“Šī ir pēdējā ekskursijas grupa, pirms ēku drošības apsvērumu dēļ slēgs,” Ofēlija pārmetošā balsī teica. “Tu gandrīz nepaspēji.”
“Neķer kreņķi,” Vilksa sacīja. “Vinsents visu ir izplānojis.”
“Es ļoti uzticos Vinsentam,” Ofēlija teica. “Bet viņš nav nevainojams.”
Vilksa iesmējās. “Kāpēc šo savu drūmo personības pusi tu nerādi nevienam citam, izņemot mani?”
Ofēlija neatbildēja, tikai viegli nokrekšķinājās un veltīja
viņai vienu no saviem rezignētajiem smaidiem.
Kā paklausīgas tūristu avis viņas izgāja cauri galvenajam vestibilam, kur bija izstādītas bērnu fotogrāfijas no kāda šaušalīga konflikta. Vilksa nebija interesējusies par pēdējā laika šaušalīgajiem konfliktiem, jo viņai jau pietika ar savējiem. Taču attēli nebija uzmundrinoši. Tie neatviegloja viņas jau tāpat drūmo nolemtības izjūtu.
Viņa paskatījās augšup uz augstajiem logiem un veco “Sputņiku”, kas karājās kā aizmirsts Ziemassvētku rotājums. Viņa bija izstrādājusi projektu par “Sputņiku”. Kad? Ceturtajā klasē?
Viņas acu priekšā uznira atmiņu aina, kurā viņa stiepj trīskārt salocīto kartona maketu uz klasi un uzstāda to, pat toreiz cenzdamās izturēties aukstasinīgi. Taču vienlaikus domādama, ka būtu forši, ja viņa saņemtu “teicami”.
Kā tas viss varēja notikt vienā un tajā pašā dzīvē? Kā viņa varēja būt tā mazā meitenīte?
“Esi kādreiz mēģinājusi flirtēt ar Vinsentu?” Vilksa jautāja.
“Es nemēdzu flirtēt ar puišiem,” Ofēlija mazliet nosodoši sacīja.
Pie drošībnieku posteņa viņas iztukšoja kabatu saturu un izlaida somiņas cauri skenerim. Skeneri nefiksēja biotu klātbūtni.
Galvenā viltība bija izlikties par pilnīgi normāliem vidusmēra cilvēkiem, kas Ofelijai izdevās vieglāk nekā Vilksai.
Viņas ieraudzīja slaveno Šagāla vitrāžu - skaistu zilgmi, kurā peldēja miera simboli. Eņģeļi vai kaut kas tamlīdzīgs.
Viņas apskatīja Ģenerālās asamblejas zāli, kas bija pārsteidzoši intīma telpa, lai arī it kā bija visas pasaules pulcēšanās vieta. Tā atgādināja Vilksai planetāriju, kuru viņa skolas ekskursijā bija apmeklējusi… Kad? Astotajā klasē? Vai tur viņa ļāva Arkādijam apčamdīt savu krūti?
Un viņas rāmi sekoja gidam, kad bija jādodas lejup pa kāpnēm uz tualetēm, īpašo ANO pasta nodaļu, kafejnīcu un dāvanu veikalu.
Tad viņas atdalījās no grupas. Tagad to droši varēja darīt.
Viņas apsēdās kopā, ēda veģetāros burrito ANO gaumē -patiesībā tie nebija sevišķi labi -, dzēra kafiju un centās saņemties.
Dāvanu veikals atradās turpat blakus. Atšķirībā no lidostām to nesauca “Ārmstronga stilīgās dāvanas”, bet gan vienkārši “ANO dāvanu veikals”. Kāds fantāzijas lidojums. Taču tajā bija visi slavenākie ĀSD produkti: “mājas cepumi” celofāna iesaiņojumā, grāmatu klāsts, kurā dominēja bestsellers “Nexus Humānus - nākamais solis cilvēces evolūcijā”, un gudrās, mazvērtīgās plaukstdatora spēles, ko pārdeva par trim dolāriem, ar visiem skata maiņas adapteriem un vairāku spēlētāju un pieslēguma papildiespējām, kuru dēļ tās bija lēts impulsa pirkums dārgāko planšetu vietā.
“Tātad draņķīgs burito ir mana pēdējā maltīte,” Vilksa konstatēja.
Ofēlija viņu nopietni uzlūkoja. Viņas reti sarunājās. Vilksa bija gandrīz pilnīgs pretstats graciozajai, rezervētajai Ofelijai.
“Baidies, Vilksa?”
“Velns ar ārā, jā, baidos,” Vilksa atbildēja, runādama caur izkusušu sieru un pupiņām. “Bet zini, kas ir dīvainākais? Es baidos no tā, ka vairs nekad neatgriezīšos gaļā. Tas ir dīvaini, vai ne?”
“Tev tur patīk?”
“Reizēm labāk nekā šeit,” Vilksa teica. “Mēs tagad satuvināmies kā īstas BZRK māsas?”
