Uguns lode.
Bet ar to nepietika, lai šo bērnu nonāvētu. Nepietika, lai nonāvētu Sediju. Ja vien viņa būtu bijusi sprādzienam daudz tuvāk vai vismaz viņai trāpītu kāda lauska vai atlūza…
Panākumi. Taču ne pilnīgi. Visticamāk, viens Maklēru ģimenes loceklis bija vēl dzīvs.
Kukaiņcilvēks zināja, ka visi gaida ārpusē pie durvīm, lai viņu apsveiktu. Viņš no tā baidījās, jo viņi noteikti būs ieslēguši televīziju un skatīsies to visu šausminošās krāsās, kāri tverdami helikopteros lidojošo reportieru satraukumā spiedzošās balsis.
Kukaiņcilvēkam nepatika līķu sekcijas. Viņam pietika ar uzvaru. Nebija jēgas tīksmināties, sist saujā un darīt visu ko tamlīdzīgu.
Viņš vēlējās, kaut vispār nevajadzētu iet laukā. Bet ļoti gribējās uz tualeti.
Viņš sataustīja telefonu un iebāza ausīs austiņas. Atrada meklēto mūziku.
Kad ienaidnieki uzdodas par draugiem,
Lai beigās vēl tuvāk turētos,
Viss apkārt satumst.
Virtuves nazis mugurā grimst.
Kukaiņcilvēkam nebija draugu. Ne šajā dzīvē. Ne šajā darbā. Un daudzi būtu gatavi ietriekt viņam nazi mugurā. Paranoja? Ha! Paranoja bija veselais saprāts!
Viņš uzvilka pāri galvai svītera kapuci un, dziļi un smagi nopūties, atvēra durvis.
Protams, viņu gaidīja Džindals ar sveicienam paceltu plaukstu. Džindals bija… kas īsti bija Džindals? Pārmijnieku biroja vadītājs? Viņš pats uzskatīja, ka viņam šeit ir kaut kāda vara. Pārmijnieki savukārt uzskatīja, ka viņa
pienākums ir rūpēties, lai ledusskapī netrūktu Red Buli.
Trīsdesmit piecus gadus vecs vīrietis pieglaimīgi smaidīja sešpadsmit gadus vecam puišelim kapucē. Pielīdējs. Pat izpildīja dažas deju kustības, cenzdamies piebraukt Kukaiņcilvēkam geto stilā. Kukaiņcilvēks bija no Naitsbri-džas - smalka Londonas rajona. Viņš nebija no Bronksas. Bet ko gan Džindals zināja? Ja melnais, tātad no geto.
“Nolādētais signāla pastiprinātājs dirižablī iznīka, Džin-dal,” Kukaiņcilvēks teica, nedaudz par skaļu ausīs skanošās mūzikas dēļ. “Darbojos ar astoņdesmit procentu jaudu.”
Paskatīsimies, vai bojāts pastiprinātājs arī rosinās Džin-dalu uz deju. Kukaiņcilvēks spiedās viņam garām.
Bet ar Bēmovski bija citādi. No Bēmovska nevarēja tik vienkārši atkratīties. Lai gan viņš bija sešdesmit gadus vecs fiziski un emocionāli izdedzis vecis ar sirmiem, sešas dienas augušiem bārdas rugājiem un dzērāja izburbu-šo degunu, Bēmovskis tomēr bija meistars. Nebija labāka pārmijnieka par Entoniju Elderu, saukta par Kukaiņcilvē-ku, bet, ja kāds varēja pretendēt uz otro vietu, tad tas bija Bēmovskis.
Galu galā viņš bija radījis spēli.
Kukaiņcilvēks izņēma vienu austiņu. Grupa turpināja dziedāt par to, ka jāizvēlas cilvēki, ar kuriem saieties. Bēr-novskis savieba savu greizo, smīnīgo grimasi, kas patiesībā bija viņa vislaipnākā izteiksme.
“Kas i’, Kukaini? Negribi redzēt ierakstu?”
“Atšujies, Bēmovski. Vajag noliet.”
Bēmovskis droši vien jau bija ķēries pie termosa, kurā glabāja atdzesētu degvīnu. Viņš sagrāba Kukaiņcilvēku aiz pleca un apgrieza riņķī. “Izbeidz, puika. Tiešām negribi redzēt makro? Baigais sasniegums. Izcils notikums mums visiem.”
Kukaiņcilvēks atgrūda veča roku, taču bija spiests ieraudzīt postažu augstas izšķirtspējas kvalitātē. Izskatījās pēc kameras tajā pašā dirižablī, attēls bija pārāk stabils, lai būtu no helikoptera. Dūmi un līķi.
Kukaiņcilvēks novērsās. Ne tāpēc, ka skats bija pārāk briesmīgs, bet tāpēc, ka tam nebija nozīmes. “Es tikai spēlēju spēli, vecais.”
