Grejs ar visu augumu triecās kabīnes durvīs. Viņš kliedza un lamājās, ko Grejs Maklērs nekad iepriekš nemēdza darīt.
Tagad lidmašīna bija sasvērusies tik krasi, ka drīzāk lidoja vertikālā, nevis horizontālā stāvoklī. Stouns atmuguriski gulēja uz paklāja un spēra pa kabīnes durvīm, kas bija zem viņa, kamēr tēvs atradās piespiests pie starpsienas.
“Tēt! Kas notiek?”
Stouns spēra vēl un vēl.
Pēkšņi durvis padevās. Stendere ieplaisāja. Vajadzēja vēl vienu sitienu, lai durvis atvērtos.
Stouns rāpās atpakaļ augšup pa krēslu atzveltnēm kā pa slidenām kāpnēm, pēc tam krita, ar pēdām sperdams no visa spēka, un durvis ar lūstoša koka zara skaņai līdzīgu brakšķi atsprāga vaļā.
Stouns izkrita tām cauri, saķēries kamolā ar tēvu. Abi atsitās pret Kellijas krēslu, ietriecās instrumentu panelī un pēc tam vējstiklā. Sāpes izšāvās cauri Stouna ceļiem, elkonim, plecam. Tam nebija nozīmes, jo tagad zaļais laukums bija pārāk tuvu. Tas traucās virsū.
Garām aizzibēja Kellijas seja - tukšas acis, mute pēc atsišanās pret instrumentu paneli asiņoja, īsi apgrieztie sirmie mati savēlušies, skatiens bija sastindzis šausmās. Pilote skatījās uz ko tādu, ko, iespējams, redzēja tikai viņa.
Garām aizzibēja ļaužu pilnas tribīnes.
Tēvs vicinājās ar rokām, kājas sapinušās, kaut kas lauzts, galva karājās kaut kā nepareizi, pārāk apdullis, lai…
“Tēt!” Drīzāk šņuksts nekā kliedziens.
Stouns atgrūdās no instrumentu paneļa, ar labo roku kaut kā sataustīja sviru un no visa spēka vilka.
Kellija pagriezās un paskatījās uz viņu. It kā Stouna rīcība viņu mulsinātu. It kā pilote brīnītos par viņa klātbūtni. Lēni kā sapnī viņa pasniedzās pēc sviras.
Visi trīs bija sakrituši kaudzē, un laukums strauji tuvojās. Ļoti strauji.
Pārāk strauji.
Un Stouns to zināja.
Bet viņš no visa spēka vilka sviru un kliedza: “Tēt!”, lai gan no tā nekādas jēgas vairs nebija. Grejs spēja vienīgi skatīties uz viņu ar šausmām un skumjām - ļoti, ļoti lielām skumjām.
“Tēt!”
Lidmašīna pamazām padevās. Priekšgals sāka celties augšup. Izskatījās, ka tribīnes krīt lejā, un kļuva redzama stadiona augšējā mala.
Un ar kādu attālu, joprojām funkcionējošu smadzeņu stūrīti Stouns apjēdza, ka viņi ir stadionā. Lidmašīna. Arēnā. Lēnām cēlās augšup drošībā.
Sejas. Stouns redzēja, ka viņā veras tūkstošiem seju, un tagad tās bija tik tuvu, ka viņš redzēja šausmu izteiksmi, acis, vaļējās mutes, līstošos dzērienus un klūpošās kājas, kad viņi metās bēgt.
Viņš redzēja komandas kreklus.
Rudmatains puika.
Māte piespiež tuvāk bērnu.
Vecāks vīrs pārmet krustu, kā palēninājumā.
“Tēt.”
Tad lidmašīna apmetās augšpēdu. Ar virspusi uz leju.
Tagad tā lidoja ļoti ātri. Gan ne gluži ar skaņas ātrumu, tāpēc brākšķis, kad alumīnija priekšgals ietriecās ķermeņos, sēdekļos un betonā, tomēr sasniedza Stouna ausis.
Pirms smadzenes paspēja nofiksēt skaņu, Stouna godīgā piere, spēcīgais deguns, platie pleci, smadzenes un arī ausis pārvērtās putrā.
Stouns nomira uzreiz, tāpēc neredzēja, kā tēva ķermenis tiek pārrauts uz pusēm un izlido pa kabīnes sadragāto pusi.
Viņš neredzēja, kā Greja galvas daļa kā pāršķelta melone aizlido pa gaisu, kā atdalās pelēksārta viela un izšļakstās smadzenes.
Mazs gabaliņš - ne lielāks par zīdaiņa dūri - mūsdienu dižākā prāta smadzeņu iekrita Coors Light kartona alus glāzē un nogrima putās.
Sekoja sprādziens.
TRĪS
Sedija Maklēra ieraudzīja lidmašīnu tikai tad, kad jau bija par vēlu.
