“Man apnikušas ausis,” Vilksa uzmeta lūpu.
“Kīts, mēs abi darīsim to pašu, bet pēc tam dosimies iekšā.”
Sedija ierunājās: “Nesaprotu, kāpēc es pati nevaru savest kārtībā savas smadzenes. Kāpēc tas jādara visiem citiem? Kāpēc tas jādara viņam?”
“Padomā, Plata. Ja aneirisma reiz tiešām plīstu, tavas smadzenes ietu bojā un tevi plosītu migrēnas un, visticamāk, arī halucinācijas. Kurš tad vadītu tavus biotus, lai salabotu plīsumu?” Viņa paliecās uz priekšu, saņēma Platas plaukstu savējā un turēja tik ilgi, kamēr Plata samierinājās un atslāba. “Tu mums esi svarīga. Tev ir resursi, ko mums vajadzēs, kad spēsi tiem piekļūt. Un šis zēns… šis jauneklis… sargās tavu dzīvību.”
ASTOŅPADSMIT
Plata uzlika pirkstu uz atvērtās silītes zieda.
Tā bija kā Dieva roka, kas nolaidās no debesīm. Milzīga. It kā kāds iebāztu rozā dirižabli rozīgajā barotnē.
Viņa redzēja savu pirkstu gan lielu, gan mazu. Gan kā savas rokas daļu, gan milzīgu stabu, kas izgaist debesīs.
Abi attēli bija viņas galvā.
Viņa noelsās.
“Tagad liec biotam nākt pirksta virzienā,” Vilksa pamācīja.
“Kā?”
Viņas sēdēja uz ļodzīgiem krēsliem, kas bija pavērsti viens pret otru, tāpēc Sedija atradās aci pret aci ar Vilkšu.
Līdzīga aina bija magnētiskās rezonanses aparāta otrā pusē. Sedija redzēja Kītsa acis. Savu galamērķi. Vājprāts.
“Iedomājies,” Vilksa teica, paraustīdama plecus.
Viņa iedomājās. Un, jā, viņa skriedama redzēja zem sevis bedraino, sūkļveidīgo barotnes virsmu.
Ha-hā! Izdevās.
“Tev ir sešas kājas,” Vilksa teica. “Un divas rokas.”
“Aha.” Sedija gandrīz neklausījās. Viņa koncentrējās uz ātrumu, ar kādu lodziņš smadzenēs tuvojās pirkstam. Žvīks.
Tagad viņa redzēja pirksta virsmas virpuļveidīgo faktūru. Priekšmets debesskrāpja lielumā, tikai izliekts un klāts ar apbrīnojamiem vijumiem, kas izliecās līdz debesīm. Savā ziņā virsma līdzinājās ģipša apmetuma sienām, kas pielīdzinātas ar robainu ķelli.
Kamēr viņa skrēja vai, pareizāk sakot, kamēr skrēja viņas biots, kļuva redzamas arvien smalkākas detaļas. Tuvumā pirksta virsma izskatījās pēc laukiem, kas redzami no lidmašīnas. Nospiedumi izskatījās kā arumi, bet katra vaga bija piecas vai sešas pēdas dziļa. Un tur (dīvaini, ka aruma virspusē, nevis dziļumā) bija kaut kas līdzīgs caurumiem, kas izurbti vienādā attālumā.
Āda kļuva nelīdzenāka un sāka izskatīties pēc sausas, sakaltušas tuksneša zemes.
Viņu pārņēma panika. Viņai bija jārāpjas augšup pa šo svešo virsmu. Pirksti sarāvās, mežonīgi pārbrāzdamies pāri barotnes virsmai un gandrīz apgāzdami biotu.
“Āāāā!” Sedija iebļāvās.
“Neuztraucies, to nav iespējams saspiest. Pārāk mazs. Vai zini, cik grūti ir nospiest blusu?”
“Tas… Tas tek! Mans… pirksts!”
Un tiešām no caurumiem sāka sūkties mirguļojošs šķidrums. Tas palika uz virskārtas, neizmērcējot sakaltušo augsni. Mazas lāsītes vienkārši turējās uz virsmas.
“Sviedri. Tu nervozē, tāpēc āda sāk svīst.”
Plata apstājās. Šķita, ka pirksta gala izliekums veido vertikālu sienu, kas sastopas ar nolaidenu izžuvušas, uzartas augsnes jumtu, no kura tagad bez apstājas sūcās mazas šķidruma lāsītes. Tām vajadzētu krist kā lietum, bet tā nenotika. Tās turējās pie saplaisājušās, grambainās virsmas.
“Baisi, ne?” Vilksa smīkņādama jautāja.
“Man jārāpjas tur augšā?”
“Jā. Lec. Tu vari uzlēkt apmēram desmit reižu augstāk par sava ķermeņa garumu. Palecies un pieķeries. Par gravitāciju nedomā. Tādiem kā mēs gravitācija neko nenozīmē!”
Plata aizturēja elpu, cenzdamās nomierināties. Viņa aizvēra acis - makro acis - un lēca.
