Un viņiem joprojām nebija ne jausmas. Ne jausmas. Viņi nesaprata, ka šīs pārvērtības ir neatgriezeniskas. Nesaprata, ka tikko ieķīlājuši savu veselo saprātu. Savu dzīvību.
Bet Līram viņi bija vajadzīgi. Līram bija taisnība. Parastajai pieklājībai nebija laika. Lūdzu, bērni, sveicināti trakomājā.
Pagaidiet vien, kad šie pirmo reizi ieraudzīs ādas ērcīti. Pagaidiet, kad pirmo reizi ieraudzīs putekļu ērci. Pagaidiet, kad ieraudzīs asinsķermenīšus šaudāmies apkārt kā lidojošos šķīvīšus.
Pagaidiet vien, kad abi skatīsies ar cita cilvēka acīm.
Un pagaidiet… Vinsents sastinga.
Visu šo laiku VI un V2 bija soļojuši pa Vaioletas redzes nervu.
Kaut kas. Kas tas bija? Viņš bija kaut ko pamanījis - ko tādu, no kā mati saslējās stāvus, kad tos parāva sīciņi mus-kulīši, signalizējot bailes. No kā viņam vajadzēja baidīties?
Viņš lika VI pakāpties atpakaļ.
Piesardzīgi sūtīja V2 uz priekšu.
Ko viņš bija redzējis vai neredzējis?
Re, kur tas bija! Dažas no redzes nerva norautas šūnas. Kāds bija pārāk steidzīgi atvienojies.
Slazds.
ČETRPADSMIT
“Jaunais pastiprinātājs uzstādīts, Entonij.”
Kukaiņcilvēks nikni palūrēja uz Bēmovski un priecājās par to, ka viņš svīst. Stulbais, vecais kraķis. Viņš izskatījās līdzīgs tam antīkajam rokmūziķim, kurš nesen bija nomiris. Vecais narkomāns. Kukaiņcilvēkam ārkārtīgi negribētos kādreiz ieperināties Bēmovskī - redzēt tuvplānā krunkaino, sažuvušo ādu, kur noteikti mudžēja visādi parazīti, jo organisma aizsargspējas bija novājinātas. Kuplajās uzacīs noteikti ņudzēja visādi kaitēkļi.
“Vai tas ir iecilpots?”
“Nolādēts, nāc atpakaļ, Kukaini, citādi es sēdīšos tavā vietā,” Bēmovskis atcirta.
“Un iznīcināsi divus dučus manu īpašo, apzīmogoto na-nobotu?” Kukaiņcilvēks iebrāzās atpakaļ spēļu istabā.
Viņš uzvilka cimdus un ieslīdēja krēslā. Bēmovskis pār plecu vēroja, kā viņš pārbauda sakarus. Iegaismojās divdesmit viens no divdesmit četriem ekrāniem. Dažos bija redzama smadzeņu kroka, kurā viņi slēpās. Dziļi gaļā. Smadzeņu kartografēšana uz brīdi bija izslēgta.
“Un tagad kraties prom, vecais, vari skatīties no otras istabas.”
“Makro papildspēki jau ir ceļā.”
“Ko tu muldi?” Kukaiņcilvēks ārdījās. “Vai tu neteici, ka tas nenotiks?!”
Bēmovskis paraustīja plecus. “Informēju par tavu lūgumu Dvīņus. Viņi piekrita, ka ir vērts riskēt un darboties arī makro vidē. Ja gribi plūkt laurus par nonāvēšanu, pasteidzies, jo var gadīties, ka darbiņu pabeidz lode, nevis nanobots.”
Kukaiņcilvēks aši nostādīja nanobotus četros vados, pa sešiem katrā. Pat Kukaiņcilvēks nespēja vadīt divdesmit četrus atsevišķus nanobotus. Vadi darbosies identiski, tāpēc reizēm mazie robotiņi maisīsies cits citam pa kājām, taču bija paņēmieni, kā šo kļūmi mazināt. Ja bija iemaņas, protams.
Viņš sūtīs tos kaujā viļņos, vienu vadu pēc otra. Pirmā vienība atradīs Vinsenta biotus. Ja Vinsents viņus pamanīs, tie nekavējoties sāks kauju. Ja ne, nogaidīs, kamēr ieradušies pārējie. Tad - blaukš! Četri uzbrucēju viļņi ar desmit vai divdesmit sekunžu atstarpi. Blaukš, blaukš, blaukš, un Vinsents krīt.
Kukaiņcilvēkam bija sapnis - viņš gribēja sagūstīt vienu Vinsenta biotu dzīvu un izvilkt to makro vidē.
Atstāt dzīvu un kādu laiciņu paspēlēties. Kamēr Vinsents palēnām sajuks prātā.
Plata nostūma Renfīlda rokas no pleciem. Viņa negrasījās trakot un negribēja, lai viņu aiztiek.
Sāpes dzīstošajā rokā palīdzēja koncentrēties. Varbūt arī Vinsenta nomierinošā balss, taču ne pieskāriens. Tad viņa noslīga uz ceļiem, paliecās uz priekšu un atkal un atkal uz grīdas rīstījās.
