Viņi bija sēdējuši kafejnīcā, vērdamies viens otram garām. Skatieni šaudījās šurpu turpu, un viņi pat neielūkojās viens otram acīs, lai gan sēdēja tieši pretī. Meitene ar haizivs zobiem bija sajutusi , kas viņi ir.
Viņi izbrāzās uz ielas un mežonīgi skatījās uz abām pusēm. “Seko man!” Plata iebrēcās.
“Šī ir tava pilsēta,” Kītss elsoja.
Bet Papilddzīvība viņiem jau sekoja. No jakas viņai urdzēja kafijas un putu straumītes. Meitene bija jauna un sportiska, taču ne pietiekami veikla, lai bez piepūles viņus panāktu, jo skrienot vēl rakstīja telefonā numuru.
“Viņa tos brīdinās!” Kītss kliedza.
Viņi spiedās cauri gājējiem un slīdēja uz nokritušiem hotdogiem, skriedami, kur acis rāda, lai gan Plata centās radīt iespaidu, it kā viņai būtu skaidrs plāns. Vienlaikus abi redzēja milzīgus pirkstus pieskaramies attālajām brūcēm bīgla mugurā.
“Tas nav veterinārārsts!” Kītss elsoja. “Viņš glāsta, nevis apskata brūces.”
“Tie ir viņi,” Plata teica.
Abi pagrieza biotus uz brūces pusi, uz Dieva pirkstiem, kas sniedzās lejup no miglainām, izplūdušām debesīm.
Viņi brāzās pāri kažokam, nepieskardamies ādai, bet lēkdami no spalvas uz spalvu, no viena horizontāla sparģeļa stiebra uz nākamo, pieķerdamies un atsperdamies, o-ho-ho, tas būtu bijis aizraujoši, ja vien makro pasaulē necaurejams ļaužu mūris nenosprostotu krustojumu.
Papilddzīvībai atlika viņiem tikai pieskarties. Ne vienam, ne otram ķermenī nebija savu biotu. Abi bija neaizsargāti. Viens vienīgs pieskāriens, un nanobotu spiets jau būtu viņos iekšā.
Skrējiens no viena stumbra uz otru!
Viņi izvairījās no pūļa, un īsu brīdi šķita, ka viņi ir atrāvušies, bet Papilddzīvība jau atkal tuvojās, samazinot atstatumu. Viņi mēģināja šķērsot ielu, bet pa to dzeltenā straumē plūda taksometri. Viņiem atlika vienīgi cīnīties.
īsta sunīšu spēle. Viņai tikai vajadzēja viņiem pieskarties. Meitene brēca telefonā: “Pieslēdziet manai frekvencei pārmijnieku! Ātrāk, ātrāk, ātrāk!”
Plata skaidri dzirdēja viņas balsi. Viņu acis sastapās. Viens pieskāriens, un tas, kurš jau steidzās pārņemt Pa-pilddzīvības nanobotus, sūtīs mazos, nāvīgos robotus iekšā Platas vai Kītsa organismā. Nanoboti iebruks Platas acīs vai ausīs un smadzenēs un pārdurs aneirismu vai varbūt pārinstalēs viņas smadzenes.
Pie velna!
Plata sagrāba kādu sievieti un pagrūda viņu Papilddzīvībai ceļā. Sieviete nokrita, bet Papilddzīvība pārlēca viņai pāri kā olimpiete. Taču viņa piezemējās uz kaut kā slapja un paslīdēja.
Luksoforā nomainījās gaisma, un taksometri, bremzēm čīkstot, apstājās. Kītss un Plata jau bija iejukuši cilvēku pūlī, kas, šķērsojot ielu, steidzās un grūstījās. Nolādētie Dieva pirksti tagad glāstīja suņa spalvu; tie vairs nepētīja brūci. Tā bija roka, kas aizsedza sauli, vesela vētras fronte, izvagots lauks, kas slīpi sasvēries neiedomājamā leņķī.
“Lec!” Plata brēca, un Kītss, sākumā nesaprazdams, palēcās uz gājēju pārejas.
Plata sūtīja abus savus biotus augšup. Tie gaisā izliecās kā kaķis vai muša un pieķērās pie aramzemes, ko izraibināja sviedru pērlītes.
Roka aizšāvās garām, un Kītss tika aizslaucīts prom zem viņas vai augstu gaisā, vai arī kādā citā nolādētā virzienā. “Kīts!”
Viņa bioti lēca, netrāpīja un atkrita atpakaļ uz bīgla, un Plata iebrēcās. Viņa pamanīja vīrieti, kurš bija atspiedies uz spieķa. Neizskatījās, ka viņam to vajag tikpat izmisīgi kā viņai, tāpēc meitene to pagrāba, pagriezās un skrēja tieši virsū pretim joņojošajai Papilddzīvībai.
Viņa neatvēzējās ar spieķi, bet dūra. Gumijotais gals ķēra Papilddzīvību krūtīs, un viņa teica: “Ufff.” Tas atgādināja komiksu, un Plata domās skaidri redzēja pazīstamo mākonīti.
