Tomēr TND nezaudēja samaņu un strauji atguvās, sākot saprast, ka viņam draud milzīgas nepatikšanas un šaujamierocis nav īsts, un ka varbūt uz spēles ir viņa paša dzīvība, tāpēc viņš uzbruka spēcīgi un mežonīgi, lai arī bija daļēji akls.
Vilksa ar savu Doc Marten zābaku veica viņam sēklinieku korekciju un iezvēla ar dūri. Arī Ofēlija viņam iesita, un sākās kautiņš. TND nokrita uz muguras, bet ar rokām bija paspējis sagrābt Ofēlijas kaklu, tāpēc Vilksa sāka spert viņam pa galvu. Žvīks! Žvīks! Žvīks! Vēl un vēl.
Ofēlijai izdevās atlauzt viņa pirkstus un atbrīvot kaklu, bet Vilksa nemitējās, līdz viena vīrieša galvas puse bija pavisam sarkana un no tās rēgojās kaulu gabali.
“Pietiek, pietiek,” Ofēlija elsoja.
Vilksa trieca zābaku vēl vienu reizi kā pēdējo brīdinājumu: un paliec tur.
Vilksa, Ofēlija nolēma, ir meitene, kurai vajadzētu ārstēties.
Ofēlija pārmeklēja pusnemaņā gulošo TND, kurš pilnīgi noteikti tuvākajā laikā netaisījās nekur iet, un atrada elektrošoka pistoli, rāciju un šaujamieroci.
Viņa iedeva ieroci Vilksai, kura aizmeta savu rotaļlietu un teica: “Šķiet, šī ir īsta.” Un tad: “Es laikam salauzu kājas īkšķi.”
Viņas aplaida skatienu apkārt un redzēja, ka stāv istabā, kur ir tikai krēsls un vēl divas durvis. Vienas bija viegli atvērt, un tā izrādījās vannasistaba. Otras sargāja elektroniskā atslēga, un vajadzēja pameklēt vēl, lai atrastu sarga karti.
“Nu ko,” Ofēlija sacīja. “Neviens necerēja, ka tiksim tik tālu.”
“Nē, diez vai Vinsents ko tādu gaidīja. Domāju - no “apmierinoši ar plusu” esam pacēlušās līdz stabilam “labi”.”
“Es teiktu, ka mums paveicās, bet tagad mēs tiešām esam iekšā.”
“Novērst uzmanību un sagraut,” Vilksa sacīja. “Pareizi?” Ofēlija ievilka saraustītu elpu. “Ja otrā pusē ir pārmijnieki, viņi ir mūsu mērķis. Nošaut viņus vai ieperināties viņos un taisīties prom.”
“Varbūt mazliet no abiem?” Vilksa vaicāja.
“Pif-paf, plikš-plakš, un bēdz, ko kājas nes.”
“Sadosim viņiem, māsiņ.”
Kītss bija palicis viens uz bīgla kažoka. Roka bija prom, un Platas bioti kopā ar to.
“Par mani neuztraucies,” Kītss mudināja. “Skrien!” Plata sūtīja savus biotus skriešus pāri plaukstas arumiem. Biota kāja aizķēra sviedru ziedu, un tas pārsprāga kā ūdens balons.
“Es nezinu, vai tas ir viņš. Viņi.”
Viņi smagi elsoja saltā, netīrā šķērsielā, un Kītss turēja abas viņas rokas. Viņa atspiedās pret ķieģeļiem, kas bija apkrāsoti ar grafiti. Abi elpoja viens otra mutes tvaiku.
“Turpini ceļu. Pretī gaismai. Droši vien tā tu nokļūsi līdz galvai. Mērķis ir galva.”
“Un tu?”
“Atradīšu citu ceļu,” Kītss teica.
Atskanēja sirēnas. Varbūt nemaz ne viņu dēļ. Šī taču bija Ņujorka, un sirēnas nebija nekāds retums.
“Mēs nedrīkstam aiziet pārāk tālu, bet arī šeit nevaram palikt. Uz ielām būs Armstrongu ļaudis un arī policija,”
KTtss izmisis teica un jutās tieši tāpat - izmisis. “Kur lai mēs paliekam?”
“Tur,” Plata teica, norādīdama uz auto īres aģentūras dzelteno izkārtni ielas pretējā pusē.
“Ko?”
“Noīrēsim mašīnu. Braukāsim apkārt kvartālam.”
“Jā,” viņš piekrita. “Labi. Labi. Pagaidi. Mēs esam pārāk jauni.”
“Nolādēts,” Plata iesaucās, kad viņas bioti no plaukstas rievām bija aizskrējuši līdz vietai, kur zeme veidoja dziļas aizas un tad pacēlās viņai visapkārt. Plauksta vērās ciet, un viņas bioti palika tumsā. Tie skrēja pa apaļo ainavu. Bet kurp? Kurp?
