Abi vīrieši pagrieza savus biotus augšup un devās uz prezidentes acīm.
ARTEFAKTS
Greja Maklēra runas fragments Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta semināram par nanotehnoloģijas briesmām. Sievas slimības dēj Maklērs bija spiests braucienu atcelt, un viņš tā arī publiski par šo tematu nav izteicies.
Sāciet ar apmēram piecdesmit kvadrātcentimetru lielu tofu siera plāksnes kvadrātu. Uzmanīgi paceliet šo trauslo, staipīgo ķēpu un mēģiniet locīt. Drīz jūs iegūsiet krunkainu tofu bumbiņu, glumu kunkuli. Tādas ir galvas smadzenes. Tā smadzeņu daļa, kas padara cilvēkus par cilvēkiem.
Iztēlojieties, ka šī masa ir novietota uz tāda kā augšpēdu apgāzta purava. Tas ir smadzeņu stumbrs. Bet zem tofu pie smadzeņu stumbra atrodas smadzenītes. Smadzenītes mazliet līdzinās vīkšķim vārītu, lipīgu, kopā saspaidītu spageti.
Tomēr šis salīdzinājums ir ļoti vispārīgs. Tas līdzinās pasaules kartei, uz kuras atzīmēti tikai kontinentu nosaukumi. Jūs taču neatrastu ceļu pēc kartes, uz kuras būtu rakstīts tikai "Āzija".
Nē, smadzenes ir daudz sarežģītākas. Tur ir šķēršļi un robežas, un atsevišķas valstis, kurām ir tādi nosaukumi kā Vernikes zona, talāms vai Brokā lauks. To ir simtiem, un katrai ir sava daba.
Tomēr jūs vēl joprojām maldāties. Savā kartē varat atrast Meksiku, Franciju un Azerbaidžāņu. Un tas jau ir labāk nekā zināt tikai kontinentus, taču šāda karte neaizvedīs jūs uz konkrētu pilsētu vai māju.
Smadzenes ir tikpat sarežģītas kā pati Zeme. 1,4 kilogrami galerta iegarenā kaula būrī. Šajā galertā ir artērijas, kas sūknē skābekli daudz lielākās devās nekā uz citiem orgāniem. Un resni nervu saišķi, kas stiepjas no deguna un ausīm, no roku un kāju pirkstiem, no kuņģa un sirds, un, protams, arī no acīm.
Šie nervi ir kā ugunsdzēsēju šļūtenes, pa kurām plūst dati. Miljoniem datu bitu. Un tie gāžas iekšā deviņdesmit miljardos sinapšu. Šie nervi ir smadzeņu okeāni, ostas un gaisa telpa. Un katra sinapse ir tas pats, kas viens vai nulle binārajā datorā. Tie ir mūsu kartes ceļi, ielas un šķērsielas.
Taču mēs vēl neesam aptvēruši visu sarežģītību. Jo šie miljardi sinapšu ģenerē kvadriljoniem savienojumu.
Tagad jūs redzat, ka esam pārcēlušies no kontinentiem un valstīm pie okeāniem un upēm, un vēl tālāk pie ceļiem un šķērsielām. Un, ja saredzēsiet karti visās tās sīkākajās detaļās tur, dziļi smadzenēs, jūs ieraudzīsiet planētu ar kvadriljonu jeb tūkstoš triljoniem iedzīvotāju.
Iztēlojieties plašu pludmali. Hantingtonu vai Vaikiki. Iztēlojieties smilšu graudus šajā pludmalē. Iespējams, tur ir tuvu kvadriljonam smilšu graudu.
Kā mēs vispār varam iedomāties, ka spējam pietiekami precīzi sastādīt cilvēka smadzeņu karti, lai pieļautu jebkādas fiziskas manipulācijas ar tām?
Jo mums nevajag kvadriljonu. Nevajag pat miljardus. Mums nav jāredz visas detaļas. Smadzenes pašas atradīs to, kas mums vajadzīgs. Tās parādīs mums sinaptis-kās saites.
Atmiņu ir grūti notvert, jo tā izvietota ļoti daudzās smadzeņu vietās. Atgriezīsimies pie tofu plāksnes. Ieduriet tajā astoņas kniepadatas. Novelciet starp tām līnijas. Lūk, atmiņas par jūsu mātes seju, katrā kniepadatā pa vienai.
Bet, aplūkojot rakstu, jūs kaut ko ievērosiet. Visi savienojumi šķērso hipokampu. Hipokamps ir kā maršrutētājs. Pieslēdzieties maršrutētājam, un jūs izgaismosiet atmiņu tīklu.
No skata hipokamps nav nekas sevišķs. Runā, ka tas līdzinoties gliemja un jūras zirdziņa krustojumam. Tikai pāris centimetru garš, pa vienam katrā smadzeņu pusē.
Bet ja runājam par cilvēka smadzeņu satīklošanu? Tas ir kā lietotāja interfeiss. Tas ir nodevējs. Smadzeņu Jūda.
