Viņa pagriezās un noskūpstīja viņu, vienlaikus konstatēdama pāreju no smalkajām, lokanajām ķermeņa spalvām uz apcirptiem, traumētiem bārdas rugājiem noskūtā sejā.
Vai viņa bija uz dvīņu Ārmstrongu sejas?
Un ja tā, ko viņa darīs?
Viņa skūpstīja Kītsu, juta, ka viņas ķermenis atbild, un prātoja, vai tiešām viņa izdarīs slepkavību.
Un pēkšņi tur tā bija. Blāvi apgaismota telpa un divas pārmijnieku darba stacijas ar diviem pārmijniekiem, kas bija uzvilkuši cimdus, atlaidušies, ar ķiveri galvā. Abiem priekšā karājās ekrāni, kuros bija redzamas maršējošas nanobotu armijas.
Vilksai un Ofelijai pievērsās pusducis acu pāru. Pārmijnieki sākumā viņas nemanīja, bet citi gan. Viņu reakcija bija strauja, taču ne tik strauja kā Vilksai, kas sāka šaut. BUM! BUM! BUMI
“Mirstiet, maitas!” Vilksa kliedza un šāva uz vīriešiem un sievietēm, un ekrāniem un sienām.
Ofēlija pieskrēja pie tuvākā pārmijnieka, kas varēja būt zēns vai jauns vīrietis. Viņa seja nebija redzama, bet Ofēlija iegrūda roku zem maskas, un abi viņas bioti kā
Vezuvā ielēca pūtītē - sarkanā, iekaisušā paugurā.
Pārmijnieks pagriezās un norāva ķiveri, un Ofēlijai trāpīja elektrošoka pistoles trieciens. Viņa noslīga uz ceļiem, bet kurpe ar spēcīgu triecienu nogāza viņu uz muguras.
“Ofēlij!” Vilksa iebrēcās un šāva, un šāva, līdz belze-nis iestrēga atvērtā stāvoklī, brīdinot par tukšu aptveri. Tad viņa svieda ar to pa tuvāko monitoru.
Kāds milzīgs stāvs trieca viņu atmuguriski pret sienu.
Nu ko , viņa nodomāja, tas bija vismaz "izcili ar mīnusu
Tatjanas nags, plašs zvīņaina keratīna loks, pieskārās bambusiem pārkaltušā augsnē - prezidentes rokas ādai.
“Kontakts,” Ņižinskis teica.
“Aiziet!” Vinsents pavēlēja.
Viņi stāvēja pūlī, kas bija sapulcējies ANO laukumā. Šis pūlis loloja vājas cerības ieraudzīt kādu svarīgu personu vai padiedelēt, vai izkliegt kādu saukli, vai pavēcināt plakātu.
Liela daļa ļaužu šajā pūlī bija ļoti satraukušies par to, kas notiek Gabonā. Ņižinskis miglaini nojauta, ka šī valsts atrodas Āfrikā. Katrā ziņā cilvēki ļoti aizrautīgi kaut ko skandēja sarežģītā, lipīgā ritmā.
Mazāku bariņu bija saērcinājusi globālā sasilšana, bet trešā grupiņa bija acīmredzami jautrā prātā. Viņi bija ieradušies protestēt pret nūdistu pludmaļu slēgšanu Francijā.
Ņižinskim nebija pārliecinoša viedokļa par Gabonu, arī globālā sasilšana viņam nerūpēja, bet viņš bija redzējis dažas nūdistu pludmales, un, zinot, kādiem cilvēkiem pludmalē parasti patīk atkailināties, viņš drīzāk bija Francijas valdības pusē.
Pūlis nodrošināja anonimitāti. Un pārmijošanai nepieciešamo tuvumu gan viesnīcai Hilton, gan ANO ēkai.
Slikti tikai, ka abiem bija jāiziet drošības pārbaude, lai šeit stāvētu, tātad nedrīkstēja ņemt līdzi ieročus. Taču īstenībā tam nebija nekādas nozīmes, jo viņu ieroči pašlaik nolaidās uz prezidentes rokas.
Katram bija divi bioti, kas skrēja pa ļoti slavenu roku, šāvās cauri tievām spalviņām, rāpās pāri atmirušām ādas šūnām. Ņižinskim pēkšņi ienāca prātā vīzija, ka viņš kādudien stāvēs kongresa izmeklēšanas komitejas priekšā un taisnosies, kā, velns parāvis, viņš atļāvies skraidīt pa prezidentes miesu.
Ņujorkas policisti, kas pieskatīja pūli, bija rūdīti demonstrāciju veterāni un stāvēja šķietami nevērīgi. Modri, taču ne paranoiski. Tomēr gan Vinsents, gan Ņižinskis bija pārliecināti, ka puse pūļa ir dažādu drošības dienestu darbinieki: slepenā dienesta un gandrīz katras otrās pasaules valsts izlūkdienesta pārstāvji, kuri varēja atļauties savus spiegus. Patiesībā bija pilnīgi iespējams, ka pūlī nebija nevienas īstas civilpersonas.
