Viņa tik tikko pieskārās ar pirkstu kauliņiem pie sienas.
Skaļāks, bet tik un tā kluss klauvējiens pie viņas pašas durvīm.
Viņš bija atnācis. Uzreiz. Arī viņš bija gulējis nomodā. Gaidījis, kad viņa pasauks.
Un tomēr viņa varēja… Viņa varēja neatvērt. Un viņš aizietu prom, jo nebija tāds, kurš uzmāktos, vai ne? Kā viņa varēja zināt? Pazina tikai dažas stundas un nebija pārmijusi gandrīz ne vārda.
Bet viņa zināja.
Sedija piecēlās un piegāja pie durvīm. Tad viņa saņēmās un tās atvēra.
Kītss bija treniņbiksēs, kailām kājām un T kreklā. “Es gribētu ar kādu parunāties,” viņš teica. “Tas ir, es gribētu parunāties ar tevi.”
Un atkal viņai Kītss patika, jo viņš izlikās, ka nav dzirdējis klauvējienu pie sienas. Viņš ļāva Platai noliegt savu vajadzību pēc viņa, ja viņa tā gribēja.
“Nāc iekšā. Es tev izrādītu istabu, bet te nav nekā daudz ko redzēt.”
Viņš apsēdās uz vienīgā krēsla. Viņa apsēdās uz gultas malas. Viņai bija garš vīriešu T krekls, kaili stilbi un īsās zeķes kājās. Iespējams, viņš redzēja pārāk daudz, jo T krekls bija balts ar pabalējušu logotipu. Un viņš to pamanīja, bet viņai bija vienalga.
“Kur mēs esam iekūlušies?” viņš jautāja.
Mēs.
Sedijai nebija atbildes. Vārdi šķita tukši un nenozīmīgi. “Mēs laikam nedrīkstam atklāt īstos vārdus,” Kītss teica. Viņa papurināja galvu. Nē.
“Es esmu no Londonas.”
“Man ļoti patīk Londona.”
“Esi bijusi?” Viņš kautrīgi pasmaidīja, priecādamies, ka viņiem ir kaut kas kopīgs.
“Mana mamma bija angliete.” Viņa vēroja, vai puisis pamanījis pagātnes izteiksmi. Jā.
“Vēlies, kaut mēs būtu tur?” viņš jautāja.
Viņa aprauti iesmējās. “Ak kungs, jā. Vienalga kur citur.”
“Eiropas Disnejlendā?”
Priekšlikums likās tik absurds, ka viņa sāka ķiķināt. Un viņa lūpās iegūla īsts smaids, un zilās acis iedegās vēl spožāk nekā iepriekš.
“Nudien, jebkurā lielajā atrakciju parkā,” viņa smiedamās teica. “Labprāt apskatītu kaut vai pasaulē lielāko dzijas kamolu Kanzasā.”
“Vai tas ir īsts?” viņš jautāja.
Pēkšņi viņa kļuva nopietna. “Zini, čalīt, es vairs neuzdrošinos spriest, kas ir īsts un kas ne.”
Viņš nodūra skatienu. “Čalīt… Mani Amerikas ceļojuma iespaidi ir pilnīgi. Esmu nosaukts par čalīti.”
Viņa pielāgojās rotaļīgajam tonim. “Un kā tev patīk Amerika?”
“Apmēram tāda, kā biju gaidījis.”
Un abi sāka gandrīz histēriski smieties.
“Kā tu domā, vai viņi mūs vēro?” Kītss jautāja, paskatīdamies griestos.
“Es ceru. Tad viņi redzēs šo.” Viņa pacēla gaisā abu roku vidējos pirkstus.
“Paklau,” viņš teica, mazliet stomīdamies, “vai varēšu tevi kādreiz uzaicināt uz randiņu?”
“Tas atkarīgs no tā, kas tev padomā.”
“Kaut ko uzēdīsim, aiziesim uz kino.”
“Es sašāvu to cilvēku.” Vārdi izspruka, pirms viņa saprata, ka tas notiks. Tiem pakaļ izlauzās šņuksts. Un klusas asaras.
“Jā.”
Pēc tam ilgāku laiku ne vienam, ne otram nebija ko teikt. Abi sēdēja tumsā, neveikli uzmetušies katrs uz savas mēbeles malas.
Beidzot Plata nožāvājās. “Ja es tev šovakar lūgtu palikt pie manis… Ja teiktu, ka gribu, lai apgulies man blakus un guli. Vai mēs varētu tikai tā? Vai mēs varētu…” Balss aizlūza, un viņa vairs nespēja parunāt.
“Tu domā - vai mēs abi varētu palikt kopā, jo esam pārbijušies līdz nāvei? Un mums sāp. Un nav neviena cita.” Viņa pamāja ar galvu. “Jā. Tieši tā.”
Viņa apgūlās šaurajā gultā. Viņš nogūlās viņai blakus. Saskārās tikai viņu pleci un augšstilbi. Kādu brīdi viņi gulēja un skatījās uz nolupušajiem griestiem. Tad beidzot miegs abus ievilka šausminošos sapņos, bet arī zināmā aizmirstībā.
