Makro pasaulē viņa elsoja un gandrīz sakņupa zemē no nelabumu uzdzenošās sajūtas, ka vairākas jūdzes kritusi gaisā.
“Es esmu… kaut kādos kokos.”
“īsos, strupos kokos vai lielos, garos?”
“Ļoti garos!” viņa nez kāpēc kliedza. Vilksa, Kītss un Ofēlija taču stāvēja turpat blakus. “Tie izskatās sārti.” “Krāsas pastiprinājums. Ja piedomāsi par to, vari mainīt krāsu.” Vilksa iesmēja savu he-he-he un piebilda: “Protams, varbūt labāk citu reizi. Tagad atgriezīsimies tur, kur tev bija jābūt.”
“Es turos pie koka. Izskatās, ka zemē ir sakaltušas lapas.” “Atmirušās ādas šūnas. Daži domā, ka tās ir līdzīgas kritušām lapām. Citi domā, ka līdzīgas sasmalcinātam kartonam. Bet tam nav nozīmes. Tu esi sava puiša muļķīgajā pseidobārdelē. Neapvainojies, Kīts.”
Kītss instinktīvi pabraucīja retos rugājus uz zoda. “Kļuva tumšs!” Plata iebrēcās. “Izbeidz,” viņa uzšņāca Kītsam.
“Labi, tas ir pārāk negaidīti,” Vilksa paziņoja. “Mums vajadzēs kafiju, tēju vai ko citu.”
“Kafiju?”
“Jā, dārgumiņ, tev priekšā tāls ceļš. Augšā pa zodu, apkārt mutei, garām nāsīm, kur iekšā labāk nelīst… Satiksimies pie acs. Ņemot vērā tavu lēno pārvietošanos, droši vien paies krietna pusstunda, līdz varēsim nodarboties ar slidošanu pa aci.”
Vilksa plati smaidīja. Taču Plata tikai truli blenza uz viņu, tāpēc viņa paskaidroja: “Slidošana pa aci. Acs virsma ir ļoti slidena. Skaidrs?” Pēc tam viņa nopūtās. “Mēs esam BZRK, bet tas nenozīmē, ka mums nedrīkst būt humora izjūta.”
Tā nu viņas malkoja kafiju.
Arī Kītss un Ofēlija.
Reizēm Kītss paskatījās uz Platu tā, it kā viņa būtu briesmonis. Viņš bija viņā. Ofēlija bija ielaidusi viņu caur aci viņas smadzenēs.
Reizēm Plata paskatījās uz Kītsu, kā pārliecinādamās, ka viņš joprojām ir cilvēks.
Vienubrīd Vilksa paķēra lupu un nopētīja Kītsa seju. Gaismiņa, ko viņa izmantoja, bija kā plaisa mākoņos, caur kuru izlaužas saules stari. “Redz, kur tu esi. Tā esi tu vai klaiņojoša ērcīte? Nē, tu. Mazliet zem viņa kreisās acs.” Plata zināja par ādas ērcēm. Viņa bija brīdināta par ādas ērcēm. Bet tik un tā iekliedzās.
Briesmīgs krokodils, kas sapārojies ar dinozauru. Tā bija mazāka par viņu, bet ne pietiekami maza. Tā bija gara ar smailu priekšgalu, no kura spraucās laukā sešas kājas. Kājas tai bija strupas un drīzāk līdzīgas pleznām.
Plata aizturēja elpu.
Tad atsāka elpot pārāk smagi un pārāk strauji. Ādas ērce pārvietojās. Izskatījās, ka insekta mazā mutīte, meklēdama barību, lien tuvāk.
Viņa parāvās atpakaļ.
“Vai tu droši zini, ka tā… Tā izskatās pēc…” Viņa nepateica, pēc kā tā izskatās. Jo nelīdzinājās nekam, ko viņa agrāk bija redzējusi vai izjutusi. Dzīva būtne, kas ar savām kroplīgajām kājelēm lēni un nemākulīgi rāpās uz priekšu. Tā košļāja nokritušu lapu. Nē, atmirušu ādas šūnu. Kāri to ēda.
Un tomēr nebija iespējams neiztēloties to kā plēsoņu. Rāpuli vai briesmoni no citas planētas.
Tā bija pārāk maza, lai cilvēka acs to saskatītu. Pārāk maza pat lupai, mazāka nekā putekļu ērce un mazāka nekā viņas biots.
Bet lielums vien neko neizšķīra. Mežakuilis arī ir mazs, un traks suns ir mazs.
“Vaīī, vai viņš nav piemīlīgs?”
Viņa dzirdēja Vilksas balsi un saprata, ka dīvainā meitene kaut kā redz to pašu, ko Plata. Kas varēja nozīmēt tikai…
Plata pacēla biota acis un ieraudzīja par ādas ērci daudz šausmīgāku radījumu.
Tas slējās pāri ādas ēdājam briesmonim. Žuburaina antena spraucās laukā no gludas, zaļas galvas. Garš, tievs ķermenis ar trim garām kājām katrā pusē. Divas saliktas
kukaiņa acis ieskāva galvu no abām pusēm kā princeses Leijas matu mezgli.
