Mikro vidē triecieni bija divi. Vispirms bija sitiens, un tas bija daudz stiprāks. Pietiekami stiprs, lai pat tad, kad to bija absorbējuši galvaskausa kauli un milzīgā, recekļai-nā acs masa, tas joprojām šķistu kā deviņas balles spēcīga zemestrīce.
Nanobotus tas pārsteidza nesagatavotus, un viņi apgāzās, nespēdami noturēties uz nestabilajiem vienriteņiem. Divi nanoboti sadūrās. Pa gaisu aizlidoja kāja. Sensoru matrica sašķiebās.
VI un V2 ar savām sešām kājām metās uz priekšu un traucās pilnā gaitā, mērīdami sekundes līdz nākamajam triecienam.
Nanobota vārīgākā vieta bija sensoru matrica, jo bez acīm no robotiem lielas jēgas nebija. Matrica bija divi trīs-stūrveida redzes sensori, ultravioleto staru raidītāji un kaut kas līdzīgs mikroviļņu radaram.
Šis veidojums bija nedaudz pacelts virs nanobota īsā, resnā mastā. Nolauzt mastu bija gandrīz neiespējami, tomēr to varēja sašķiebt.
Vēl viena viegli ievainojama vieta bija kāju mehānisms. Visas nanobota funkcijas nodrošināja viens motors, kas bija pamatīgi aizsargāts. Katrā pusē bija trīs posmainas kājas, kas bija pievienotas vienam mehānismam.
Nanobotam centrā atradās vienīgais ritenis. Tas spraucās laukā no mazā robota pavēderes un saskārās ar pamatu ikreiz, kad kājas nolaida ķermeni zemāk.
Mikro vidē tie, protams, izskatījās tik lieli kā tanki. Milzīgi zirnekļi no dīvaini grubuļaina tērauda. Kājām velkoties nopakaļ un riteņiem griežoties, šķita, ka tie pārvietojas gandrīz automašīnas ātrumā.
Ātrums bija iespaidīgs arī tad, kad ritenis bija pacelts un tie skrēja, tomēr tad nanoboti bija lēnāki nekā bioti.
Vinsenta iekšējai acij pavērās divi ekrāni, kur nanobotu uzbrukums bija redzams no mērķa pozīcijām un citā leņķī no malas.
Viņam bija viena, varbūt divas sekundes laika, līdz Aņas ceļi atsitīsies pret grīdu un sekos otrais trieciens.
Abi Vinsenta bioti šāvās uz priekšu, kājām ņirbot. Viņi uzskrēja virsū diviem avarējušajiem nanobotiem.
VI ietrieca durkli viena nanobota kājas locītavā.
Lēciens. Un V2, kājas kopā saspiedis, piezemējās uz otra robota.
Lūk! Krāsu uzplaiksnījums nodeva uz nanobota sānu paneļa primitīvi uzšņāptu logotipu. Smaidošs vieplis, kam no galvas ārā laužas insekts. Kukaiņcilvēks!
Vinsenta bioti atkal pieķērās nervam, un sekoja otrais trieciens, kas bija maigāks nekā pirmais, bet ar to pietika, lai uzbrūkošais nanobots sasvērtos.
Tas šāvās garām, un Vinsents tam aizlika priekšā kāju. Nanobots griezās un griezās kā vilciņš, līdz Vinsents izšāva no sava staru ieroča un trāpīja vienīgajā detaļā, kas nanobotu varēja padarīt nekaitīgu, - sensoru matricā.
Trīs pagalam un vēl divi…
Un tad jau no abām pusēm tuvojās vesels nanobotu spiets - liela, draudīga nanobotu straume.
“Man noderētu palīdzība,” Vinsents teica.
“Labajā vai kreisajā?” Renfflds jautāja, pielikdams pirkstu pie auss un paņemdams savus biotus.
“Labajā,” Vinsents atbildēja.
RenfTlds sagrāba Aņas seju. Viņš pielika pirkstu sievietei pie labās acs, kamēr viņa kliedza, spārdījās un nikni lamājās.
Doktore Vaioleta pašlaik vairs nebija svarīga. Viņa vairs nebija cilvēks, bet gan kaujas lauks.
“Tu man esi rokā, Vinsent, rokā gan,” Kukaiņcilvēks apmierināti noteica.
Trieciens - tas bija ļoti gudri. Vinsents droši vien iesita nanobotu nēsātāja ķermenim. Viņš spēlēja gan makro, gan nano vidē. Un tas maksāja Kukaiņcilvēkam trīs nanobotus.
Par viļņiem varēja aizmirst, laiks spiesties virsū barā un aši nogalināt. Viņš nosūtīja trīs veselos vadus uz leju gar nerva sānu. Tie soļoja vertikāli - gravitācija dziļi gaļā neko daudz nenozīmēja.
