“Pāri palikuši vien pārogļojušies mēsli,” Šugera skarbi attrauca.
ĀSD kontroltelpā redzamā vietā pie sienas bija pieskrūvēta kamera. Protams, viņa zināja, ka Dvīņiem ir arī citas kameras. Augšā, simt pēdu virs viņas, viņi noteikti vēroja. Viņa to juta.
Tobrīd Sugerai kļuva skaidrs, ka viņai būs ļoti veicies, ja nodzīvos līdz dienas beigām. Lai saniknotu Dvīņus, pilnīgi pietika ar to, ka viņa bija ļāvusi aizbēgt Ņižinskim. Jā, viņai uzbruka, pārsteidza viņu nesagatavotu, un, jā, arī
Dītrihs bija daļēji vainīgs, bet tie divi nebija vīri, kas spētu saprast un piedot.
Vai viņa bija pietiekami vērtīga Čārlza un Bendžamina uzņēmumam, lai tie saglabātu viņai dzīvību? Vai viņa tiks mājās pie meitas?
Šugera pagriezās pret kameru. “Tie ir tikai divi pārmijnieki,” viņa teica. “Mums joprojām ir Kukaiņcilvēks, Bēr-novskis, Papilddzīvība un Dītrihs. Papilddzīvība kavējas, bet viņa ir uzticama. Kad viņa ieradīsies objektā viesnīcā kopā ar Dītrihu, varēsim nodot viņam Kima vai Alfredo nanobotus. Ja vēlaties, varam pārsviest arī Papilddzīvību no viņas pašreizējā mērķa.”
Atbildes, protams, nebija.
Iekšas sažņaudzās. Šugera uzmeta skatienu sakaru kanālam ar objektu viesnīcā. Bija redzams, ka Dītrihs jau ir sagatavojies uzņemties rezerves pārmijnieka lomu. Viņa mēģināja ieskatīties telpā aiz viņa. Kameras leņķis nebija labs. Papilddzīvības krēsls bija novietots otrpus gultai, kas bija pastumta malā, un no loga plūda gaisma, kas mazliet žilbināja kameru.
Bet, ieskatoties ciešāk, viņa varēja redzēt, ka tālākais krēsls joprojām ir tukšs. Šugera nupat bija centusies pārliecināt Divus vienā, ka Papilddzīvība ir uzticama. Lai arī izturējās kā primadonna, bet viņa vienmēr ieradās. Šis taču nebija īstais brīdis, lai ākstītos.
“Kur, pie velna, ir Papilddzīvība?” Šugera iebļāvās, mazliet zaudēdama savaldību, domājot par savu iespējamo nāvi.
Džindals salēcās. Ari citi telpā salēcās. Visi raudzījās uz viņu ar pārmetošiem skatieniem. Viņa pati bija pavēlējusi uzspridzināt bumbu.
“Viņa…” Džindals iesāka. “Tu taču zini, ka viņai vienmēr vajag Starbucks kafiju. Viņa izgāja, un…” Viņš paraustīja plecus un bezpalīdzīgi skatījās apkārt. “Tā ir viņas vājība. Māņticība. Tu taču zini! Pusei pārmijnieku ir obse-sīvi kompulsīvi traucējumi. Viņi visi ir ķerti.”
Iezvanījās Šugeras telefons. Viņa salēcās. Tie noteikti bija viņi. Tie noteikti bija Dvīņi.
Pārbijusies līdz nāvei, viņa paskatījās uz numuru. Viņa to nepazina. Šugera nospieda atbildes pogu un pielika telefonu pie auss.
“Kas zvana?” viņa prasīja.
“Tā esmu es, es cenšos jūs sazvanīt!”
Papilddzīvība.
“Lēnāk,” Šugera sacīja tik autoritatīvi, cik nu jaudāja. “Paskaidro.”
Šugera klausījās. Un uzmeta skatienu kamerai, iztēlodamās abas kroplīgās sejas un trīs šaušalīgās acis, kas urbās viņā.
Šo dienu viņa nepārdzīvos. Šugera iztēlē redzēja savu māju. Meitu. Vīru, kas viņai diez ko nepatika, bet nodrošināja labu aizsegu.
Dvīņi liks viņu nogalināt. Vienam no viņas pašas vīriem. Viņa aši uzmeta skatienu niknajām sejām visapkārt. Viens no jums, viņa domāja. Viens no jums.
Viņa vēlējās, kaut spētu raudāt. Taču, ja bija kaut mazākā iespēja no tā visa izkulties, tad bija jātiek galā ar jaunajiem draudiem.
Bija pavērusies iespēja. Lai arī niecīga, bet tā bija iespēja.
Viņa novērsās no monitora un paskatījās uz savu vietnieku - druknu, bet gudru bijušo policistu vārdā Pols Džonss.
“Pol. Notikusi ielaušanās. Vismaz divi BZRK pārmijnieki. Viņiem jāuzturas ēkas tuvumā, lai vadītu biotus. Sapulcini visus iespējamos spēkus un seko man.”
