Sedija pamanīja lidmašīnu tikai tad, kad tā jau bija sākusi pārāk ātri virzīties uz leju.
Viņa nezināja, ka tā ir tēva lidmašīna. Vismaz sākumā ne. Grejs nebija no tiem, kas apkrāsoja lidmašīnu ar firmas logotipu.
“Tā lidmašīna,” viņa teica Tonijam. Viņa viegli piebikstīja puisim pie rokas, lai pievērstu uzmanību.
“Kas?”
“Skaties. Paskaties, ko tā dara.”
Arī dzinēja troksnis nebija tāds, kādam tam būtu jābūt. Pārāk skaļš. Pārāk tuvu.
Sastindzis mirklis, kurā smadzenes pieņēma neiespējamo kā neizbēgamu.
Lidmašīna ietrieksies tribīnēs. To nebija iespējams novērst. Lidmašīna sāka celties augšup, bet pārāk vēlu.
Sedija sagrāba Toniju aiz pleca. Nevis meklējot mierinājumu, bet mudinot viņu kustēties: “Tonij! Bēdz!”
Tonijs neizpratnē paskatījās uz viņu un spītīgi palika savā vietā. Sedija jau bija pierāvusies kājās, pagrūda puisi malā, nogāzdama viņu no kājām, paklupa un cauri džinsiem nobrāza celi, bet, mēģinot saglabāt līdzsvaru, atspiedās pret Tonija labi trenēto vēderpresi un bēga.
Virs galvas apdullinošā skaļumā rēca lidmašīnas dzinējs, un šķita, ka troksnis, kas ar katru sekundi kļuva skaļāks, iezīmē pastardienu.
No triecienviļņa, kas satricināja tribīnes, viņa saļima uz ceļiem.
Tad iestājās pauze. Tas nebija klusums, bet īslaicīgs miers trokšņa vētrā.
Nākamo vilni radīja vairāku tonnu aviācijas degvielas aizdegšanās. Pērkona dārds no mākoņa nepilnu piecdesmit pēdu attālumā.
Uguns.
Pa gaisu lidoja dažādi priekšmeti. Lieli putuplasta pirksti un rokas, kas pirmīt bija tos vēcinājušas. Papīra glāzes un popkorns, hotdogi un ķermeņa daļas - tā visa bija tik daudz. Gaisā kūleņoja asins recekļu raķetes.
Sprādziena vilnis bija tik neiedomājami spēcīgs, tik neatvairāms, ka Sedija vēl vairākas minūtes neaptvēra, ka ir aizsviesta desmit metrus tālāk, aizsviesta kā tāda lapu pūtēja mesta lapa. Viņa bija atsitusies ar muguru pret sēdekli, bet triecienu bija slāpējis mazas meitenes ķermenis. Viņa bija aizmesta kā lelle, ar kuru Dievam apnicis spēlēties.
Viņa juta karstumu, it kā dažu centimetru attālumā no sejas būtu atvērta picas krāsns. Un it kā siers un peperoni būtu uzspridzināti ar rokas granātu. Aizdegās viena matu šķipsna, bet to ātri apdzēsa gaisa strūkla, kuru sprādziena radītais vakuums rāva atpakaļ.
Nākamās minūtes pagāja skaļā klusumā. Viņa nedzirdēja kliedzienus. Vairs nedzirdēja arī visapkārt krītošo atlūzu trokšņus. Viņa dzirdēja vienīgi pasaulē skaļāko auto signalizāciju savās smadzenēs, sirēnu, kas neskanēja kaut kur ārpusē, bet tieši galvā.
Sedija atgrūda malā sadragāto meitenes ķermeni un nometās četrrāpus starp krēslu rindām. Kaut kas mīksts spiedās starp pirkstiem. Kaut kas sarkans un balts - asiņaini tauki. Vesels gabals šķiņķa lielumā.
Kaut kas jādara, kaut kas jādara, smadzenes atkārtoja. Bet kas? Jābēg? Jākliedz?
Tagad viņa ievēroja, ka kreisā roka sagriezusies tā, kā rokas parasti negriežas. Nekas nesāpēja, viņa tikai redzēja kaulus - savus kaulus kas bija izdūrušies cauri apakšdelma ādai. Tievi, balti skaliņi spraucās laukā no brūces, kurā vīdēja jēls hamburgers.
Viņa iekliedzās. Laikam. Viņa nedzirdēja, bet juta, ka mute plati ieplešas.
Viņa piecēlās.
Apmēram trīsdesmit rindas augstāk tribīnēs plosījās ugunsgrēks. Lidmašīnas astes ķīlis bija vesels, bet to strauji aprija eļļainas liesmas. Gaisā cēlās biezu, sīvu dūmu stabs, kas pildīja nāsis ar degvielas uzpildes stacijas un ceptas gaļas smaku.
Uguns plosījās ar tikpat kā bezkrāsainu liesmu.
Ķermeņi kvēloja dzelteni un oranži.
Ja vien nebija aizsviests kaut kur tālāk, viens no tiem bija Tonija ķermenis.
Apaļīgs vīrietis rāpoja prom, atspiezdamies uz elkoņiem, bet liesmas līda augšup pa viņa kājām.