Ofēlija nolika dakšiņu un pastūma ēdienu nostāk. “Šķiet, man nav apetītes.”
“Klau, nolemtie taču drīkstētu izvēlēties maltīti, pareizi? Tāpat kā uz nāvi notiesātie. Viņi allaž pasūta steiku.” “Šaubos, vai šeit grilē steikus.”
Gaisma - lūk, kas piešķīra izmisuma gaisotni šai ainai. Spilgto dienasgaismas spuldžu iespaidā viņu ādai bija īpatnēja nokrāsa - kaut kas starp flīžu šuvotāju un celulozi. Un ļodzīgie, apaļie galdiņi un nāvīgi nogarlaikojušies kafetērijas darbinieki.
Sasodīti draņķīga vieta, lai saņemtos pašnāvnieka misijai.
“Allaž esmu gribējusi aiziet uz kādu no tiem smalkajiem steiku restorāniem,” Vilksa sacīja. “Ne jau tāpēc, ka man tik briesmīgi garšotu steiks. Drīzāk tāpēc, ka, redzot šādas vietas filmās, esmu iedomājusies - oho, droši vien
ir forši būt cilvēkam, kam pie kājas viss, izņemot biezu, sulīgu steiku. Un varbūt arī Mārtiņi. Vai to otru? Aizmirsu nosaukumu.”
“Margaritu ?”
“Nē, Margaritu es zinu,” Vilksa pēkšņi pikti atcirta. Ofēlija iecietīgi pasmaidīja. “Es neēdu gaļu. Taču labprāt iedzertu kopā ar tevi Margaritu.’’'’
“Tu esi veģetāriete? Es arī reiz mēģināju. Nekas nesanāca. Vai tā ir hinduistu tradīcija?”
Ofēlija paraustīja plecus. “Dažiem jā. Es to drīzāk daru veselīga dzīvesveida vārdā. Mani vecāki arī ir veģetārieši. Negribu sagādāt viņiem vilšanos.”
“Es uztraucos, ka sagādāšu vilšanos Vinsentam. Stulbi, vai ne? Kāpēc lai es par to uztrauktos? Viņš taču man nepiedāvā paradīzi un duci seksīgu jaunekļu vai ko tamlīdzīgu. Tas taču ir tas, ko jūs paradīzē saņemat, vai ne?”
“Nē.”
“Labi zini?”
“Ko tādu es atcerētos. Es esmu indiete, mēs tikai atdzimstam. Lai gan tava ideja man patīk labāk.”
“Un varbūt arī kādu pārīti meiteņu, jo dzīve ir pārāk īsa un jāizmēģina viss, pareizi?”
Ofēlija izvēlējās nesniegt tiešu atbildi. “Vinsents prot izraisīt zināmu uzticību, vai ne?”
Vilksa paskatījās uz viņu ļoti nopietni, aci pret aci, vai vismaz aci pret tetovējuma tintes lāsēm aizsmērētu aci, un teica: “Es viņa dēļ būtu gatava mirt. Šaubos, vai es viņam patīku, taču, velns parāvis, es viņa dēļ būtu gatava iet nāvē.”
Ofēlija sacīja: “Bet es esmu gatava iet nāvē, jo Čārlzs un Bendžamins Ārmstrongi ir sērga.”
Viņas vārdos skanēja inde. Ne vēsts no smaida. Aši apslēpts niknums, bet Vilksa to pamanīja un plati pasmaidīja.
“Tu no manis kaut ko slēp,” viņa teica.
“Nav laika. Un šī nav īstā vieta,” Ofēlija attrauca, kļūdama barga.
“Ja tiksim laukā dzīvas?”
Ofēlija pamāja ar galvu un atdeva savu, iespējams, pēdējo smaidu - domīgu, zaudējuma iekrāsotu grimasi. “Ja paliksim dzīvas, uzspēlēsim divdesmit jautājumu spēli, Vilksa.”
“Jāiet?” Vilksa jautāja un aizkaitināta manīja, ka balss ietrīsas.
Ofēlija neatbildēja. Viņa pasniedzās, noņēma no pieres bindi un ieslidināja to džinsu monētu kabatā. Tad viņa piecēlās un caur kafetērijas durvīm iegāja dāvanu veikalā.
Plata pagrāba no kafejnīcas Starbucks letes tikko pagatavotu lielo kapučīno un trieca to Papilddzīvībai sejā.
“Ā-ā-ā!”
“Bēdz!” Plata nošņācās.
Viņi izskrēja no Starbucks. Tā Starbucks , kas bija vistuvāk ĀSD ēkai.
MuJķTga kļūda. Tagad Plata to saprata. Muļķīga! Protams, ka to apmeklēja ĀSD ļaudis, protams! Viņi tur bija, un pārmijnieks - cilvēks, kurš zināja, ko nozīmē atrasties divās vietās vienlaikus - pamanīja tālumā vērsto skatienu, acis, kas skatījās, neko makro pasaulē neredzot, un nojauta, kas viņi ir.