“Pieslēdzos optikai,” Plata teica. Viņai bija ierādīts, kā to darīt. Bet tikai vienu reizi. Viņa iedūra zondi. Tas bija mazs, stingrs šķēps nanovada galā. Tas bija jāizdara ar dievlūdzēja ķetnu, kas bija ļoti neveikla. Tas pats, kas mest harpūnu ar omāra spīli.
Zonde iegrima un… Un nekā.
Viņa izvilka to laukā. Iedūra dziļāk nervā. Un pēkšņi -“Ā-ā-āh!” viņa iesaucās.
“Kuš,” Kītss brīdināja. “Cilvēki.”
Pie atkritumu konteinera bija jaušama kustība. Plata apklusa. Bija atvēries jauns vizuālais logs. Tik dīvaini. Kā logs logā. Kā attēls attēlā televizorā, tikai šis attēls bija melnbalts un graudains, it kā visi pikseļi būtu sagāzušies.
Tad viņa atcerējās: optiskais nervs rādīja pamatattēlu augšpēdu. Viņa domās apgrieza to otrādi, cik labi vien prata, taču tik un tā neko nevarēja saprast.
Viņa izvilka zondi. Iedūra vēl divas reizes, un - beidzot. Attēls nebija pilnīgi skaidrs, joprojām graudains, taču platākā leņķī, tāpēc vairs nešķita, ka viņa skatītos uz pasauli caur salmiņu.
Viņa redzēja aci. To pašu aci, caur kuru skatījās.
Viņa skatījās spogulī! Lūk, kas tas bija!
Kuņģis sažņaudzās. Jā, tas bija spogulis, vai drīzāk augsto tehnoloģiju ekvivalents spogulim, un tagad acs slīdēja pāri spogulim, vairs neskatīdamās uz sevi. Tā skatījās uz seju.
Šī seja nelīdzinājās nevienai citai.
“Tie ir viņi,” Plata bez skaņas čukstēja.
Kītss apskāva viņu ciešāk.
Kukaiņcilvēks un Bēmovskis reizē saņēma savos monitoros vienu un to pašu ziņu.
Papilddzīvība pazudusi. Kims un Alfredo miruši. ANO slēgta.
Ieņemiet savus mērķus.
ČBA
ČBA. Čārlzs un Bendžamins Ārmstrongi.
Kukaiņcilvēks un Bēmovskis.
Abi bija sasnieguši savus mērķus.
Divas nanobotu armijas bija vietā. Viena atradās uz Ķīnas vadītāja, bet otra - uz Amerikas prezidentes.
Kima nanoboti atradās uz indieša Čoksija. Alfredo
mazā armija joprojām bija divu lēcienu attālumā no premjerministres Hajaši. Šie spēki pagaidām bija apturēti, līdz tos varēs nodot citiem pārmijniekiem. Tam vajadzēs laiku.
Kukaiņcilvēks uzskatīja, ka Dītrihs nav pietiekami prasmīgs, lai sasniegtu japānieti. Bet, pieņemot, ka Papilddzī-vība joprojām ir uz strīpas, viņi varētu ieņemt amerikānieti, britu un ķīnieti.
Kukaiņcilvēks bija gatavs riskēt. Laiks parādīt, ka viņš ir kas vairāk par vienkāršu pārmijnieku. Viņš varēja spēlēt arī makro pasaulē. Viņš nosūtīja ziņu Diviem vienā.
Ieteikums: atņemt Dītriham japānieti, iedalīt indieti.
Atbildes nebija. Bet tas nekas.
Uzvara joprojām bija rokas stiepiena attālumā. Nebija tikai zināms, vai kādu mērķi nesargā. Kaujā Papilddzīvība tiktu galā, un Bēmovskis arī.
Pat ja uzvarētu tikai Kukaiņcilvēks un Bēmovskis, divas diženākās pasaules lielvaras būtu nemanāmi, bet nepielūdzami pakļautas Čārlza un Bendžamina Ārmstrongu gribai. Lai kas būtu noticis vai vēl notiks ar pārējiem, tam nebija nozīmes, ja viņiem ar Bēmovski izdosies.
Protams, ideālā pasaulē, Kukaiņcilvēks domāja, ideālā pasaulē Bēmovskis un visi pārējie piedzīvotu izgāšanos un triumfētu tikai Kukaiņcilvēks.
Taču tas bija tikai ambiciozs sapnis.
Laiks ķerties pie ASV prezidentes tīklošanas.
Viņš skaļi iesmējās par šādu domu.
Šoreiz Dvīņi bučos viņam pakaļu. Klanīsies viņa priekšā.
Tad Kukaiņcilvēks ieraudzīja…
Viņam pakaļ steidzās divi bioti, skrēja nopakaļ, kamēr viņa armija brāzās uz priekšu pa redzes nervu krustmiju.
O, jā.
Velns, o, jā.
Vai tas esi tu, Vinsent? Dievs, lūdzu, kaut tā būtu.