Kukaiņcilvēks pamodās pēkšņi, apzinādamies, ka nav viens.
Ap gultu stāvēja četri vīrieši. Stipri vīri, kas ģērbušies ikdienišķās drēbēs miermīlīgos rozā, smilškrāsas un jūras-zilos toņos.
“Kas ir?” Viņš uztrūkās sēdus, bet nekur tālu netika, jo spēcīgas rokas satvēra viņu aiz bicepsiem un potītēm. Vīri apsvieda viņu uz vēdera.
“Ko tas, velns parāvis, nozīmē?” viņš iebrēcās.
“Neviena nav mājās,” viens no vīriem teica. “Bļauj, cik gribi.”
Sejā tika iegrūsts telefons. Ekrānā parādījās videoattēls. Viņam par šausmām tās bija Čārlza un Bendžamina Ārm-strongu sejas.
“Entonij,” Čārlzs teica rāmā, nosvērtā balsī. “Mēs neatbalstām patmīlību. Mēs atbalstām mieru un saliedētību, visu cilvēku apvienošanu, kur visi vīrieši būtu brāļi un vīri un visas sievietes - māsas un sievas.”
“Paklau, lūdzu, piedodiet par…”
Bet runa turpinājās. Tā nebija tiešraide, bet ieraksts. Tas bija vēstījums.
Teikums.
“Tavas lepnības dēļ mēs nepieredzējām uzvaru kaujā, Entonij. Tavas lepnības dēļ.”
“Laidiet vaļā!”
“Mēs tevi mīlam,” Bendžamins sacīja.
Katru viņa ekstremitāti turēja viens spēcīga vīrieša roku pāris, taču kreisā potīte laikam tika turēta ar vienu roku. Jo kā gan citādi šim vīrietim rokā gadītos nūja? Kukaiņ-cilvēks to redzēja, izmisīgi skatīdamies pār plecu. Resns, apaļš, pulēts, tumšs koka gabals.
“Bet šoreiz tev jāsaņem sods,” Bendžamins turpināja.
“Lai cik ļoti žēl mums būtu.”
“Velns parāvis!” Kukaiņcilvēks iebrēcās, kad nūja triecās pret viņa augšstilbiem.
Sāpes bija neaprakstāmas. Neiedomājamas.
“Mēs tiešām tevi mīlam, Entonij.”
Otrs sitiens. Viņš iekliedzās aiz sāpēm un bailēm. Trešais sitiens. Katrs ķermeņa muskulis sažņaudzās, un viņš gaudoja spilvenā. Viens no vīriem, kas turēja viņa rokas, pieliecās tuvāk, līdz neglītās, dzeltenīgās acis bija pavisam tuvu Kukaiņcilvēka asarām noplūdušajai un saspringtajai sejai, un teica: “Tas bija no bosiem. Bet mēs vakarnakt zaudējām krietnus vīrus, sīkais angļu smerdeli. Tāpēc pēdējais būs no mums.”
Smagi nolaidās nūja, un Kukaiņcilvēka smadzenes uz brīdi izslēdzās.
Viņš juta, ka tvēriens atslābst.
Dzirdēja, ka vīri iziet no istabas un aizver durvis.
SEPTIŅPADSMIT
Plata nesapņoja par iepriekšējās nakts slaktiņu. Viņa sapņoja par savu brāli. Sapnī viņš bija pieaudzis. Viņam bija divas meitiņas, un Sedija (nevis Plata, bet Sedija) bija ieradusies vakariņās. Viss pārāk atgādināja televīzijas seriālu un šķita neīsts. Meitenes bija nevainojami skaistas. Viņas ēda pārslas no košas kārbas ar uzrakstu Kellogg’s Nanobots.
Sākumā tas Sedijai no sapņa nešķita dīvaini.
Vidusmēra amerikāņu virtuve, ledusskapis ar bērnu zīmējumiem, bildēm un sekmju lapām, kurās ar sarkanu pildspalvu bija tikai ieraksti “teicami”.
Lai gan maz ticams, ka Stounam būtu šāda māja. Sapnī viņam bija daudz prozaiskāka dzīve, nekā varētu būt īstenībā, ja viņš paliktu dzīvs un pārņemtu Maklēra uzņēmuma vadību.
Pārslas pašas līda laukā no kārbas un barā rāpoja uz meitenīšu bļodām, kas nepārtraukti pildījās, kamēr viņas ar karotēm grāba kraukšķīgos kumosiņus.
“Es neko nejutu,” Stouns teica.
“Tu droši vien biji nobijies,” Sedija no sapņa iebilda.
Stouns neredzēja to, ko redzēja Sedija, - kā nanoboti rāpās pa meitenīšu baltajām rokām un krāsainajām kleitām līdz kaklam, bet viņas tikai visu laiku smaidīja.
