Austiņas atpakaļ ausīs.
Te nu es dzīvoju tajā,
Te nu es esmu it visā.
Māsa Sedija bija ievilkusi viņu pankrokā, droši vien domādama, ka viņam vajadzīgs kaut kas, teiksim, ne tik pliekans kā mūzika, kuru viņš atrada ar parastajām metodēm -lejuplādējot to pašu, ko klausās viņa draugi. Sedija tāda bija - modes vēsmas viņu neskāra, un viņa jutās ērti, būvējot pati savu pasauli no melodijām, stiliem un lasāmvielas, kas varēja būt gan senas vērtības, ko klāja zirnekļu tīkli, gan jaunumi, kas tik tikko bija parādījušies. Reizēm šķita, ka viņai pietiek kaut ko iztēloties, lai tas rastos realitātē.
Sedija mēdza būt dzēlīga raganiņa, bet sešpadsmit gadu vecumā viņa jau bija personība, kas apzinās savu neatkārtojamo individualitāti, un savā ziņā Stouns nespēja viņai līdzināties. Patiesībā tas viņu nemaz neuztrauca. Stouna loma bija skaidra. Viņš bija mantinieks, pēcnācējs, vecākais. Bieži viņš bija apskaudis Sedijas brīvību -ak vai, kurš gan viņu neapskaustu? bet samierinājās ar savu likteni. Kādam tas bija jādara. Tad kāpēc lai tas nebūtu viņš?
Daudz laika domās pavadu,
Kā uzbrukuma epicentrā jūtos.
Dzīvi reālo es novērtēju,
Ceļu ceļos klīstot dažādos.
Stouns atcerējās savu māti, kuras pelni nogūluši Atlantijas okeānā, pusceļā starp viņas dzimto Londonu un pieņemto dzīvesvietu Ņujorku.
Viņš paskatījās laukā pa logu, cenzdamies izmest no prāta pēdējo tēlu. Tagad ne, tikai ne šīs atmiņas.
Lidmašīna, kurā sēdēja Stouns ar tēvu, bija pacēlusies no Tīterboro un tagad lidoja pāri Medovlendai. Lejā notika spēle. Amerikāņu futbols.
Stouna dzīve vairāk vai mazāk vienlīdzīgās daļās ritēja Ņujorkā un Londonā, tāpēc viņš spēja novērtēt abu zemju iecienītos sporta veidus - gan amerikāņu futbolu un beisbolu ASV, gan futbolu un kriketu Apvienotajā Karalistē. Viņš joprojām nespēja saprast aizraušanos ar hokeju, jo…
Tad viņš atcerējās.
Austiņas ārā.
“Klau, vai tajā spēlē nav Sedija?”
Grejs paskatījās augšup un pasmaidīja, sazvērniecisks skatiens: “Un esmu pārliecināts, ka viņa izbauda katru mirkli.”
Stouns iesmējās. “Jā. Nekas tā neiepriecina Sediju kā iespēja uzturēties laukā, aukstumā, milzīga, gavilējoša pūļa vidū.” Viņš nogrozīja galvu. “Ceru, ka tas čalis ir tā vērts. Tas pats Tonijs, ar kuru iepazinos?”
Grejs pamāja ar galvu. “Es augstu vērtēju viņa tēvu. Bet pats Tonijs…hmm… es varētu dot Sedijai dažu labu tēvišķu padomu par to puisi.”
Viņi abi sāka smieties. Par domu vien, ka Sedija varētu uzklausīt kāda padomu. Par jebkuru tematu. Par mīlestību nemaz nerunājot.
“Tev nepietiktu drosmes,” Stouns ķircināja.
“Es vienkārši neesmu tāds muļķis,” Grejs atbildēja tēlotās bailēs. Tad klusākā balsī, vērdamies laukā, viņš teica: “Viņai ir tavas mātes raksturs.”
Tas atgrieza Stounu tieši tur, kurp viņš negribēja doties. Viņš pamāja ar galvu, bet neuzdrošinājās atbildēt. Pat ne pateikt “jā”. Pat no vienas zilbes balss varētu aizlūzt.
Austiņas ausīs.
Shot Baker puiši bija beiguši. Dziedāja kāds cits - tā bija vēl viena dziesma, kuru Sedija bija iekļāvusi viņa mūzikas sarakstā. Ja tā padomā, vai tajā vispār bija kāda dziesma, kuru nebūtu izvēlējusies Sedija?
Arēna lejā bija kā milzīga, ovāla brokastu bļoda, kas bija līdz malām pilna ar astoņdesmit tūkstošiem Jets līdzjutēju. Šogad Jete tiešām bija astoņdesmit tūkstoši līdzjutēju, jo bija jau decembra sākums, bet viņi joprojām piedalījās cīņā par čempiona titulu.
Arēnas jumts bija atvērts, lai līdzjutēji varētu baudīt skaidro, ne pārāk silto, zemo rudens sauli. Drīz būs klāt arī slapjdraņķis un aukstais vējš, tāpēc pēdējo saulaino svētdienu, lai cik vēsa tā būtu, nedrīkstēja laist zudumā.
