Kādu brīdi viņi sēdēja klusēdami, pārdomādami cits cita vārdus un skrubinādami tējas kūciņas.
“Es zinu, kas notika Šanhajā un Mumbajā,” Tatjana teica. “Ne jūs, ne mani britu draugi nedrīkstat piedzīvot neveiksmi. Cai un Čoksiju mēs, visticamāk, zaudēsim. Vai zināt, kas tad notiks?” Ne viens, ne otrs neatbildēja, tāpēc viņa pati turpināja. “Ārmstrongi varēs brīvi saimniekot Ķīnā un Indijā. Viņi ievazās tur Nexus Humānus un ļaus viņiem atrast un savervēt ļaudis. Viņi iegūs pieeju resursiem -tehnoloģijai un naudai. Viņi kļūs neizmērojami stiprāki.”
“Jā,” Vinsents teica, ziņkāri piemiegdams acis. Viņš bija gaidījis, ka satiks kontaktpersonu, bet nebija gaidījis lekciju. Viņš saprata, ka šai sievietei ir sakari ar Līru.
Iespējams, viņa pati bija Līrs. Tikai aklais nepamanītu aso intelektu aiz skaistumkaralienes acīm.
Šī doma izsita viņu no līdzsvara. Viņš bija ienācis šeit pārliecināts, ka ir situācijas noteicējs. Taču, klausoties, ka Tatjana Fenšo izklāsta stratēģisko ainu tā, kā Līrs nekad nebija papūlējies, viņam tā vairs nešķita.
“Ja spēsiet nosargāt prezidenti Moralesu un ja Bovena kungs un Hajaši kundze arī būs drošībā, mums vismaz būs iespējas sazināties ar aģentūrām Ķīnā un Indijā un brīdināt viņus. Mēs vismaz varēsim novērst mēģinājumus Ārmstrongu idejas atbalstam savervēt pašu ANO.”
“Jā, cienījamā kundze,” Ņižinskis teica.
“Jūs nedrīkstat ciest neveiksmi,” Tatjana Fenšo teica, un intonācijā nebija ne vēsts no sabiedrības dāmas vai trofejsievas. Tā runāja īsta, pašpārliecināta autoritāte. Tā bija pavēle.
“Nē, cienījamā kundze,” viņi abi sacīja, lai gan bija brīdināti nelietot šādu uzrunu.
“Nu, tad kā mēs to darīsim?” Tatjana jautāja, acumirklī kļūdama možāka.
“Es pieskaršos ar savu pirkstu jūsējam,” Vinsents atbildēja. “Un pēc tam Ņižinskis darīs tāpat.”
Tatjana izstiepa roku ar augšup pavērstu plaukstu. “Tikai nedabūjiet galu. Kādudien, kad viss būs beidzies, es labprāt uzaicinātu Ņižinska kungu vakariņās. Jūs, Vin-sent, neizskatāties pēc uzdzīvotāja.”
“Nē,” Vinsents sacīja, tas izklausījās nedaudz skumji.
Suņa spalva nano līmenī neizskatās pēc palmām, bet drīzāk pēc ļenganiem sparģeļiem. Tāds bija Platas pirmais novērojums.
Viņa gribēja koncentrēties uz kažoku, pāraugušu, biezu spalvu mežu, kas bija tik ļoti pieplacis pie vācu aitu suņa puma, ka tam cauri izkļuva tikai pavisam nedaudz gaismas. Viņa gribēja koncentrēties uz jebko citu, tikai ne uz savu biotu ar izplūdušajām Sedijas acīm un saliktajām kukaiņa acīm virs tām, un sulojošo vērpēja snuķi, un kukaiņa kājām, un dievlūdzēja ķetnām, un…
Viņa soļoja līdzās Kītsam, simt metru attālumā no saviem biotiem sunī. Viņi izlikās par jauniem mīlētājiem, jo tas bija labs aizsegs - divi rokās saķērušies pusaudži, kuri reizēm tīšuprāt uzgrūdās viens otram un smaidīja, un varbūt reizēm pieķēra viens otram pie dibena, kā jau pārīši mēdza darīt, pastaigājoties Centrālparkā vēsā, bet skaidrā rudens rītā.
Taču vienlaikus viņa atradās arī uz suņa purna. Ar suni pastaigājās meitene ar dīvainu liesmas tetovējumu zem acs.
Šim sunim bija kaklasiksna ar dzelkšņiem, taču Vilk-sa tik tikko jaudāja to noturēt. Tas bija no suņu cīņu ringa izglābts suns. Viņš vēl nebija rehabilitēts sabiedrībā. Joprojām mežonīgs un ļauns, un meklēja laupījumu.
Platas un Kītsa četri bioti stāvēja plecu pie pleca spalvu biežņā mazliet virs dzīvnieka augšējām smaganām.
Mērķis bija bīgls, ar kuru pastaigājās divi TND. Vēl divi TND nikni blenza uz garāmgājējiem. Viens no viņiem uz rokas bija uzkāris plastmasas maisiņu, gatavs savākt bīgla izkārnījumus, ja tas izlemtu nokārtoties.