Ko viņa redzēja? Kaut kādu šaušalīgu zvēru un tam blakus vēl vienu. Tie stāvēja uz garām, tīrām, piramīdveida zirnekļu kājām garenā, grubuļainā, graudainā laukā, kas atgādināja ādu.
Atskanēja Vinsenta balss. Tā bija satraukta un vairs nebija nomierinoša. “Slazds,” viņš konstatēja.
Viņš pielēca kājās un saķēra aiz rokas Aņu Vaioletu brīdī, kad viņa pagriezās, lai bēgtu. Aņa gandrīz izrāvās, izlocīdamās no sava virsvalka, bet Vinsents viņu notvēra, rupji pierāva sev klāt un ieslēdza viņas kaklu starp saviem apakšdelmiem.
Viņa pretojās, bet nespēja izrauties.
“Vai viņa…” Renfilds iesāka.
“Nanobotu pēdas,” Vinsents sacīja. “Kontakta vēl nav, bet gan jau drīz būs. Zvani Kaligulam. Mums ir sarežģījumi.”
Renfīlds uzsita pa telefonu. “Tev viņa jānogalina,” viņš teica, neskatīdamies uz Vinsentu un neielūkodamies nevienam acīs. “Pārlauz viņai sprandu un izņem savus biotus. Lai ĀSD pēc tam visu uzkopj. Lai Plata un Kītss paņem savus mazuļus. Tie jau tagad ir dzīvotspējīgi. Un taisāmies prom no šejienes.”
Plata blenza uz Vinsentu. Viņi ar Kītsu bezpalīdzīgi stāvēja, nesaprazdami, kas notiek, un nezinādami, kas sekos. Abi juta nelabumu un bailes, bet galvā šaudījās visādas domas.
Vai viņa kļūs par slepkavības aculiecinieci? Turpat uz vietas? Vai viņa redzēs, kā Vinsents pārlauž sievietei sprandu?
“Paņem viņu biotus,” Vinsents pavēlēja Renfīldam. “Mēs ejam prom. Doktori Vaioletu ņemsim līdzi.”
“Laid vaļā,” Aņa kliedza. “Rokas nost!”
“Un ļausim viņiem sadzīt saviem nanobotiem pēdas?” Renfīlds izvilka pistoli, kas bija aizsprausta aizmugurē aiz jostas. Tā nebija iepriekš demonstrētā elektrošoka pistole. Šī bija īsta, pavisam īsta pistole.
Vinsents pateica kaut ko, kas izklausījās pēc “es neesmu Scīpions”. Sedijai tas neko neizteica, tāpat kā Renffldam un Noasam, spriežot pēc neizteiksmīgajām sejām. “Ja negribi pārņemt vadību, Renfīld, paņem silītes.”
Izskatījās, ka Renffldu šokē priekšlikums pārņemt vadību. Viņš nervozi aplaizīja lūpas.
Puisis pastūma malā Kītsu un ievadīja pultī pavēles. Atvilktnes, kas bija atvērušās, lai iesūktu silītes, tagad atvērās, lai tās atkal atdotu.
Renfīlds tās nopētīja, izlasīja uzrakstus un pasniedza attiecīgi Platai un Kītsam. “Es tās jūsu vietā sargātu kā…” “Man uzbrūk,” Vinsents teica.
Un tur jau viņi bija. Iebrāzās Vinsenta sadalītajā redzes laukā. Četri… pieci…
Tobrīd Vinsents skatīja trīs atšķirīgas realitātes.
Kītss un Plata streipuļoja kā apdulluši no laika vērpetes, ko radīja biotu augšana. Renfildam vienā rokā bija ierocis, bet ar otru viņš sniedza abiem pusaudžiem silītes. Aņas mati sitās Vinsentam sejā, un viņš juta viņas smaržu un asinsvadu pulsāciju starp spēcīgi saspiestajām rokām.
Mikro vidē bija divi attēli, ko redzēja VI un V2. Pilnā krāsu pastiprinājumā. Nano pasaules reālais skatījums bija pelēcīgs - šūnām parādījās krāsa tikai tad, kad tās bija lielā daudzumā un uz tām skatījās no tālienes. Bet krāsu pastiprinājumā nano pasaule atdzīvojās zaļos, sarkanos, rēgaini dzeltenos un pārsteidzoši rozā toņos.
Cīnīties varēja vienīgi Technicolor krāsu kino kvalitātē.
Nanobotu pārmijnieks droši vien bija sapratis, ka Vinsenta bioti viņu ir pamanījuši. Nanoboti bija izlaiduši riteņus un brāzās viņam virsū pa nerva kabeli, zirnekļveidīgās kājas kā stabilizatorus vilkdami nopakaļ.
Vinsents atgrūda Aņu, apgrieza viņu, noregulēja biotu kājas uz saķēri un no visa spēka iegāza viņai pa aci. Tik stipri, ka sieviete noslīga uz ceļiem.