Kukaiņcilvēka piekaušanā viņa nepiedalījās. Taču tieši viņa bija devusi pavēli un izraudzījusies vīrus, un sēdējusi, vīzdegunīgi smaidīdama, kamēr vīri ziņoja, kā viss bija noticis.
Kukaiņcilvēks pamāja ar galvu Papilddzīvībai un ignorēja pārējos.
Viņš pašpārliecināti apsēdās galda galā, bet Bērnovskis ieņēma vietu otrā galda galā.
Kimam bija iedalīts Indijas premjerministrs, bet Alfre-do - Japānas. Bērnovskim tagad bija Ķīnas prezidents, bet Dītriham, kas ļoti bija gribējis vācieti, tagad bija jāgatavojas aizstāt jebkuru, kurš atkristu vai saslimtu.
Sēžot izjūtas bija neciešamas. Zilumi sāpēja un dedzināja. Muskuļi smeldza.
Džindals, izmantojot rādāmkoku, sāka operācijas izklāstu. Klausīdamies tikai ar pusi smadzeņu, Kukaiņcilvēks jau sāka dusmās vārīties. Viss nebija tā, kā sākumā šķitis. Jā, ASVP bija mazliet lielāks mērķis nekā Ķīnas prezidents, bet ceļā līdz ķīnietim bija septiņi lēcieni. Lai arī Dvīņi bija izrādījuši Kukaiņcilvēkam cieņu, piešķirot galveno mērķi, Bēmovskim viņi bija iedalījuši grūtāko darbu, vismaz maršruta ziņā.
Džindals ziņoja. Viss skanēja ļoti oficiāli. Kā aizsardzības departamentā. Tikai klausītāji nebija ne pulkveži, ne ģenerāļi. Papilddzīvība telefonā spēlēja spēlīti. Dītrihs izturējās pārāk aizrautīgi. Izskatījās, ka Alfredo pēta Face-book ziņojumus.
Šķita, ka Bēmovskis teju aizmigs. Viņš klanījās, bet tad atjēdzās.
Kukaiņcilvēks spēlēja savu lomu. Sākumā vērīgi klausījās Džindala runā. Taču prāts atkal pievērsās sāpēm kājās un sāka analizēt Bēmovska teikto. Vai tas bija brīdinājums? Jā. Bet kāds? Viņš mēģināja manipulēt ar Kukaiņcilvēku, bet kāpēc?
Ko viņš galu galā gribēja? Vai Bēmovskis gribēja, lai Kukaiņcilvēks saceļas un dabū galu tāpat kā viņa meita?
Bet pašā apakšā gruzdēja tīras emocijas. Pazemojums. Kukaiņcilvēks prātoja, cik pie galda sēdošo zināja, ka Dvīņi viņu nopēruši.
Varbūt visi slepus smīkņāja, iztēlodamies, kā viņš raud? Pirmais, kurš greizi paskatīsies…
Laiks nolikt visus pie vietas. Laiks atgādināt, kas viņš ir.
“Esi beidzis savu runu, Džindal?”
Džindals pusvārdā aprāvās, gribēja ko teikt, bet pārdomāja un pateica tikai: “Esmu beidzis.”
“Tad labi,” Kukaiņcilvēks sacīja. “Visi jau ir dzirdējuši, ka es gandrīz likvidēju Vinsentu. Man to neizdevās pabeigt tikai tāpēc, ka daži pieļāva lielas kļūdas makro.” Viņš nikni blenza uz visiem, izaicinādams uz strīdēšanos pretī. Iespējams, Pa-pilddzīvība mazliet pasmīkņāja. Varbūt. Tad ar milzīgu piepūli viņš saņēmās, lai ieskatītos acīs Šugerai Lebovskai.
“Jā, Šugera, nolādēta izgāšanās makro.” Viņš kareivīgi izspļāva vārdus.
Viņa skatījās uz Kukaiņcilvēku tā, kā varētu skatīties uz kādu no saviem, kā baumoja, trim bijušajiem vīriem.
“Izskatās, ka neviens no Šugeras zēniem nespēj tikt galā ar BZRK makro izsitēju Cilvēku cilindrā,” Kukaiņcilvēks sacīja.
Vai viņa iebildīs?
Nē. Neiebildīs. Jo viņa bija aizstājama. Bet cilvēki šajā telpā, sevišķi Kukaiņcilvēks, tādi nebija. Pasaulē netrūka rīkļurāvēju. Bet izcilu pārmijnieku?
“Es gribu teikt,” Kukaiņcilvēks vēlīgi turpināja, “ka vienalga būtu varējis nogalināt Vinsentu. Viņš man bija rokā. Bet es nekoncentrējos. Es nebiju uzdevuma augstumos, vai ne?”
Jā, visi viņu uzlūkoja ar cieņu. Jā, tā bija. Visi, izņemot Bēmovski, jo Bēmovskis zināja, kas notika. Arī Šugera, kuras seja pamazām kļuva nikni sarkana.