Biots gaisā prasmīgi apgriezās un piezemējās ar galvu uz leju. Kājas pieķērās virsmai, un viņa karājās kā muša pie griestiem, bet tie vairs nebija griesti - viņas priekšā pletās plaši lauki. Vertikālā un horizontālā jēdziens bija zaudējis parasto, skaidri noteikto jēgu.
“Hā!” Plata iesaucās.
“Jā - hā!” Vilksa piekrita. “Noteikti - hā!”
“Es esmu pati uz sava pirksta.”
“He-he-he,” Vilksa ķiķināja. “Labāk nekā uz sēnes.”
Plata nebija īsti droša, ko tas nozīmē, bet beidzot viņa izjuta piedzīvojuma skurbumu. Viņa bija sasodīts Zimekļ-cilvēks.
“Un ko tālāk?” Plata vaicāja.
“Tagad nano paliec, kur esi, bet makro pieej un iebaksti savam puisim ar pirkstu acī.”
“Viņš nav mans puisis,” Plata automātiski iebilda.
“Ļoti labi, jo tas, kādu tu viņu ieraudzīsi, droši vien uz ilgu laiku sasaldēs tavas meiteņu būšanas. Ja saproti, ko ar to domāju.”
Vilksa bija dīvaina meitene ar savu baiso pilošās acs tetovējumu un apģērbu, kas nojauc robežu starp bargo kundzi un krāmu bodes emo. Bet šajā ceļojumā Vilksa bija viņas meistars Joda, tāpēc Plata bija nolēmusi izturēties iecietīgi.
Plata koncentrējās uz uzdevumu - pieiet pie Kītsa. Zēna sejā bija lasāma reizē apbrīna un bailes, kas droši vien atspoguļojās arī viņas pašas sejā.
Viņi satikās magnētiskās rezonanses aparāta kājgalī. Ofēlija stāvēja viņam blakus. Viņas smaids vēstīja par noslēpumiem un atmiņām. Sieviete atcerējās laiku, kad pati bija darījusi to pašu un jutusi tās pašas baiļu trīsas.
“Tu pirmais, Kīts,” Ofēlija pavēlēja. “Pieliec pirksta galu iespējami tuvu acs ābolam, tam nepieskaroties. Pēc tam nolec.”
Kītsa pirksts drebēja tuvu pie Platas acs. Viņa nespēja noturēties nesamirkšķinājusi brīdī, kad pirksts pieskārās acij.
“Ā!” viņš iekliedzās un parāvās atpakaļ.
“Acis!” Vilksa teica un atkal nodārdināja savus he-he-he smieklus. “Tas ir labs ceļojums.”
Platas kārta. Viņa centās pieskarties Kītsa acij. Redzēja plašo, balto lodi zem sevis, it kā būtu svešas planētas orbītā virs sarkanu upju izvagota ledus un tāla…
Viņa lēca.
Bet acs, šī planēta, kas bija aizpildījusi visu apvārsni, pēkšņi parāvās tālāk.
“Piedod!” Kītss iesaucās.
Zem Platas biota kājām nekā nebija. Viņa krita.
“Nekusties, kretīn!” Vilksa Kītsam uzbrēca.
Plata krita, izlocīdamās gaisā. “Zeme” pašāvās viņai garām. It kā viņa lidotu ar virsskaņas ātruma lidmašīnu tikai dažus centimetrus virs zemes. Viņa nespēja saskatīt detaļas, ne jau šādā ātrumā un ne jau tik neprātīgi griežoties.
Uzmācās briesmīgas bailes.
“Ķeries, pie kā vien vari!” Vilksa kliedza. “Velns!”
Zeme attālinājās, it kā viņa lidotu zemu virs plakankalnes un zeme pēkšņi iegrimtu.
Tad viņa pie apvāršņa pamanīja kaut ko milzīgu. Sākumā tā izskatījās pēc kalnu kores vai paugura, no kura slējās koku stumbri bez lapām, un katram no tiem bija rupji nocirsta galotne. It kā kāds būtu apcirpis retu sarkankoku mežu.
Nu jau viņa lidoja pāri šiem kokiem un redzēja milzīgu aizu, it kā zem viņas biota vai blakus tam būtu atvēries Lielais kanjons. Un šajā šausminošajā, tumšajā kanjonā bija masīvi, graudaini perlamutra bluķi…
“Es lidoju garām viņa mutei!” Plata iekliedzās.
Tad viņa atsitās pret kaut ko tādu, ko nemaz nebija pamanījusi. Apbrīnojami garš koks, kas spraucās laukā no plēkšņainās ādas ainavas. Tas slējās augstu gaisā un pēc tam aizliecās prom uz leju vai uz priekšu.
Biots atlēca no tā un tagad krita cauri daudzu līdzīgu koku mežam, cauri neiedomājami garām palmām. Viena no tām skrēja taisni pretī, un viņš izliecās, izstiepa visas sešas kājas, atsitās pret to un cieši tai pieķērās. Trieciens bija pārsteidzoši maigs.