“Blaukš un beigas,” Stouns sacīja, mādams ar galvu, it kā tā būtu taisnība un viņš to atcerētos, un it kā nebūtu nekā dīvaina faktā, ka viņš stāsta pats par savas nāves apstākļiem.
Pārslu nanoboti pazuda rozā austiņās, degunos un acīs.
Viņa pamodās.
Klauvējiens pie durvīm.
Viņas gultā kāds bija. Viņas galva bija gulējusi uz kāda krūtīm. Viņa parāvās atpakaļ.
“Es atvēršu,” Kītss sacīja. Viņš lēni un uzmanīgi pakustināja roku, uz kuras viņa bija gulējusi, it kā tā būtu notirpusi. Droši vien tā arī bija. Un atvēra durvis.
Ofēlija. Ja arī viņa brīnījās, atrodot abus vienā istabā, tad to neizrādīja. Viņai bija divas Starbucks kafijas, divas ūdens pudeles un brūns maisiņš ar smalkmaizītēm uz gofrēta kartona paliktņa.
“Divdesmit minūšu laikā jums abiem jābūt gataviem,” Ofēlija paziņoja. Izrādās, viņai bija arī tāds smaids, kas vēstīja: tā ir pavēle, nevis lūgums.
Maisiņā bija kēksi. Viens izskatījās pēc melleņu kēksa, bet otrs - aveņu.
“Es ņemšu melleņu,” Plata sacīja. Abas kafijas bija ar pienu. Viņi izdzēra ūdeni, malkoja kafiju un notiesāja kēksus.
Sarunām nebija laika.
Kītss pasniedzās un notrauca drupaču no Platas lūpām.
“Droši vien nevajadzētu…” Plata teica. Viņa gribēja teikt, ka droši vien nevajadzētu to darīt. Pieskārieni parasti ievadīja ko vairāk. To teica veselais saprāts, kamēr pilnīgi citā prāta nostūrī rosījās doma: kāpēc viņš nebija viņai pieskāries naktī, kad abi gulēja blakus?
Kītss strauji pacēla skatienu. Vienu reizi pamāja ar galvu. Nožēla. Tad jautājums: “Kā tu domā, kas mūs šorīt gaida?”
“Kaut kas uztraucošs,” Plata atbildēja.
Kītss pasmaidīja. “Paldies, ka vakarnakt par mani tā rūpējies.”
“Man šķita, ka bija otrādi.”
Kītss nogrozīja galvu un nodūra skatienu grīdā. “Es biju galīgi satriekts.”
Plata ironiski noteica: “Jā, tev taisnība. Man gan nekas nekaitēja.”
Mazs smiekliņš. “Kaut man nebūtu jāsauc tevi par Platu. Negribu domāt par tevi kā par kaut kādu dzejnieci, kas noindējusies ar gāzi.”
Viņa tik tikko noturējās nepateikusi. Sedija. Tā mani sauc. Tomēr piespieda sevi klusēt. “Viņi grib, lai satuvināmies. Bet negrib, lai aizmirstam.”
Ofēlija ieveda abus istabā, kuru viņi vēl nebija redzējuši. Tā atradās smieklīgi šauru iekšējo kāpņu augšgalā. Noplukusi Maklēra laboratorijas parodija. Kāds bija sanaglojis saplākšņa galdu, kas bija piestumts pie šaura, nospeķota loga, pa kuru iespiedās Ņujorkas pelēkā gaisma. Uz galda bija divi atšķirīgi mikroskopi un priekšmets, kas izskatījās pēc ļoti dārga elektriskā katla. Tā bija maza nerūsējošā tērauda saldētava.
Taču centrālo vietu istabā aizņēma masīva, spoži balta iekārta, ko Plata pazina ļoti labi.
“Magnētiskās rezonanses iekārta?”
Ofēlija pamāja ar galvu: “Jā. Ar speciāli pasūtītām pa-pildiespējām. Maksāja apmēram piecus miljonus dolāru. Tāpēc nelieciet uz tās kafijas krūzes.”
Tā bija kā ārkārtīgi dīvaina anomālija. Bija iespējams pieņemt no krāmiem salasīto bēniņu laboratoriju vai iespaidīgo, dūcošo tehnikas brīnumu, taču bija grūti abus iztēloties vienā realitātē.
“Parasti mēs veltām vairāk laika apmācībai,” Ofēlija teica. “Bet tagad laika nav. Ienaidnieks gatavo vērienīgu uzbrukumu. Ja viņiem izdosies, viņi gūs uzvaru. Tāpēc mums viņi jāaptur.”
“Kas ir viņu mērķis?” Kītss vaicāja.
“Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja. Vairums valstu vadītāju - mūsu prezidente Moralesa, jūsu premjerministrs Bovens. ĀSD mēģinās ielaist nanobotus gan viņos, gan citu valstu vadītājos. Ķīnas. Japānas. Indijas. Varbūt vēl vairākos.”
Kītss aši paskatījās uz Platu.