Viņš juta sagrupēto nanobotu dūrienus un šņāpienus. Savā trakumā viņi dūra un graizīja arī cits citu, taču atkal un atkal trāpīja arī viņam, un Vinsenta redze aizmiglojās. Aņa iebrēcās, Kītss streipuļoja, un Renfīlds pacēla ieroci, notēmēdams uz TND. BUM! BUM!
Visur skanēja sprādzieni, it kā viņš atrastos bungu iekšpusē. Pēc šāviena no tuva attāluma Renfīlds nogāzās kā bluķis, un asinis no cauruma krūtīs burzguļoja kā no strūklakas. TND bija nokritis uz viena ceļa un asiņainām rokām taustīja savu kājstarpi. Pēkšņi nez no kurienes parādījās Plata ar Renfflda pistoli. BUM! BUM!
Ieradās vēl vairāki Maklēra uzņēmuma apsargi. Viņi bija manāmi profesionālāki nekā parastie, nolīgtie policisti, jo bija iesaistījušies apšaudē un darīja, ko spēja. Viņi lamājās, kliedza un šāva. Visapkārt bija šaujampulvera un asiņu smaka un sacaurumotas iekārtas.
Vinsents gulēja uz grīdas ar seju uz leju un nedzirdēja neko, izņemot visskaļākos trokšņus.
Tad visapkārt valdošajā vājprātā viņš ieraudzīja Kītsu. Ar trīcošām rokām Kītss darīja tieši to, kas jādara. Kā zinādams, viņš pacēla elektrošoka pistoli, kas Renfildam krītot bija izslīdējusi no rokas, paskatījās uz Vinsentu, kurš viegli pamāja ar galvu, un elektrošoka pistoles lādiņš ķēra Aņas ķermeni.
Gaisma no pistoles elektrodiem aizšāvās līdz Vinsenta acīm, un viņš sūtīja savus biotus lēcienā, jo jau pēc sekundes elektrošoka lādiņš izraisīja zem viņa zirnekļa kājām esošo nervu spazmas.
Nervu šķiedras raustījās un izrāva nanobotiem kājas, bet citus trieca pret miesas sienām. Kas mikrosubjektīvajā uztverē šķita vairāki metri, kļuva par centimetriem, jo spazmas sarāva nervus un kratīja muskuli.
Vinsents sūtīja abus pussakropļotos, bet pilnīgi noteikti vēl dzīvos biotus tieši apjukušo nanobotu bara vidū. Viņš smagi triecās tiem virsū ar vislielāko ātrumu, kādu spēja uzņemt, un turpināja lauzties uz priekšu, velkot līdzi makrofagus un pēc tam noskrāpējot tos nost titāna ņudzeklī, kas konvulsīvi raustījās.
Bioti izlauzās cauri nanobotu vadiem, kam tagad atgūt kontroli traucēja arī makrofāgu gļotas.
Ar pēcgrūdieniem un spazmām Aņas nervi centās nomierināties.
VI gulēja zemē. Zaudējis visas kājas. Nekustīgs.
Vinsents to pamanīja un pagrieza V2, lai tas satver VI savās spīlēs un velk pakaļ. To joprojām grauza makrofagi.
Kukaiņcilvēks skatījās, šausmās iepletis acis. Viņam bija palikuši divpadsmit aktīvi ekrāni. Varbūt trīs četri aklie nanoboti joprojām darbojās, bet bija jāizvēlas - zaudēt dažas sekundes, lai pārgrupētos, vai sūtīt visus juku jukām pakaļ Vinsentam, kas atkāpās.
Kukaiņcilvēks joprojām nesaprata, kā bija radusies zemestrīce, kas bija izārdījusi viņa karaspēku.
“Šķiet, tev neklājas viegli, Entonij,” Bēmovskis norūca. “Varbūt drusku jāpiepalīdz no makro puses, ko?”
Tas izšķīra viņa tālāko rīcību. Kukaiņcilvēks nevarēja pieļaut, ka Vinsents aizbēg. Viņš bija sācis ar skaitlisko pārsvaru divdesmit četri pret divi. Viņš nemūžam nepārdzīvotu, ja tagad zaudētu.
Masu uzbrukumā , Kukaiņcilvēks pavēlēja. Tā būs goda cīņa. Nanobotu mūris metās pakaļ bēgošajiem biotiem.
Vajadzēja pielikt soli. Kļuva skaidra Vinsenta viltība, izsaucot makrofagus - sūkļveidīgie bezsmadzeņu briesmoņi neļāva nanobotiem pārslēgties uz riteņiem.
Kurš kuru - ievainots biots, kas velk savu dvīni, vai nanoboti?
Kukaiņcilvēks zināja, ka šajā sacensībā viņš uzvarēs un galu galā panāks biotus pat bez riteņiem. Bet cik nanobotu vēl darbojās? Cik tiks aizkavēti? Vai šī tiešām bija goda cīņa vai kamikadzes solis?
“Saki, lai nošauj Vinsentu,” Kukaiņcilvēks teica, ar mokām izspiezdams vārdus.