Tāpēc uzmanies , Vinsents bija brīdinājis. Nedomā, ka mūs nenoklausās. Ja čalis tev blakus ir ģērbies krāsainā afrikāņu kreklā, plīvojošā talārā vai tīkliņstriķenēs un uz kailajām krūtīm viņam uztetovēts anarhistu simbols A, tad nedomā, ka viņš nevar būt no M16, Krievijas Federālā drošības dienesta vai Mossad.
“Es dzirdu sirēnas,” Vinsents teica.
Ņižinskis bija garāks, un viņš redzēja pāri pūlim. Ugunsdzēsēju mašīnas. Daudz. Un tās nepārprotami nogriezās uz ANO.
“Ugunsgrēks,” Ņižinskis sacīja. Viņš pamanīja Vinsen-ta stīvo galvas mājienu. Abi lieliski zināja, kāpēc uz ANO mītni traucās ugunsdzēsēju mašīnas.
“Viņas abas ir sīkstas,” Vinsents teica.
Ņižinskis neko neteica, bet vēlējās, kaut ticētu kādam, kurš uzklausa lūgšanas. Ofēlija bija neaizvietojama. Un Vilksa? Viņa bija galīgi ķerta. Pat pēc BZRK standartiem viņa bija ķerta. Bet viņa bija viņu ķertā.
“Pa labi vai pa kreisi?” Ņižinskis jautāja Vinsentam.
“Pa kreisi.”
“Kā tu domā, kas tas ir? Plecs?”
Vinsents paskatījās uz sievieti, kas pārāk cieši viņus uzlūkoja. Sieviete kaut ko skandēja kopā ar citiem, un viņas balss bija pārņemta ar šo darbību, bet acis ne.
“Jā. Plecs,” Vinsents teica. “Žin, saņem manu roku.”
“Ak, cik sen esmu gaidījis šo brīdi,” Ņižinskis tēloti noelsās. Taču viņš saprata. Viņš satvēra Vinsenta plaukstu, un abi paskatījās viens uz otru tik draudzīgi, ka aģentes aizdomu pilnais skatiens aizslīdēja tālāk pie kāda reālāka mērķa.
“Putekļu ērcīte,” Ņižinskis teica, skatīdamies Vinsen-tam acīs.
“Redzu. Jūtu vertikāli. Kakls.”
“Jā.”
Pārsimt metru tālāk četri bioti, iespējams, izšķīra visas cilvēces likteni. Bet šeit, makro pasaulē, Ņižinskis sāka just, ka vajag uz tualeti.
Jaunas ugunsdzēsēju mašīnas. Izskatījās pēc vispārējas trauksmes. Uz notikuma vietu steidzās ar kāpnēm aprīkotas automašīnas un neatliekamās palīdzības auto, un nevarēja nepamanīt pūlī valdošo spriedzi. Kaut kas tiešām bija noticis, un demonstranti, tūristi un spiegi prātoja, kas tik sasodīti ārkārtējs ir atgadījies.
Pūlī sāka izplatīties ziņas. “Ugunsgrēks. Kaut kāds ugunsgrēks. ”
‘‘Teroristu uzbrukums? ”
“Pagaidām ieradušies tikai ugunsdzēsēji. ”
Par notikušo bija sākusi interesēties arī Ņujorkas policija, un policijas kapteinis runāja rācijā. Ņižinskis pamanīja satraukumu viņa acīs. Un viņš varēja apzvērēt, ka redzējis, kā vīrieša lūpas izveido vārdus: “Dzirdēti šāvieni.”
Informācija kā ūdenī iemesta akmens veidoti riņķi aizplūda līdz policistiem, kuru vieglais pūļa pieskatīšanas darbiņš pēkšņi bija beidzies, un viņi sāka saprast, ka notiek kas nelāgs.
“Žoklis,” Vinsents teica.
Vinsenta telefonā iegailējās īsziņa. Viņš ļāva Ņižinskim to izlasīt sev pār plecu: Varbūtējs teroristu uzbrukums ANO grāmatnīcai.
Prezidentu uzrunas ANO, šķiet, ir atliktas uz nenoteiktu laiku, Ņižinskis nodomāja. Tagad slepenais dienests nelaidīs ASV prezidenti ANO ēkai pat tuvumā. Viņam nebija ne jausmas, ko, ellē, Vilksai un Ofelijai bija izdevies pastrādāt, bet bija noticis kas dramatiskāks par apsardzes uzrīdī-šanu ANO pagrabā noslēptajai pārmijnieku telpai.
Viņš palūkojās uz Vinsentu un pamanīja mazu smaidiņu tā sakniebtajās lūpās.
“Auss,” Vinsents teica. “Laiks šķirties.”
“Viņai noderētu elektrolīze,” Ņižinskis konstatēja.
Pat labākajos brīžos Vinsentam nepiemita gandrīz nekāda humora izjūta, bet pašlaik tā līdzinājās nullei. Viņš neatbildēja.