Mutes vietā bija tāds kā smeceris vai caurulīte, no kuras pilēja kaut kas staipīgs - kā gļotas no iesnaina cilvēka deguna.
Tam bija rokas kā dievlūdzējam. Bīstamas un spēcīgas. Roku galos bija mazas, asimetriskas spīles ar vienu īsu un vienu garu spīļu daļu.
Bet acis…
Cilvēka acis, it kā nevērīgi uzsmērētas uz kukaiņa sejas, bezdvēseliski blenza no salikto kukaiņa acu apakšas. Tas iznīcināja pēdējās Platas pašsavaldīšanās paliekas, un viņa kliedza.
Un kliedza.
Pēkšņi viņa sajuta roku uz pleca. Aiz muguras stāvēja Ņižinskis.
Viņš paskatījās uz Vilkšu. “Vai viņa redz tevi?”
Vilksa pamāja ar galvu.
“Vajadzēja viņu brīdināt.”
“Vai tāds izskatās arī mans biots?” Plata elsa. “Vai tam… vai tam ir manas acis?”
Vilksa plati smaidīja. “Uzmanies, Plata,” viņa izsmējīgi teica, bet tonis vairs nebija tik rotaļīgs kā iepriekš. Tajā bija jaušama agresija un dusmas. “Pasaule tur, dziļi gaļā, ir ļoti dīvaina. Un visdīvainākie esam mēs paši.”
“Tas nebiju es,” Bēmovskis teica. Tie bija viņa pirmie vārdi, ieraugot Kukaiņcilvēku. Viņš sagrāba puiku un ierāva viņu tuvākajā istabā, lai neviens neredz un nedzird, ieskatījās viņam acīs un sacīja: “Tu man nepatīc, Entonij, bet tas nebiju es.”
Viņš smirdēja pēc alkohola. Zīlītes bija kniepadatas galviņas lielumā. Galīgi piedzēries un sanarkojies. Vecais riebeklis.
“Dvīņiem šī nav nekāda spēlīte, puika,” viņš šļupstēja. “Kamēr vien viņi tevi apgādā ar mantu, vai ne?” Bēmovskis ieķiķinājās. Pēc tam pieliecās tuvāk, pārāk tuvu, un sacīja: “Jā. Pareizi. Tā ir mana cena. Bet tavējā -iedomas, ka esi liels vīrs, un vēl tā padauza, pie kuras ik vakaru atgriezies. Bet Džindals? Viņš ir īsts ticīgais, īsts kolektīvais saprāts, Nexus Humānus nelga. Papilddzīvība? Līdzīga tev. Patmīlīga. Mums katram ir sava narkotika.” “Un Divi vienā? Viņi laikam ir dīleri.”
“Nu re, tu nemaz neesi tāds muļķis,” Bēmovskis sacīja. Kukaiņcilvēkam sāpēja kāju lielu aizmugure. Zilumu dēļ neklibojot bija grūti paiet. Viņš bija raudājis, pirmo reizi kopš… cik sen? Ļoti ilga laika. Jā, viņš bija raudājis. Entonijs Elders bija raudājis spilvenā un pateicis Džesikai, lai netuvojas.
Viņi bija nopēruši viņu kā tādu sīku palaidni.
Tagad viņš gatavojās likvidēt svarīgāko mērķi pasaulē. Pēdējā sapulce. Pēdējie sagatavošanās darbi. Bet tā vietā, lai saņemtu to, ko bija pelnījis, lai varētu iesoļot iekšā varens kā ziloņa pauti un visi bučotu viņam pēcpusi, viņam vajadzēja klibot kā tādam kroplim.
“Tev ir tikai divas iespējas, Entonij,” Bēmovskis teica. “Sacelies pret viņiem vai parādi, uz ko esi spējīgs.”
“Ko tu tur muldi?”
“Nostājies pret viņiem. Vai parādi, ko patiešām esi vērts.”
“Sacelties? Tas gan tev patiktu, ko? “Spēcīgās Amerikas" rīkļurāvēji mani kārtīgi piekautu. Varbūt pat nogalinātu.” “Nav nekāda “varbūt”, Entonij.”
Viņš bija tik pārliecināts, ka Kukaiņcilvēks pakāpās soli atpakaļ. Tā bija taisnība. Viņš to redzēja vecā vīra ūdeņainajās acīs. Dvīņi viņu nogalinātu. Un Bēmovskis to droši zināja.
Kā?
Jo viņš bija redzējis, kā tas notiek.
“Ko viņi nogalināja?” Kukaiņcilvēks gribēja zināt. “Kāds pret viņiem sacēlās? Kas? Pasaki. Pasaki, kurš tas bija.” “Viņa bija tikpat laba kā tu.”
“Kas ir viņa?”
“Tādu talantu, kāds ir mums, manto ģimenē, Entonij. Bija tāda meitene vārdā Karla. Jā, draņķīgs vārds meitenei. Viņu nosauca tēva vārdā.”