“Dvīņi gribēs pateikties,” Bēmovskis ņirdza. “Viņiem arī pavēlēsi atšūtiesl Tu šodien devi pamatīgu triecienu. Grejs Maklērs un viņa puika pārvērtušies ogļu briketēs. Tu esi ticis augstākajā līgā, Entonij - makro pasaulē tu tagad esi masu slepkava, nevis tikai zirnekļu šāvējs gaļā. Un mēs visi esam soli tuvāk pilnīgam mieram, laimei un vispārējai brālībai.” “Es gribētu būt soli tuvāk atejai, vecīt,” Kukaiņcilvēks teica.
“Šajā valstī to sauc par tualeti, sīkais britu bastard.” Viņš mēģināja tikt prom, bet Bēmovskis pēkšņi spēra soli tuvāk, uzlika savas bālās, ar papīram līdzīgu ādu pārvilktās rokas Kukaiņcilvēkam uz skausta, pievilka viņu tuvāk un iepūta ausī alkohola izgarojumus: “Kādudien tu pieaugsi, Entonij. Tu sapratīsi, ko esi izdarījis.” Viņš pieklusināja balsi līdz čukstam. “Un tas tevi sagrauzīs.”
Kukaiņcilvēks pagrūda viņu malā, bet ne tik stipri, lai vecais vīrs pakristu. “Tu gan esi stulbs, Bēmovski.” Kukaiņcilvēks smaidīja un grozīja galvu. Viņš pielika pirkstu pie deniņiem: “Es tikko pārinstalēju pilotei smadzenes. Domā, nepārinstalētu arī sev? Ja rastos tāda vajadzība.”
Tas beidzot lika Bēmovskim aizvērties. Vecais pakāpās solīti atpakaļ, saviebās un novicināja roku, it kā negribētu vairs redzēt Kukaiņcilvēka gludo seju.
“Makro viss ir mikro, vecais. Tu slīcini sirdsapziņu alkoholā vai dūmos, no kuriem smirdi pēc sabrauktas maitas…” Viņš redzēja, ka Bēmovskis pamet bažīgu skatienu atpakaļ uz Džindalu. Tātad Bēmovskis domāja, ka tas ir noslēpums? Vecais muļķis. “Dari, ko gribi, Bēmovski. Nav jau mana darīšana, vai ne? Taču man ir labāka metode. Šņik-šņak, vadiņš-vadiņš. Ja vien kādreiz kļūšu vecs un tikpat plānprātīgs kā tu, vai zini. Bet tagad tu laidīsi mani uz tualeti vai arī es apčurāšu tev kāju.”
ČETRI
Sedija Maklēra bija zaudējusi samaņu ātrās palīdzības mašīnā ceļā uz slimnīcu.
Viņa bija pamodusies kā salauzīta. Gaismas zibšņi, pāri noliekušās sejas, virs galvas flīzēti griesti un fluorescējoši gaismekļi. Zaļi uzsvārči, maskas, caurulītes un spoži metāla instrumenti.
Kā sapnī. Sliktā sapnī.
Elpu aizsita asas sāpes rokā, kad kāds tai piegrūdās.
Reizē ar uzsvārčos tērptajiem ārstiem ieradās vīri melnos uzvalkos. Apsardze. Sargāt Maklēru. Lūk, kas viņa tagad bija - vienīgā Maklēra.
Iedūrās skaudra sāpe, ko neizraisīja kails nerva gals, bet gan pašas dvēseles aukstā naža dūriens.
Pēc tam cauri vēnām izplūda reibinošs atvieglojums, jo sāka iedarboties opiāti.
Miegs un briesmīgi murgi, kuros viņa krita degošas miesas dūksnājā. Kā pārceptā pastilā. Un nedega viņas tēvs vai brālis, bet gan māte, kas nebija sadegusi, bet nomirusi šādā pašā slimnīcas gultā, jo viņas iekšas bija saēdis vēzis.
Sedija pamodās. Pēc cik ilga laika? Nebija zināms. Istabā nebija ne kalendāra, ne pulksteņa, tikai vīrietis melnā uzvalkā un baltā kreklā, ar melnu kaklasaiti un austiņu. Viņš sēdēja krēslā, sakrustojis kājas, un lasīja komiksu.
Viņam noteikti bija ierocis. Noteikti bija arī elektrošoka pistole. Un droši vien vēl viens ierocis makstī pie potītes.
Sedijas ķermenis bija viens liels zilums. Viņa ātri novērtēja situāciju un konstatēja, ka sāp katrs ķermeņa centimetrs. Viss smeldza gan iekšpusē, gan ārpusē.
Viņa gulēja uz muguras ar mazliet piepaceltu galvu, un pie labās rokas bija pielīmēta adata. Blakus gultai karājās caurspīdīgs plastmasas maiss.
Kreisā roka bija ietīta plastmasas pārsējos, nedaudz ieliekta un iekārta trosē.
Kaut kas bija ievadīts urīnizvadkanālā. Sāpēja, bet tajā pašā laikā bija sajūta, ka tas tur atradies jau ilgāku laiku.