Kukaiņcilvēks bija iekārtojies zobārsta praksē Pirmajā avēnijā pretim ANO. No ārpuses ārsta prakse izskatījās pēc kroga. Iekšpusē tā izskatījās kā krogs pēc vērienīgām dzeršanas sacensībām, jo zobārsts, administratore, higiēnists un divi nelaimīgi pacienti bija sakrauti pie dibensienas grēdā kā malkas pagales, izslēgušies pēc narkotiskas vielas injekcijas, kas nodrošinās viņiem dziļu un ilgu miegu.
Pie durvīm bija izlikta zīmīte par ārsta slimību un aicinājums pacientiem zvanīt un pārcelt vizīti.
“Spēcīgās Amerikas” tehniskais personāls bija pārcēlis pārmijnieka aprīkojumu uz diviem apskates kabinetiem, un tagad no gumijas auklām virs zobārstniecības krēsliem karājās monitori, bet vadi, ko kopā saturēja līpaudekla jostas, izvijās pa nevainojami spodrajām grīdām. Kukaiņcilvēks sēdēja krēslā apskates kabinetā A, bet Bēmovskis - apskates kabinetā B.
Kukaiņcilvēks jutās aizkaitināts, jo arī Bēmovskim bija izdevies iziet savu maršrutu, un tagad viņš bija izvietojis savus spēkus uz Ķīnas līdera asistentes/draudzenes.
Prezidente uzturējās viesnīcā Hilton Manhattan East nepilna kvartāla attālumā no zobārsta prakses, kas savukārt bija tikai kvartāla attālumā no ANO. Tas nodrošināja Kukaiņcilvēkam tiešsaisti visu ceļu no viesnīcas vestibila līdz pat ANO.
Kad sieviete nokļūs līdz tribīnei, viņš jau būs ķēries pie viņas smadzeņu tīklošanas.
Ķīnas pārstāvniecība ANO bija mazliet tālāk, 40. ielā, elegantā, jaunā biroju augstceltnē, ko ķīnieši bija uzbūvējuši, apliecinot savas ambīcijas kļūt par otru pasaules su-perlielvaru. Tādā attālumā Bēmovskim vajadzēs izmantot signāla pastiprinātājus. Kukaiņcilvēks novēlēja viņam tikai traucējumus.
Kukaiņcilvēkam nepietika ar parastu izdošanos vien. Bēmovskim vajadzēja ciest pilnīgu neveiksmi. Tikai tad Kukaiņcilvēks varēs triumfēt visā pārmijnieku visumā.
ASVP bija pārcēlusies uz mazāku telpu. Attēls apdullinoši sagriezās, kad Lizas Lovas pirksts nošūpojās gar sānu un tad šāvās augšā kosmosā, lai kaut ko paņemtu.
Kukaiņcilvēks redzēja no šķiedrām veidotas debesis. Katra no tām bija kā tilta vants.
Apģērbs!
Prezidentes? Vai bija laiks?
Taču šķiedras ar rāvienu aizšāvās prom, kur tālumā nolaidās uz prezidentes pleciem.
“Ļaujiet man, prezidentes kundze,” Liza Lova teica.
Kukaiņcilvēks skaidri redzēja prezidentes seju saliktajā nanobotu optikā. Vai viņš bija palaidis garām savu iespēju? Uzjundīja bailes. Ko Dvīņi darīs, ja…
Bet nē, roka šāvās uz prezidentes pusi, pieskaroties un nogludinot. Tagad, tagad, tagad!
Kukaiņcilvēka armija metās pāri pirkstu galiem un lēca. Viņš redzēja, kā divi duči nanobotu krīt kā kukaiņu armijas vads, kas izlec no lidmašīnas.
Zeme - tās pašas šķiedras - strauji tuvojās.
Divdesmit astoņi mazītiņi triecieni, un Kukaiņcilvēka bruņotie spēki piezemējās uz ASV prezidentes žaketes atloka.
DIVDESMIT PIECI
Ofēlija taisnā ceļā devās pie dāvanu veikala pārdevējas un jautāja: “Vai jūs pieņemat MasterCard? Visa jums noteikti jāņem, vai ne? Jo šeit taču ir ANO! Visa karte. Saprotat?”
Kamēr Ofēlija novērsa pārdevējas uzmanību, Vilksa piegāja pie grāmatplaukta, atlocīja vairākas mīkstos vākos iesietas grāmatas, izņēma šķiltavas un aizdedzināja tik daudz, cik paspēja, pirms pārdevēja sāka kliegt: “Ei, ko jūs tur darāt?! Ko jūs darāt?”
Vilksa smaidīja, Ofēlija pagriezās, aši piegāja pie mīksto rotaļlietu un bērnu grāmatu plaukta un lika lietā savas šķiltavas.
“Ak dievs, ko jūs darāt?” pārdevēja kliedza, vēcinādama rokas, it kā ar izmisīgu gaiņāšanos varētu ko atrisināt. Nu jau bariņam citu klientu veikalā bija jāizvēlas starp kliegšanu, bēgšanu, kliegšanu un bēgšanu vai centieniem savaldīt acīmredzami jukušo sievieti un meiteni.