Tonijs, ar kuru kopā viņa bija devusies uz spēli, nebija viņas puisis. Ne gluži. Bet varētu būt. Ja kļūtu nopietnāks. Ja tik ļoti nepārdzīvotu, ka viņa tēvs ir tikai nodaļas vadītājs Maklēra uzņēmumā un ka viņš dzīvo mājā, kas ir uz pusi mazāka par Maklēru nama garāžu.
“Atvaino par šīm sēdvietām,” Tonijs teica jau kādu desmito reizi. “Domāju, ka tikšu drauga VIP ložā, bet…”
Jā, tas Sediju tik tiešām ārkārtīgi apbēdināja - netikt pie vietām VIP ložā spēlē, kuru viņa nesaprata un kura viņai nepatika.
Kamēr Tonijs nebija par to ierunājies, viņai nebija ne jausmas, kas vispār ir VIP loža.
Mantiskā stāvokļa atšķirības nebija vissvarīgākais pasaulē. Ja viņa satiktos vienīgi ar citu miljardieru bērniem, izvēle nebūtu nekāda plašā.
“Man patīk iejukt starp vienkāršajiem ļaudīm,” Sedija teica.
Viņš izskatījās izbijies.
“Tas bija joks,” viņa sacīja. Kad viņš joprojām nesmaidīja, meitene piebilda: “Es pajokoju.”
Centies izturēties jauki , viņa sev atgādināja.
Esi elastīgāka.
Protams, kāpēc lai neaizietu uz futbolu? Varētu būt jautri. Ja vien visādi citādi ļoti pievilcīgs puisis neatvainotos par savu piecus gadus veco automašīnu Toyota un jaku, kas bija tikai… viņa pat neatcerējās zīmolu, bet Tonijs bija pārliecināts, ka tas nav pareizais zīmols.
Ja bagātībai bija kādas ēnas puses - kaut gan tādu nebija daudz - tad viena no tām bija fakts, ka citi tevi uzskatīja par snobu. Un, lai cik normāli tu uzvestos, dažu domas nebija iespējams mainīt.
“Paņem kādu čipsi,” Sedija mudināja un pabīdīja tuvāk kartona šķīvīti.
“Tie ir diezgan briesmīgi, vai ne?” viņš atbildēja. “Nav gluži kaviārs.”
“Šodienas kaviāra devu es jau mājās dabūju,” Sedija atbildēja, bet šoreiz pat nepūlējās paskaidrot, ka tas ir joks. Viņa vienkārši iemērca čipsi halapenjo mērcē, iemeta to mutē un drūmi gremoja.
Šis būs ļoti garš randiņš.
Sedijas izskatu varētu raksturot kā viduvēju, taču kopiespaids ne tuvu tāds nebija. Viņai bija vidējs augums un vidējs svars. Taču viņa izskatījās daudz lielāka, kad bija apņēmības pilna vai dusmīga.
Viņa bija vidēji skaista. Ja vien neflirtēja vai necentās pievērst kāda uzmanību. Tad viņa vairs nepavisam nebija vidēja. No reakcijas “Jā, viņa ir diezgan pievilcīga” līdz “Ak dievs, man apstāsies sirds” viņa spēja tikt, vienkārši nolemjot ieslēgties. Kā slēdzis. Sedija notēmēja savu brūno acu skatienu, pavēra pilnīgās lūpas, un cilvēku sirdis sāka pukstēt straujāk.
Pēc piecām minūtēm viņa atkal varēja kļūt par izskatīgu, bet ne pārāk pamanāmu meiteni.
Pašlaik viņa nedarbojās sirdslēkmju izraisīšanas režīmā. Taču tuvojās tas brīdis, kad meitene izskatīsies lielāka nekā patiesībā. Gudri, vērīgi cilvēki zināja, ka tas ir bīstami. Tonijs bija gudrs - citādi Sedija nemaz nebūtu piekritusi ar viņu satikties -, bet viņš nebija vērīgs.
Jēziņ , Sedija pie sevis domāja, cik garas ir šādas futbola spēles? Viņai šķita, ka rit spēles septiņdesmit piektā stunda.
Viņa nevarēja tā vienkārši doties prom - iekāpt taksometrā un braukt mājās. Tonijs viņas rīcību uzskatītu par nosodījumu, jo viņam nav telefona ar briljantiem vai kaut kā tamlīdzīga.
Varbūt viņa varētu slepus ausī ielikt austiņu? Vai viņš ievērotu? Šo situāciju būtu vieglāk paciest, ja skanētu mūzika vai audiogrāmata. Pietiktu arī ar fona troksni. Varbūt derētu aliņš, lai notrulinātu apkārtējo atmosfēru.
“Man vajag viltotu identifikācijas karti,” Sedija teica, bet pārāk klusi, lai Tonijs to dzirdētu brīdī, kad pūlis skaļi noelsās par neveiksmīgu piespēli.