“Tur,” Kītss teica. Viņš norādīja uz atkritumu konteineru. Puisis vilka Platu līdzi. Viņš pacēla viņu aiz vidukļa un sajuta pārāk ciešu kontaktu visnepiemērotākajā brīdī, kad viņas dibens pacēlās tik tuvu viņa sejai. Viņš ievēlās viņai pakaļ. Iekšā vismaz bija sauss, jo lielākā daļa izmesto ķīniešu ēdienu aukstajā naktī bija sasaluši ragā. Situācija mainīsies, kad abu ķermeņu siltums atkausēs pretīgos atkritumus. Taču smaka nebija tik briesmīga, kā varētu gaidīt.
Kītss aizvēra vāku, un viņi gulēja mēslos, saspiedušies kopā.
“Varbūt viņš vēlreiz noglaudīs suni,” Plata teica.
“Varbūt,” Kītss atbildēja.
Viņi atradās atkritumos. Viņu bioti bija dažu simtu metru un gaismas gadu attālumā.
No debesīm nolaidās rokas. Kītss atkal redzēja pirkstus, kas tiecās pie uzartā meža, kur bija brūce. Pirksti. Tad no debesīm nolaidās milzīga cauruļveida atvere kā lielākā ugunsdzēsēju šļūtene pasaulē. Kā ūdens caurules, kuras ieraka zem ielas.
No caurules izvirda kristāliska masa, un viela brīnumainās spirālēs nolaidās pār ievainojumu.
“Viņi apstrādā suni,” Kītss sacīja. “Es redzu apsēju. Kā baltu segu pilsētas kvartāla lielumā.”
“Es esmu nost no plaukstas. Eju pa roku,” Plata ziņoja.
“Es gribu tikt pie tevis,” Kītss teica. “Negribu, ka dari to viena.”
“Nesavainojies,” Plata sacīja. Viņš bija apskāvis viņu, un viņa juta puiša siltumu. Viņai bija bail, un viņa tik tikko spēja norīt siekalas - tik ļoti izkaltis bija kakls. Kā tas var būt, ka viņa guļ, vēlēdamās, lai viņš ir kopā ar viņu ne tikai šeit, bet arī tur, alkdama pēc viņa ne tikai makro, bet arī dziļi gaļā?
Platas bioti skrēja cauri retam roku spalvu mežam. Tad iekšā piedurknē, kur debesis veidoja saaustas virves. Vai tā vispār bija īstā roka? Vai tā piederēja viņiem ? Vai arī viņa skrēja pa kāda otrā plāna spēlētāja roku, kas piederēja sargam vai sekretāram?
“Es pieslēgšos suņa acij,” Kītss teica. Un viņš sūtīja savu biotu skriešus pāri citplanētiešu meža koku galotnēm.
“Es negribu zaudēt prātu atkritumu konteinerā, Kīts.”
“Mani nesauc Kītss,” viņš teica.
“Nesaki man savu vārdu,” viņa čukstēja.
“Es zinu tavējo.”
“Mani sauc Plata,” viņa sacīja daudz apņēmīgāk nekā jutās.
“Esmu garām apsējam. Tas ir līdzīgs cirka teltij! Leikoplasts velk spalvas. Tas…”
“Domā, mēs patiktu viens otram, ja nebūtu šī visa?” viņa jautāja.
“Mēs nebūtu satikušies,” viņš atbildēja.
Atkritumu konteinera vāks atvērās. Sirds sitās kaklā.
Iekšā iekrita “Makdonalda” maisiņš, un vāks atkal aizvērās.
Viņi dzirdēja ielas trokšņus, šķērsielas trokšņus. Sarunas, kliedzienus un smieklus, un normālu dzīvi, bet nekas no tā nepalīdzēja, jo viņus no normālības šķīra miljoniem kilometru.
“Esmu pie galvas. īsāka spalva,” Kītss ziņoja. “Cerams, šim sunim nav blusas vai utis, vai… Plakstiņš. Esmu klāt. Ādas ērce. Neieredzu ādas ērces. Šīs gan ir citādas. Jēziņ!”
Viņas kakls bija turpat pie viņa sejas. Tas smaržoja pēc frī kartupeļiem. Un viņš nespēja turēties pretī kārdinājumam noskūpstīt šo kaklu, skriedams uz lēni mirkšķinošā plakstiņa un tumšās bezbaltuma acs dīķa pusi.
Viņa juta viņa lūpas uz kakla un nopūtās, un nepretojās, pilnā ātrumā traukdamās uz priekšu ar diviem biotiem. Galvā atvērti divi logi, un vienā bija redzams, kā otrs biots izraujas uz priekšu. Kukainis, kas tajā pašā laikā bija viņa.
Viņa bija tur, tajos radījumos, pat brīdī, kad notrīsēja no viņa pieskāriena.
“Es neļaušu tev sajukt prātā, Kīts,” viņa teica.
“Par vēlu,” viņš sacīja. “Mēs jau esam jukuši.”