Teorētiski ar nanotehnoloģiju ir iespējams pieslēgties hipokampam, lai "izgaismotu" konkrētu atmiņu atrašanās vietu. Varbūt pat šī teorētiskā nanotehnoloģija spētu slēgt dažas atmiņu zonas. Vai pat paspilgtināt tās, vai izmainīt atmiņu ievietošanu.
Iztēlojieties pasauli, kurā nanotehnoloģiskais robots ar mākslīgu nervu šķiedru savieno divas dažādas atmiņas vai atmiņas ar tām smadzeņu daļām, kas ģenerē konkrētas emocijas.
Protams, šāda rīcība būtu krimināla un ļaunprātīga daudzsološas tehnoloģijas izmantošana un, es domāju, drīzāk būtu ierindojama briesmu stāstu, nevis patiesu draudu kategorijā.
DIVDESMIT SEŠI
Vilksa un Ofēlija gulēja uz grīdas zem dūmu mutuļiem, kas spiedās iekšā no dāvanu veikala, kurā, par spīti smidzinātājiem, bija sācies ugunsgrēks.
Viņas bija notriektas zemē, bet Ofelijas bioti vēl nebija izslēgušies, vēl ne. Tie steidza meklēt patvērumu viena pārmijnieka gaļā.
Telpā valdīja panika. Abi pārmijnieki - jaunais aziāts un piņņainais baltais puisis ar cirtainu, brūnu matu ērkuli -norāva ķiveres. TND joprojām kliedza: “Necelties, necelties,” lai gan ne viena, ne otra ievainotā sieviete nemaz negrasījās celties.
Tad atskanēja kliedzieni: “Nomest ieročus, nekavējo-ties \uc1” Tie nebija TND, bet ANO apsardze, un ne vairs policisti, kas strādāja amatu savienošanas kārtībā, bet nopietni, rūdīti vīri bruņās un ķiverēs, ar kaujas ieročiem.
Kaut kur Ofelijas prātā uznira ainas, kas notiks tālāk. ĀSD darbošanās šeit bija atmaskota. Nebija nekādu, ne mazāko iespēju to visu noslēpt. Ārmstrongi bija pieļāvuši nepiedodamu kļūdu, un tagad viss nāks gaismā.
Viņi nedrīksteja to pieļaut. Un tas nozīmēja…
“Viņi uzspridzinās telpu!” iekliedzās vīrieša balss.
“Nē!”
Pārmijnieki izlēca no krēsliem, TND metās bēgt, pagrūžot visus malā. ANO apsardze, domādama, ka viņiem uzbrūk, atklāja uguni.
Ofēlija sagrāba Vilkšu aiz apkakles un vilka uz durvīm, apsargi kliedza, lai viņa nekustas, un kāds taisījās nospiest gaili, un…
“Viņi grasās…” Ofēlija iebrēcās.
Un sekoja sprādziens.
Tas bija čemodānā ievietots spridzeklis, kuru no attāluma iedarbināja Šugera Lebovska, vērodama visu ekrānā savā komandcentrā piecdesmit astotajā stāvā.
Džindals bija nokāpis lejā no piecdesmit devītā stāva. Viņš jutās omulīgāk šeit, pie apsardzes, nekā tukšajā pārmijnieku stāvā. Viņa seja bija cigarešu pelnu krāsā. Viņš šausmās skatījās uz Šugeru.
“Nav citas izejas,” viņa nočukstēja.
Vienīgā izeja, ja viņi bija atklāti. Slēgt tālākus informācijas izplatīšanas ceļus. Novērst postījumus.
Vispirms viņa bija pazaudējusi Ņižinski. Un tagad vēl šis.
Jēziņ!
Katastrofa.
Monitorā viņa bija redzējusi baltu zibsni, un tas arī viss.
Viņa stāvēja un izmisīgi vēlējās, kaut attēls atgrieztos, bet, protams, nē, tas nenotika.
Šugera zināja, ka pēc sprādziena telpā būs smacējoši dūmi un ugunsgrēks, kas degs tik karsti, ka no telpas nepaliks pāri nekas. Ne vada gals, ne pirksta nospiedums, pat ne metāla zobu plomba. Un nanoboti jau nu noteikti ne.
Viņa trīcēja. Viņai drebēja rokas.
Citas izejas nebija. Pilnīgi nekādas. Ne jau vairs tad, kad ieradās ugunsdzēsēji un ANO apsardze, kuriem sekoja SUV jeb Speciālo uzdevumu vienība, FIB un visa izmeklēšanas iestāžu burtiņu zupa. Viņi būtu atraduši visu.
Tagad atradīs tikai dažus kaulus un neko vairāk.
Un, iespējams, tieši tas pats paliks pāri no Šugeras Le-bovskas. Viņa sajuta mutē nelabumu. Sirds dauzījās tik skaļi, ka viņa tik tikko dzirdēja Džindala balsi.
“Vai viņi visi ir miruši?” Džindals jautāja. Izklausījās, it kā mazs bērns uzrunātu mammu.