Plata viņai iedūra vēlreiz, tad sagrāba vareno koka spieķi un, kārtīgi atvēzējusies, zvēla pa sargājoties pacelto pretinieces roku.
Papilddzīvība sāpēs iebrēcās, un Plata sita vēl un vēl, un vēl, kliegdama: “Ej ellē, cūka!”
Kad asiņojošā Papilddzīvība jau gulēja uz ietves, Plata izspēra viņai no rokas mobilo telefonu, un tas griezdamies aizslīdēja pa asfaltu.
Pēc tam Kītss un Plata metās bēgt, jo Ņujorka nebija tā pilsēta, kur neierodas policija, ja kāds piekauj cilvēku.
Agri vai vēlu.
Kītss saķēra viņu aiz rokas un vilka prom.
“Mūs izšķīra,” Kītss bez elpas gārdza.
“Es zinu. Zinu,” Plata teica.
Viņas bioti uz labu laimi skrēja pa cilvēka plaukstu, nezinādami, kurp doties un ko darīt. Arī makro viņai neklājās labāk.
“Ārkārtīgi pievilcīga žakete. Domāju, ka vilkšu vasaras kleitu. Kaut ko bez piedurknēm.” Balss nebija pazīstama, lai gan abu nanobotu sensori bija īpaši pielāgoti izšķirt skaņas viļņus. Par ar labākajām “Lielajām ausīm” katra balss nanobotam šķita kā spalga gaudošana.
Amerikas Savienoto Valstu prezidentei bija raksturīga ērmota humora izjūta.
“Tas noteikti piesaistīs plašsaziņas līdzekļu uzmanību, prezidentes kundze.” Otra balss piederēja Lizai Lovai, prezidentes privātsekretārei, kas tobrīd, pati to nezinādama, pārnēsāja mazu, bet spēcīgu armiju.
“Aprīlī man bija tas gods tikties ar karalieni. Nolādēts! Aprīlī man bija tas gods tikties ar Viņas Majestāti karalieni.” Prezidente izmēģināja tostu. “Viņas Majestāte. Viņas Majestāte karaliene.”
Galu galā Kukaiņcilvēka uzdevums bija izrādījies pavisam vienkāršs.
Viņš bija izpildījis visus maršrutā paredzētos lēcienus. Gan Vašingtonā, gan pēc tam, atgriežoties Ņujorkā. Kā pasažieru lidmašīna, kas veic vairākas nosēšanās, vai blusa, kas pārlec no viena suņa uz otru. Tagad visi viņa puiši -divdesmit četri kaujinieki un četri vērpēji - bija gatavi un nepacietībā trīcēja uz Lovas pirksta.
Nanobotu optikai bija savas stiprās un vājās puses. Bio-tu redzei piemita lielāka izšķirtspēja - tā bija viena no viņu stiprajām iezīmēm. Bioti ļoti veikli uztvēra kustību. Viņu redze, prāts un rīcība bija tieši saistīti, tāpēc aci pret aci tie bija pārāki par kaujas nanobotiem.
Bet nanoboti bija mašīnas, un tiem bija mašīnu priekšrocības. Piemēram, to vizuālos datus varēja savienot, izveidojot makroattēlus. Pietika nostādīt rindā duci nanobotu, notēmēt to optiku vienā virzienā, un dators bāzes stacijā savienoja mazos attēlus vienā lielā bildē. Nanoboti ģenerēja digitālos datus, un ar digitālajiem datiem allaž bijis iespējams apbrīnojami viegli manipulēt.
Tāds optikas lietojums bija sarežģīts, un, lai to īstenotu, ievērojamai daļai armijas vajadzēja palikt uz vietas, kas Kukaiņcilvēkam nepatika. Taču reizēm tas bija tā vērts.
Tā vērts tas bija arī tagad, jo viņš redzēja seju - pazīstamo, masīvo zodu, par kuru jokoja visi komiķi, gurdās un gudrās acis, stīvo, brūno frizūru, pārāk uzkrītošos auskarus. Visu! Tā bija, iespējams, pazīstamākā seja uz Zemes.
Attēls pazibēja tikai mirkli, jo Lizas Lovas pirksti pastāvīgi rosījās un kustējās. Tāpēc Kukaiņcilvēks redzēja šķīvi un rakstāmgaldu, piedurkni, drāniņu, ar kuru kaut kas tika noslaucīts no minētās piedurknes, un atkal prezidentes seju, tad logu…
“Aprīlī man bija tas gods tikties ar Viņas Majestāti karalieni. Kad mums piebiedrojās mans draugs premjerministrs Bovens, Viņas Majestāte norādīja… Kas ir, Tom?”
Jauna balss - vīrietis, bet pārāk tālu, lai saprastu. Viņš runāja īsi. “Lieliski jaunumi,” prezidente atbildēja. “Labs darbs, Tom. Sakiet spīkeram, ka septiņi procenti ir ļoti labi.”