Gadus desmit vecs zēns bija notupies līdzās mātes galvai.
Sedija aptvēra, ka aiz muguras risinās cits vājprāts. Viņa pagriezās un ieraudzīja pūli, kas panikā stumdījās un grūstījās kā no lauvas bēgošs bifeļu bars.
Taču daudzi nebēga, vien gurdi soļoja uz asinspirts pusi.
Pie Sedijas pienāca vīrietis un kaut ko teica, viņa lūpas kustējās. Viņa pieskārās ausij, un viņš laikam saprata. Vīrietis paskatījās uz viņas lauzto roku un izdarīja ko dīvainu. Viņš noskūpstīja savus pirkstus, pieskārās ar tiem viņas pleciem un devās prom. Vēlāk tas šķitīs dīvaini. Bet tobrīd ne.
Lidmašīnas aste sabruka liesmās. Cauri dūmiem Sedija pamanīja reģistrācijas numuru. Kaut kur satriekto smadzeņu dzīlēs viņa to jau zināja. Numurs to tikai apstiprināja.
Viņa gribēja ticēt kam citam. Viņa gribēja ticēt, ka tēvs un brālis nav tajā uguns un dūmu ellē. Viņa gribēja ticēt, ka elpo ko citu, nevis viņu degošo ķermeņu dūmus. Bet bija grūti izlikties. Tam vajadzēja spēkus, kādu viņai nebija, vismaz pagaidām ne.
Pašlaik viņa spēja ticēt tikai tam, ka visi un visur ir miruši. Viņai šķita, ka arī pati ir mirusi.
Sedija paskatījās lejup un pamanīja, ka visa bikšu stara ir vienās asinīs. Blīvi piesūcies džinsa audums. Viņa apstulbusi blenza uz to un juta, ka prāts vairs nespēj to visu aptvert.
Stadions sagriezās kā vilciņš, un viņa saļima.
*
“Laba pārmija,” Kukaiņcilvēks pie sevis nočukstēja klusu apsveikumu. Bauda par uzvaru. Tomēr nekāda lielā tā nebija. Lai cik dramatisks gala rezultāts izskatītos makro pasaulē, nano vidē tā bija tikai pagarāka satīklošana. Nevienas kukaiņu cīņas aci pret aci. Tikai saslēgšana, tēla savienošana ar rīcību.
To spētu katrs. Bet vai viņi to būtu paveikuši tik ātri? Vai iespējams satīklot pilotes smadzenes trīs dienu laikā? Un sagatavot visu tik dramatiskai pārslēgšanai?
Pie velna, nē.
Viņš izvilka kreiso roku no cimda. Pēc tam labo. Tās atbrīvojās ar klusu švīkstoņu. Tagad viņš varēja pasniegties augšup un tikt vaļā no ciešās ķiveres.
Būs jāpieregulē aizmugurējā siksna. Tā joprojām sāpīgi griezās vietā, kur kakls sastapās ar īsi apcirpto galvas virsmu.
Viņš bija viens. Piecdesmit devītajā stāvā bija arī lielākas telpas, un daudzās pārmijnieku darba stacijās bija pat četras vadības pultis. Bet Kukaiņcilvēkam pienācās atsevišķa telpa. Ja nospiestu elektrisko žalūziju pogu, viņš ieraudzītu Kraislera ēkas smaili vienu kvartālu uz rietumiem. Nevienam citam pārmijniekam tādas ainavas nebija, lai gan viņš uz to sevišķi bieži neskatījās. Svarīgākais nebija ainava, bet tiesības uz to.
Telpa bija vienkārša, tajā tikpat kā nebija mēbeļu, tikai vadības pults. Apgaismojums bija trūcīgs, tikai Peace Pearl
smaržu terapijas sveču blāzma elegantā kristāla traukā. Un statisko traucējumu pelēkais spīdums monitorā.
Kukaiņcilvēks ieelpoja.
Uzvara. Ņem ciet un pieskaiti kopējam rēķinam.
Viņš zināja, ka uzdevums bija paveikts, kad visi astoņpadsmit nanoboti - divi kaujinieki un sešpadsmit čakli vērpēji - pilotes galvā bija vienlaikus satumsuši.
Vai kāds cits spētu vadīt astoņpadsmit kukaiņus reizē, no kuriem sešpadsmit aktīvi vilka vadus? Pat ja tie ir sagrupēti. Nē. Neviens. Lai pamēģina.
Un tomēr tā bija tikai satīklošana. Ja viņam uzbruktu Vinsents, jā, tad tā būtu mītiska kauja. Vai viņam izdotos? Varbūt. Vinsentu nedrīkstēja novērtēt par zemu. Vinsen-tam bija ķēriens.
Kukaiņcilvēks paskatījās uz ekrānu un pārbaudīja tele-metrijas datus, ko pārraidīja slepenais nanobots, kas tupēja Sedijas Maklēras pavadoņa matos, kur neviens to nevarēja pamanīt. Rādījumi liecināja par pēkšņu apkārtējās temperatūras paaugstināšanos no divpadsmit līdz sešdesmit trim grādiem pēc Celsija skalas.