Brukiinā bija vērojama līdzīga aina.
Lai gan Džesika programmas ietvaros darīja, ko spēja, Kukaiņcilvēks tikai gulēja un blenza griestos.
Viņš bija uzveicis Vinsentu. To viņam neviens nevarēja atņemt. Lai kā Bēmovskis smīkņātu. Lai kā Dvīņi dusmojās.
Vismaz Kukaiņcilvēks tā domāja, jo viņi nebija piezvanījuši.
Viņš bija uzveicis Vinsentu.
Jā.
Būtu arī piebeidzis, ja nebijis tās jezgas makrovidē. Bet Kukaiņcilvēks tur nebija vainīgs.
Vienīgā Maklēra ēkas slaktiņā izdzīvojušā liecinieka ziņojumā bija minēta elektrošoka pistole. Lūk, kas kavēja Kukaiņcilvēku piebeigt Vinsentu.
Makro. Tur, augšā. Nevis lejā, gaļā. Gaļā Kukaiņcilvēks bija sakāvis Vinsentu.
Tā gan, nolādēts.
Lai ko teiktu Bēmovskis.
Viņš bija par mata tiesu, lai izvilktu no kaujas lauka dzīvu biotu. Ak dievs, tas gan nāvīgi apbēdinātu Bēmov-ski. Un Dvīņi? Bučotu viņam pakaļu ar savām kroplīgajām mutēm.
Viņš spīdzinātu sagūstīto biotu tik ilgi, kamēr Vinsents atzītu, ka Kukaiņcilvēks ir nano valdnieks.
Nano valdnieks.
Cik forši.
Tas būtu…
Viņš aiz istabas durvīm dzirdēja troksni. Māte cēlās uz darbu. Tante gulēs vēl stundu.
Kukaiņcilvēks izvēlās no gultas un apģērbās.
“Kas noticis, mīļais?” Džesika jautāja.
“Nekas.”
“Nāc, saldumiņ, es varētu…”
“Aizveries,” viņš atcirta. Tad turpināja pielaidīgākā balsī: “Paklau, liec mani mierā, labi? Vienkārši…” Viņš atstāja Džesiku un devās uz virtuvi.
Kukaiņcilvēka māte bija mātišķa sieviete. Viņa bija tukla, nemēdza moderni ģērbties un vienu reizi nedēļā apmeklēja frizētavu, kur saimniekoja melnādaina sieviete no Lielbritānijas, lai gan viņa bija no ziemeļiem - Ņū-kāslas vai kaut kur tur.
Māte vēroja, kā gatavojas kafija. Vienkārši stāvēja.
“Sveika, mamm,” Kukaiņcilvēks teica.
Viņa kritiski nopētīja dēlu. “Tu vakar vēlu pārnāci mājās.”
Mazais televizoriņš uz letes rādīja kabeļtelevīzijas ziņas. Skaņa bija izslēgta. Rādīja jaunu trīcelīgu videomateriālu no stadiona. Tajā bija redzams, kā lidmašīna ietriecas tribīnēs. Joprojām. Pat tagad.
“Jā. Gadījās… kļūme. Kaut kas neparedzēts.”
“Tevi taču neatlaida, ko?”
“Nē, nē, nekā tamlīdzīga.” Viņš pasniedzās garām mātei, paķēra krūzi un ielēja kafiju, lai gan kanna vēl nebija pilna. Pielēja pienu un pielika daudz cukura. “Es darbā visiem patīku. Domāju, ka esmu viņu labākais darbinieks. Izmēģinātājs. Saproti?”
Māte lēni grozīja galvu. Ne jau par viņa vārdiem, bet par to, ko rādīja televīzijā. “Kas tas par cilvēku, kurš var ko tādu pastrādāt? Mežoņi.”
Mirkli - bet tikai pavisam īsu mirkli - Kukaiņcilvēks gandrīz attiecināja vārdu mežonis ar sevi. Gandrīz sasaistīja ekrānā notiekošās šausmas ar savu rīcību. Bet mirklis bez pēdām pagaisa.
“Nē, es darbā visiem patīku,” viņš atkārtoja, cerēdams, ka šoreiz viņa dzirdēs.
“Tikai atceries, cik ļoti tev ar šo darbu paveicies. Tik daudziem cilvēkiem nav darba.”
“Jā. Man labi izdodas. Tāpēc mani patur. Jo esmu vislabākais.”
No tostera izlēca grauzdiņš.
Ekrānā skrienošam vīrietim pakaļ vilkās uguns un dūmu vērpete, viņš paklupa, pakrita un nomira.
“Ja ēdīsi grauzdiņu, es ielikšu vēl.”
Kukaiņcilvēks malkoja kafiju.
Viņš bija uzveicis Vinsentu. Jā, to viņam neviens nevarēja atņemt.
Nākamreiz viņš to piebeigs.
Viņš paņēma saldo kafiju līdzi uz istabu, izmeta laukā Džesiku un, kaut arī bija uzņēmis kofeīnu, aizmiga.