Vilksa pabāza roku zem svārkiem līdz zeķbikšu gumijai un izvilka kaut ko līdzīgu pistolei. Patiesībā tā bija no plastmasas, tāpēc bez aizķeršanās izlaista cauri drošības skenerim. Ja klienti, kuri tagad pacēla rokas un teica: “Labi, labi, tikai mieru” un tamlīdzīgi, un kāpās atpakaļ, būtu ciešāk nopētījuši šaujamo, viņi pamanītu, ka tas nav īsts.
Taču, kad trakais draud jums ar ieroci, jūs reizēm nemeklējat uz tā sērijas numuru.
Ofēlija pielaida uguni vairākiem glancētiem piemiņas fotoalbumiem, un pret griestiem uzvijās skaista eļļainu dūmu vērpete.
Sāka šķindēt trauksme.
Šķaudīdami iedarbojās smidzinātāji, apspļaudīdami ar ūdeni visas bezgaumīgās preces.
Gods kam gods, pārdevēja nebēga, tāpēc Ofēlija negribīgi iezvēla viņai pa pakausi ar sniega bumbu, un abas ar Vilkšu aizspraucās aiz letes, iegāja dibentelpā un pa durvīm tālāk noliktavā. Tā bija diezgan šaura telpa, kur stāvēja daudz plāna kartona kastu ar uzrakstiem galvenokārt ķīniešu un angļu valodā.
Viegli pamanāmās dienesta durvis veda uz neizteiksmīgu, spoži apgaismotu gaiteni, kura galā droši vien bija iekraušanas platforma vai kravas lifts.
“Tās nav īstās,” Ofēlija teica.
“Tam jābūt šeit. Jābūt,” Vilksa sacīja. “Citādi sēdēsim cietumā par dedzināšanu.”
“Un uzbrukumu,” Ofēlija piemetināja, joprojām turēdama rokā sniega bumbu.
Viņas apskrēja visapkārt mazajai noliktavai, steidzīgi stumdamas malā kastes un apgāzdamas visu savā ceļā. Veikalā skanēja kliedzieni un autoritatīva balss prasīja: “Kas te notiek?”
“Divas trakas sievietes!”
“Kur viņas palika?”
Rācijas sprakšķi. ANO apsargs izsauc papildspēkus un pavēl slēgt iekraušanas platformu.
“Šeit!” Ofēlija iešņācās. Vienā vietā pie sienas nebija sakrautas kastes, un to rotāja aizdomīgi liels bijušā ANO vadītāja Bana Kimuna plakāts.
“Nevienam nepatīk Bans Kimuns,” Vilksa piekrita. Viņa noplēsa plakātu, aiz kura atklājās pavisam parastas durvis, kuras sargāja pavisam neparasta patentatslēgas sistēma.
Viņas par to bija informētas. Un viņām bija teikts - ja izraisīs ugunsgrēku, pievēršot policistu un ugunsdzēsēju uzmanību, iespējams, ar to pietikšot.
“Tas būtu “apmierinoši ar plusu”,” Vinsents bija teicis.
Taču ne vienai, ne otrai nepietika ar “apmierinoši ar plusu”, jo dzīslās kūsāja adrenalīns.
Vilksa skaļi pieklauvēja pie durvīm.
Nekā.
Viņa iespēra pa tām ar zābaku. Tikmēr veikalā acīmredzot bija ieradies otrs apsargs, jo risinājās satraukta, sazvērnieciska saruna.
Viņu rīcībā bija tikai dažas sekundes.
Tad caur durvīm atskanēja apslāpēta balss: “Kas tur ir?”
Ofēlija paskatījās uz Vilkšu, kas daudz zemākā balsī atbildēja: “Kukaiņcilvēks. Taisi vaļā.”
“Viņš ir anglis,” Ofēlija čukstēja.
“Te sūd’ Kukaiņcil’ēks, tais’ vaļā tās veli’ dur’s. Man vai’g uz atej’!” Vilksa bļāva.
“Izmanto elektronisko atslēgu,” slāpētā balss atbildēja.
“Es to draņķ’ pazaudēj’, va’ zin’. Tais’ vaļā, murmul’!” Viņa runāja gandrīz kā Rūperts Grints. Vai vismaz Rons Vīzlijs amerikāņu versijā.
Abām par brīnumu, durvis atvērās, un tajās stāvēja TND raksturīgajā polo kreklā un putekļauduma biksēs.
Vilksa pabāza savu neīsto pistoli viņam zem zoda un pastūma to atpakaļ.
Ofēlija aizcirta durvis. Tiklīdz TND sāka manīt, ka tā sauktā pistole nerada sajūtu, ka būtu gatavota no tērauda, Ofēlija trieca viņam sejā sniega bumbu, kas sašķīda, un gar TND krekla priekšu aizplivinājās mākslīgais sniegs un ANO ēkas maketa atlūzas.