Viņi veidoja nekonkrētu trijstūri: Vilksa ar ņurdošo vācu aitu suni, kurš vilka viņu tenteriski, “Spēcīgās Amerikas” TND ar bīglu un divi jaunie mīlētāji, kas baudīja pēkšņo saulīti.
Viņi to redzēja un sajuta reizē. Redzēja, ka Vilksai no rokas nejauši izslīd suņa kaklasiksna. Un zem savu bio-tu kājām sajuta pēkšņo kustību uz priekšu, kad dzīvnieks metās pāri zālienam.
Un tad.
“Velns!” Plata iebrēcās, bet ne tāpēc, ka kaut kas būtu noticis parastajā pasaulē.
Pēkšņi no debesīm bija nokritis milzīgs, bruņām klāts briesmonis ziloņa lielumā.
“Jēziņ!” tajā pašā brīdī atskanēja arī Kītsa balss.
Tas tupēja uz četrām skaidri saredzamām kājām, lai gan kāju varēja būt arī vairāk. Dinozaurs, žvadzošs zinātniskās fantastikas briesmonis, murgs. Pakaļkājas vibrēja
slāpētā enerģijā.
Radījumam bija šaurs, saplacināts ķermenis. Kā futbola bumba, no kuras izlaists gandrīz viss gaiss. Izskatījās, ka ķermenis ir veidots no bruņu plāksnēm, bet virzienā uz pakaļgalu no to starpām spraucās ārā rapieriem līdzīgi mati. Bet lielākais murgs bija galva: ķivere ar divām tukšām acīm, kas nepagriezās, nepaskatījās un, šķiet, pat nemanīja biotus, kuri droši vien nešķita lielāki par suni šai milzīgajai, varenajai, neiznīcināmajai blusai.
Aizvēsturiskā briesmoņa ķermenī bija sakopota neaptverama enerģija, no kuras pat bioti sāka vibrēt.
Tas visādā ziņā bija pats ļaunuma iemiesojums.
“Tā mūs neaiztiks,” Kītss teica. “Tikai… tikai… Ak dievs!”
Vācu aitu suns brāzās virsū bīglam, kurš vēl neko nenojauta.
Blusa pietupās kā pagāniskā lūgšanā, līdz tās mutes taustekļi pieskārās suņa miesai. Un tad kā līki, kroplīgi zobeni tie sāka zāģēt - nevis durstīt, bet zāģēt - suņa miesu.
“Neskaties uz to,” Plata teica, neklausīdama pati savam padomam, jo viņa nespēja tēlot mīlināšanos makro pasaulē, kamēr viņu bioti stāvēja šī groteskā, trīcošā radījuma ēnā.
“Mums jābūt gataviem,” Kītss sacīja. “Mūsu rīcībā būs tikai dažas sekundes.”
Un tad sāka plūst asinis. Caurumā, ko blusa bija izzāģējusi, parādījās niecīgas, sarkanas klepus tabletītes. Tas
bija kā lēni mutuļojošs geizers, kas sastāvēja no sarkanām akmens lodītēm, sarkaniem lidojošiem šķīvīšiem, sarkana materiāla, kam vajadzēja būt šķidram, bet kas drīzāk izskatījās pēc sarkaniem oļiem, un bija gandrīz neiespējami novērsties, lai sagatavotos…
Sadursme!
Vācu aitu suns uztriecās virsū bīglam kā ātrvilciens.
“Aiziet, aiziet, aiziet!” Plata sauca, un TND būtu viņu pamanījuši un sadzirdējuši, ja vien viņiem pēkšņi nebūtu jāizšķir suņu cīņa.
Vācu aitu suņa milzīgie žokļi sakampa kūleņojošo, kaucošo, pārbiedēto bīglu, un viņi aizmirsa par blusu, kad trieciens sakratīja visus četrus biotus.
“Skrien, skrien, skrien!” Plata komandēja, un abi viņas bioti, kam pa pēdām sekoja Kītsa kareivji, traucās uz smaganu robežu, kas izskatījās pēc pelnu pelēkas kores uzreiz aiz kažoka meža un tagad bija ieguvusi apokaliptiskas aprises. Melnās smaganas mežonīgi locījās, it kā viņi vērotu magmas lauku drausmīgā zemestrīcē.
Un šī miesas kore tagad iegrima veselā spalvu planētā. Tā bija kā virmojošu, cieši kopā saplacinātu spalvu un milzīgu siekalu komētu halucinācija. Pēkšņi bez jebkāda iemesla blusa lēca. Radījums uzlidoja gaisā un pazuda skatienam tik neaptveramā ātrumā, ka šķita - tas izšauts no lielgabala.
“Lec!” Plata mudināja.
Arī viņi lēca.
Bet, kā par brīnumu, gravitācija nebija tur, kur tai, viņuprāt, bija jābūt. Vācu aitu suns bija apgāzis bīglu vēkšpēdus, un bioti krita, bet zeme valstījās zem viņiem. Tas bija savij ies slienu, suņa žokļu un spalvu vājprāts, un pēkšņi viņi pret kaut ko atsitās, izmisīgi pie kaut kā ķērās un krita cauri spalvām kā izpletņlēcēji mūžamežā bez izpletņa.