Virs arēnas slinki grozījās dirižablis. No augšas tas izskatījās pēc lēnīga spermatozoīda un olšūnas sakausējuma. Iedomājoties šo tēlu, Stouna lūpās iegūla smaids. Vajadzēs to iekļaut nākamajā domrakstā. Pabiedēt skolotāju ar pēkšņu analoģiju. Vai arī tas bija salīdzinājums?
Negribīgi viņš izņēma austiņas.
“Klau, es redzu viņas galvu. Tā ir viņa, tur, pa kreisi,” Stouns teica, “pie gala līnijas.” Viņš mēģināja pļāpāt, lai Grejs nedomātu, ka viņu saskumdinājusi mātes pieminēšana. No šāda augstuma cilvēku galvas izskatījās kā sīki punktiņi.
“Nē,” Grejs iebilda, “viņa ir tuvāk centram.”
It kā viņš zinātu, kur viņa sēž. Pietēlo, Stouns domāja. Lai gan reizēm Stounam šķita, ka tēvs zina par katru Sedijas kustību. Starp viņiem kaut kas bija, starp šiem abiem.
Sedija un Grejs bieži strīdējās - izcīnīja visdažādākās vārdu kaujas, kuru zemtekstu Stouns dzirdēja, bet nesaprata. Tie abi bija īsti vārdu nindzjas. Par laimi, Stouns ar māsu labi satika, jo viņš nekautrējās atzīt, ka vārdu kaujā ar māsu neuzvarētu. Tā meitene prata nāvīgi ievainot pašcieņu.
Reizēm viņš bija greizsirdīgs, ka Sedija un tēvs var kliegt viens uz otru. Stouns ar Greju tā nekad nedarīja.
Lidmašīna sasvērās asā labajā pagriezienā. It kā pilote būtu nolasījusi Greja domas un gribētu dot priekšniekam iespēju palūkoties lejā un ieraudzīt pūlī meitas galvu. Vai arī…
Pagrieziens bija pārāk ass.
Daudz par asu, straujš un pēkšņs. Labais spārns tiecās lejup.
Gravitācija spieda Stounu pie starpsienas. Tēvam no klēpja izkrita planšetdators. Greja “diezgan normālā tēta” krūze aizslīdēja par galdu, nokrita zeme un aizripoja pa eju.
“Ko tas, velns parāvis, nozīmē?” Grejs prasīja.
Greja krēsla roku balstā bija iebūvēta iekšējā telefona iekārta. Viņš nospieda pogu. “Kellij! Kas noticis?” Pilote Kellija. Viņa vadīja šo lidmašīnu jau sešus gadus un bija gluži vai ģimenes locekle.
Atbildes nebija.
“Piesprādzējies!” Grejs pavēlēja Stounam. Viņš piecēlās kājās, bet gravitācija izjauca līdzsvaru, un viņš apķērās ap krēslu. Viņš atkrita pret starpsienu, pēc tam piestutējās kājās un grīļīgā gaitā devās uz kabīnes durvju pusi kā dzērājs stiprā vējā.
Tagad lidmašīna bija sasvērusies ne tikai pa labi, bet arī uz leju. Tā noteikti šāvās lejup. Pārāk strauji. Pa logu Stouns redzēja, ka laukums jau ir daudz tuvāk, un tas izskatījās ļoti slīps. Likās, it kā cilvēki skrietu pa zaļu četrstūri augšup kalnā. Lielajā ekrānā rādīja spēles epizodes atkārtojumu.
“Kellij!” Grejs bija sasniedzis kabīnes durvis, tik tikko turēdamies kājās. “Vai ar tevi viss kārtībā? Kas notiek?”
Grejs grabināja nelielo durvju rokturi. Durvis neatvērās.
Tad Grejs paskatījās atpakaļ uz dēlu. Viņu skatieni sastapās.
Dīvaini, cik daudz spēj izteikt divas sekundes ilgs skatiens. Bailes. Skumjas. Nožēla.
Sakāve.
Grejs dauzīja kabīnes durvis. “Atver, Kellij! Atver durvis!”
Stouns atsprādzēja drošības jostu un ar pūlēm piecēlās. Bet grīda attālinājās. It kā viņš nekristu pietiekami ātri, lai kājas paliktu uz grīdas. Kā brīdī, kad amerikāņu kalniņos vagoniņš šķērso pirmo augsto smaili un gravitācija dara ar braucēju, ko vien vēlas. Griesti gāzās lejā un trāpīja viņam. Ne pārāk stipri, taču griestiem vispār nevajadzētu viņam trāpīt.
Stouns uz kabīnes durvju pusi nevis gāja, bet gan kūleņoja. Viņš sniedzās pēc krēslu atzveltnēm, bet nevarēja tās satvert, pirksti gramstīja smilškrāsas ādu, kājas bezjēdzīgi šļūkāja pa paklāju. Viņš sāpīgi uzgāzās virsū tēvam.