veidojas.”
“Labi, labi, es ne…” Kītss ievaidējās, bet domu, ko viņš grasījās izteikt, pulsējošas gaismas uzplaiksnījumā aizslaucīja milzīga zirnekļa tēls. Tas griezās, griezās, un, ak dievs, skatījās ar abiem acu pāriem, redzēja sevi kā pretīgu zirnekli ar nē, nē, nēēēēē! Acis! Zilas acis, tādas pašas kā viņam!
“Tas mēdz būt biedējoši,” Vinsents ierunājās miljoniem kilometru attālumā.
Ko tie ar viņu darīja?
Kītss redzēja savu brāli, pieķēdētu un kliedzošu, un tagad arī viņa galvā mudžēja vājprātīgas vīzijas.
Viņš ievaidējās. Viņam bija vienalga, ka viņš vaid.
Viņam bija vienalga, ka skaļi raud, gaudo kā traks radījums. Gaudo. Kā viņa nabaga jukušais brālis.
Vinsentu māca nelabums. Viņš rīkojās nelietīgi. Viņi nebija sagatavoti. Nebija vingrinājušies. Viņš vismaz bija redzējis filmas un mikroattēlus. Viņam parādīja, kas gaidāms. Nejūtīgais nelietis Kaligula, jā, taču vienalga parādīja. Vismaz labāk nekā murgi, ko pieredzēja Kītss un Plata.
Šie abi saspringušie, kliedzošie, šņukstošie pusaudži visu uzņēma vienā mulsinošā, šausmīgā juceklī.
Viņš ne tikai bija iemetis viņus abus baseina dziļajā galā un pavēlējis peldēt. Viņš bija iemetis viņus okeānā un pavēlējis aizbēgt no haizivīm.
Viņš aizvēra acis, un pēkšņi uzjundīja atmiņas. Briesmīgais nelabums. Sajūta, ka kāds izrauj no realitātes, it kā ļauna dieva roka būtu pasniegusies un izrāvusi viņu no laika un telpas audekla.