Tagad Kukaiņcilvēks redzēja deviņpadsmit ekrānus, un visos bija redzamas abas ienaidnieka būtnes. Kāds nano-_ bots nodrošināja skaistu, tīru Vinsenta biota tuvplānu. Šķita, ka tas ir gandrīz rokas stiepiena attālumā. Pietiekami tuvu, lai saskatītu seju - milzīgās, saliktās kukaiņa acis un zem tām izplūdušo, brūno pseidocilvēka acu karikatūru.
Tuvplāns gan viņam dārgi maksāja, jo Vinsenta biots pārcilvēciskā ātrumā veica sānisku lēcienu, uzbruka un pāršķēla nanobotu uz pusēm.
Satumsa vēl viens ekrāns. Bet tas nebija svarīgi. Varbūt tas bija nogalināts, varbūt padarīts akls, bet Kukaiņcilvēks
bija sadalījis savu karaspēku četros vados, turklāt pat akls nanobots joprojām spēja sekot norādēm.
Uzbrukt spietā, Kukaiņcilvēks nodomāja un redzēja, kā visu ekrānu aizņem izmisušie bioti, jo viņa karaspēks uzbruka, pakļaujoties četrām pamatnorādījuma variācijām.
Viņš redzēja, kā abi Vinsenta bioti griežas, dur un lec. Nolādēts, viņš bija meistars! Viens sasodīts nindzja\i0 Vēl divi nanoboti bija sakropļoti.
Tik ātri!
Taču nepietiekami ātri. Šoreiz.
Nanoboti norāva vienam biotam roku. Tā pamāja Ku-kaiņcilvēka ekrānā, aizlidodama pa gaisu, un viņš iesmējās.
Vienam Vinsenta “bērnam” trūka divu kāju, tāpēc tagad tas nepārvietojās pietiekami ātri, izšāva savu lāzerpaukšķe-ni, bet netrāpīja, izdedzinādams svītras nervu audos.
Kukaiņcilvēks saprata - Vinsents centās izraisīt imūn-sistēmas reakciju. Sajutis bojājumu, organisms sūtīs makrofāgu plūsmu iznīcināt iebrucējus.
Muļķīgi un izmisīgi. Makrofagi, protams, spēja aizkavēt nanobotus, bet tie varēja nonāvēt arī biotus, ja izdevās tiem kaut kā pieķerties.
Uz ko Vinsents cerēja?
Ko viņš zināja?
Dažas sekundes Kukaiņcilvēks vilcinājās.
“Acis!” Aņa Vaioleta vaimanaja.
“Divi manējie ir…” RenfTlds kliedza.
BUMS!
Laboratorijas durvis ielidoja telpā.
Nevis no dragājamās ierīces trieciena, bet sprāgstvielām.
Trieciens pieplacināja visus pie zemes. Ausīs džinkstēja.
Plata brēca. Neviens nedzirdēja.
Kītss kliedza, abām rokām saķēris galvu, un viņam no deguna plūda asinis.
Iekšā iebrāzās vīri Land’s End biksēs, polo kreklos un LL Bean dūnu jakās ar gatavībā paceltiem ieročiem. Tas bija slepkavu spiets narcišu, pavasara lapu un lavandas krāsās.
Dziļi gaļā triecienu izjuta arī nanobotu spiets un abi bioti. Šis belziens nebija tik spēcīgs kā sitiens, bet šoreiz Vinsents nebija tam gatavs. V2 saspieda kopā divas kājas, aizķērās un ieķepa pirmajos makrofāgos, kas jau bija klāt.
Limfocīti, baltie asinsķermenīši, bija dažāda lieluma un formas, un tos sauca par makrofagiem. Tie bija raupji un grumbuļaini un izskatījās pēc saspiestiem jūras sūkļiem. Tie bija tik lieli kā saplacināti, sabraukti jenoti. Tie sūcās un locījās pa nerva šoseju kā lēni, dumji cīņas suņi.
Sakropļotais V2 ar vienu kāju pūlējās atbrīvoties, bet diviem makrofāgiem bija spīles, un tie piekļāvās stumbenim, padarot jebkādu mērķtiecīgu kustību neiespējamu.
VI bija ielidojis juceklīgā nanobotu kaudzē.
Sagrupēti, Vinsents saprata, kad visi reizē reaģēja. Seši darbojās kā viens. Tik tiešā tuvumā un nesagatavotam, viņam tomēr bija priekšrocības, un viņš niknumā dūra un grieza, vienlaikus juzdams, ka makrofāgi jau tikuši klāt viņa kājām. Vīri ar ieročiem kliedza: “Nekustēties! Stāt! Gulties zemē!”
Tad durvīs iegrīļojās Maklēra uzņēmuma apsargs ar asinīm uz krūtīm un pelēkās formas. Ierocis viņam bija šaušanas gatavībā. BUM! BUM! BUM!
Viens TND nokrita, bet pēc tam eksplodēja Maklēra apsarga pakausis.
Vinsents juta, ka makrofagi sasnieguši viņa ķermeni. Šķita, ka visapkārt ir plastilīna taustekļi, kas cenšas ievilkt viņu iekšā kā tādu milzu baktēriju.