“Pats pasaki, brīnumzēn. Pats pavēli nogalināt.” Bēr-novskis pielika Kukaiņcilvēkam pie auss telefonu.
Makrofagi grauza Vinsenta biota miesu, kamēr viņš atmuguriski stūrēja tālāk, vilkdams otru biotu. Nanoboti viņu panāks. Viņš kustējās pārāk lēni. Ja pamestu VI…
Un ja ne…
Renfilda bioti mainītu notikumu gaitu. Kur tie bija? Velns parāvis, kur gan Renfīlds kavējās?
Vinsents pagriezās un ieraudzīja Renfīldu, kas gulēja uz muguras. Rokas plati ieplestas, galva atmesta uz vienu pusi. Vinsents saprata, ka Renfīlds vairs nevienu neglābs.
Skatienu aizšķērsoja kurpe.
Ausī iedūrās pistoles stobrs. Auksts tērauds.
“Nekusties, mērgli,” kāda balss uzsvērti teica. “Un ar to es domāju - arī dziļi gaļā. Vai mirsi.”
Platai rokā joprojām bija pistole. Viņa vēl nekad nebija šāvusi. Troksnis bija daudz skaļāks nekā kino, un kaifs
bija daudz dziļāks, nekā varēja šķist. Tas pārsteidza.
Bija grūti aptvert šausminošo faktu, ka tas bija izdevies.
Viņa bija notēmējusi, nospiedusi gaili un raidījusi svina šāviņu, kas sašķaidīja miesu un kaulus.
Vīrietis, kuru viņa bija sašāvusi, sēdēja asins peļķē, kas bija satecējusi no viņa kājstarpes. To bija izdarījusi viņa.
Tomēr pat tagad, kamēr viņa vēroja šo šausmu ainu, galvu pildīja murgainas vīzijas, kurās briesmīgi, grīļīgi, graudaini un pelēki zirnekļiem līdzīgi briesmoņi kā bez prāta streipuļoja pa lauku, kas bez brīdinājuma bija sasvēries.
Vinsents gulēja ar seju uz leju. Vīrietis asinīm notašķītā vējjakā ar kapuci turēja viņam pie galvas pistoli.
Kītss satvēra un cieši saspieda viņas roku un strauji pagrieza meiteni pret durvīm.
Renfīlds gulēja tumši sarkanā ezerā.
Miruši un mirstoši stāvi bija saļimuši un atspiedušies pret iekārtām. Gaisu pildīja dūmi. Aņa Vaioleta rāpoja pa asiņaino grīdu.
Pēkšņi durvīs parādījās vīrietis.
Pamaza auguma, apmēram metru septiņdesmit garš. Būdīgs, bet ne resns, un ģērbies ar lielu rūpību - tumši violetā samta vējjakā, kreklā ar apkaklīti, zaļpelēkās biksēs un melnos ādas zābakos. Galvā viņam bija cilindrs, kas bija nedaudz gaišākā tonī nekā vējjaka, ar platu zelta lenti un rotaļīgu spalvu.
Skarbi sejas vaibsti, iededzis, sardonisks un uzjautrināts.
Viņa acis bija kā melni punktiņi dziļu ieleju dzīlēs. Viņam varēja būt četrdesmit, bet tikpat labi arī sešdesmit, un viņu ieskāva nenosakāma aura, tumša patiesība, kas mutuļoja ap viņu. Tā bija neredzama, bet jūtama un nenoliedzama. Sedija viņu pazina bez teikšanas.
Kaligula.
PIECPADSMIT
Kreisajā rokā viņš turēja pistoli. Labajā - cirvi īsā kātā. Cirvis izskatījās pēc bērnu tomahauka - tam bija krāsots rokturis, no kura nokarājās, šķiet, ādas bārkstis. Asmens spilgti sarkanā krāsā.
Telpā bija trīs dzīvi TND, kad Kaligula ienāca.
Pirmais pagriezās, pacēla ieroci un nokrita atmuguriski ar caurumu pierē. Troksnis atskanēja tikai pēc tam. Milzīgs blīkšķis.
Otru ĀSD slepkavu lode ķēra balsenē, bet trešo, kas novēloti un bezjēdzīgi centās bēgt, apturēja cirvis, kurš kā uz burvju mājiena iecirtās viņam mugurā. Tam apkārt novir-puļoja neilons un dūnas.
Kaligula nostājās priekšā Aņai, un viņa nevarēja aizrā-pot tālāk.
“Nē,” Vinsents elsoja. “Viņu ne.”
Kaligula paskatījās apkārt un jautāja: “Vai vēl kādu?” Viņš pagrūda Aņu ar kāju, un sieviete nokrita uz sāna.
Kaligula piegāja apskatīt Renfīldu. “Žēl,” viņš teica. “Man viņš patika.”
Viņš izrāva cirvi no murmulējošā, pārbiedētā TND muguras. Kājas vīrieti vairs neklausīja. Tad Kaligula iešāva viņam galvā.