Laiks noliks pie vietas Bēmovski. Laiks, opijs un alkohols. Bet varbūt viņu kādudien noliks pie vietas Kukaiņ-cilvēks. Un Šugera? Kādā jaukā dienā viņš ielīdīs arī viņas galvā un satīklos viņu. Varbūt liks domāt, ka viņai dienu un nakti niez. Lai noplēš pati sev ādu.
Kukaiņcilvēks piecēlās, jo kājas pārāk stipri sāpēja, lai sēdētu uz pieticīgi polsterētā krēsla. Visu skatieni bija pievērsti viņam, un uz viņu miegaini, bet uzjautrināti lūkojās pat Bēmovskis.
“Mēs visi esam no spēļu vides, vai ne? Visas platformas. Spēles. Un mums ir iespēja spēlēt visaizraujošāko spēli. Vai kāds ir spēlējis ko labāku par pārmijošanu? Vai zināt spēles vidi, kas būtu kaut uz pusi tik forša kā gaļa?”
Starp piekrītošiem galvas mājieniem bija arī daži vienaldzīgi skatieni, bet tā bija vislielākā uzmanība, kādu no šīs sabiedrības vispār bija iespējams saņemt.
“Kāds man ieteica par to, kas notiek ekrānā, pārstāt domāt kā par spēli. Tagad viss esot nopietni. Smagsvara operācija. Viss pa īstam.”
Viņš skatījās tieši uz Bēmovski, lai neviens nešaubītos, par ko viņš runā. “Bet tās ir muļķības. Mēs visi šeit esam spēles dēļ. Mēs uzvaram, atceroties, ka tā ir spēle. Kas notiek makro? Pie kājas, ja vien tas netraucē spēlei.”
Viņš norādīja uz ekrānu. “Redzat? Tas ir spēles plāns. Spēle, brāļi un māsas. Tikai spēle.” Viņš ieturēja dramatisku pauzi. “Bet tā ir ellīgi laba spēle. Un mēs tajā uzvarēsim.”
Plata ļoti rūpīgi nomazgājās. Ar lupatiņu un ziepju gabalu, stāvēdama pie izlietnes šaurajā, nepatīkamajā van-nasistabā, kas bija atvēlēta viņai un Kītsam.
Acīs, kas lūkojās pretī, ņudzēja visādi parazīti.
Ziedputekšņu futbolbumbas, košas kā Skittles konfektes, un spokaini zaļas sēnītes turējās pie matiņiem, kas auga no kritušajām lapām piebārstītās atmirušās ādas meža zemes.
Viņa to zināja, jo bija redzējusi uz viņa. Uz viņa sejas, mutes, acīm. Bija viņu ieraudzījusi tādu, kāds viņš bija, un zināja, ka viņš redzējis viņu tādu pašu.
Makro pasaulē viņam bija muskuļotas, gludas krūtis un stipri pleci. Makro pasaulē viņa spēja iztēloties, ka pieskaras viņam. Makro pasaulē viņa spēja iztēloties, ka skūpsta viņa lūpas, kas tur, nano vidē, izskatījās pēc veca sēpijas krāsas vaskpapīra vai nodzeltējušas sienas…
Viņa nodrebinājās un aizvēra acis, cieši aizspieda vāku. Un atcerējās ādas ērces.
“Āāāāāā,” viņa kliedza un berza sevi ar lupatiņu. Viņa berza skropstas un seju. Par pārējo ķermeni viņa vispār negribēja domāt, jo Dievs vien zina, kādi briesmoņi rāpoja un kūņojās pārējos viņas tuksnesīgās miesas kvadrātkilometros.
Uzskati sevi par ekosistēmu.
Tu esi mūžamežs.
Tu esi vide. Pasaule. Planēta, ko apdzīvo dīvainākas būtnes nekā iespējams iztēloties zinātniskās fantastikas romānos.
Viņa nometa lupatiņu un apspieda kārdinājumu nokasīt ar nagiem katru miesas collu.
Tas nepalīdzētu. Tikai radītu jaunas šausmas - izrautu kokus no augsnes, sakrautu kaudzēs nedzīvo ādu, atklājot asiņaino augsnes zemāko slāni, izraisītu limfocītu pieplūdumu, kas norobežotu infekciju, kamēr baktērijas jau vairotos un vīrusi, kas, paldies dievam, bija pārāk sīki, lai būtu redzami pat nano, steigtos iespiesties viņas organismā, izplatītos asinīs un ēstu viņu dzīvu.
Viņa elsoja, ar abām rokām turēdamās pie izlietnes un prātodama, kas, pie velna, varētu augt uz tās. Kā tuvplānā izskatītos saplaisājušais porcelāns?
Viņi bija izņēmuši viņas biotu un ielikuši atpakaļ aukstumā. Bet viņa to joprojām juta. Juta tos abus. Redzes laukā pavērās mazi lodziņi, un viņa redzēja grīļīgus biotus, kas, aukstuma novājināti, tik tikko kustējās pa sterilās barotnes rožaino līdzenumu.
Viņa būtu izvēmusies, bet doma par to, kas nāktu laukā no mutes…