Šoreiz vairs nebūs nekādu makro traucēkļu, kas visu sabojātu. Augstākā cīņa par augstāko balvu.
“Es ceru, ka jūs skatāties, Čārlza kungs un Bendžamina kungs. Jo šī… būs leģendāra cīņa.”
Policija sāka virzīt pūli tālāk prom no ANO laukuma. Valdīja ļoti nopietna gaisotne. Bija noticis kas ļoti slikts, un Ņujorkas likumsargi nebija noskaņoti paciest pretim runāšanu.
Virs galvas riņķoja helikopteri. Joprojām gaudoja sirēnas, un jauni drošības spēki pārpludināja kvartālus ap ANO ēku.
Viens bija skaidrs: Vilksai un Ofēlijai bija velnišķīgi labi izdevies novērst uzmanību.
Tad Vinsents ieraudzīja. Viņš bija dziļi iekšā redzes nervu krustmijā, kad pamanīja pa priekšu skrienošo nano-botu armiju.
“Kukaiņcilvēks,” Vinsents teica.
“Es jau nāku!” Ņižinskis atsaucās.
Kukaiņcilvēka nanoboti apstājās. Seši vadi cits pēc cita pagriezās pret biotiem. Logotips ar eksplodējošo galvu fos-forescējošajā gaismā bija neskaidrs, taču nosakāms.
Vinsents uzsmaidīja Ņižinskim. īstu smaidu.
“Kamēr tu ieradīsies, viss jau būs beidzies, Žin.”
Dvīņi vēroja, kā uz viņu galda atveras logi.
Viņi redzēja tukšo ekrānu, kuram bija jārāda ANO stacija. Tagad tas bija tikai draudīgs sakaru traucējumu četrstūris.
Viņi redzēja, kas notiek pie ANO ēkas. Vesels mirgojošu gaismiņu cirks, kurā pulcējās visas Ņujorkas ugunsdzēsēju un policijas mašīnas.
Viņi redzēja, kā Dītrihs pārņem Kima nanobotus, kas jau bija vietā, pagaidām paslēpušies Indijas premjerministra tumšajos matos. Kukaiņcilvēks bija izteicis vērtīgu priekšlikumu, lai gan Bendžamins, protams, bija to jau iedomājies.
Viņus mulsināja Papilddzīvības izskats - meitene bija sadauzīta un asiņaina, kad steigšus ieņēma vietu krēslā aiz Dītriha. Skaņa nebija ieslēgta, bet varēja skaidri redzēt, ka viņa ir nikna. Iedama garām, viņa iespēra atkritumu urnai un iesita ar dūri tukšam gaisam. Pārskaitusies.
Viņi vēroja arī to, ko Bēmovskis redzēja Ķīnas premjerministra smadzenēs.
Un to, ko redzēja Kukaiņcilvēks, pagriezies pret savu nāvīgāko ienaidnieku.
Kabeļi un konusi viņu tīklenē raidīja pa redzes nervu niecīgus elektriskos impulsus.
Smadzeņu dzīlēs primārā redzes garoza pārveidoja šos impulsus attēlos.
Taču ne Čārlza acs, ne Bendžamina acs, ne arī acs, kas vērās pasaulē starp viņiem, nevarēja pagriezties uz iekšu, lai redzētu divus biotus, kas beidzot bija sasnieguši hipo-kampu.
Ne viens, ne otrs nevarēja zināt, ka Sedija Maklēra, kas tagad sauca sevi par Platu, gulēja saritinājusies jauna vīrieša skavās un apsvēra, kā viņus noslepkavot.
TND bija jāpārmeklē apkaime divpadsmit kvartālu rādiusā, kur varētu slēpties BZRK pārmijnieki. Katrā kvartālā bija augstceltnes, un katrā no tām bija simtiem biroju. Turklāt rādiuss bija ļoti aptuvens, tikai minējums. Neviens nezināja BZRK pārmijnieka darbības patieso diapazonu. Taču, raugoties no praktiskās puses, ja rādiusu paplašinātu vēl vairāk, tajā būtu jāiekļauj arī Centrālā stacija, nemaz nerunājot par metro stacijām.
Ielas līmenī šajā zonā bija apmēram ducis kafejnīcu un divreiz vairāk restorānu, ātro ēstuvju, picēriju, kopētavu, ķīmisko tīrītavu, kancelejas preču veikalu, apavu veikalu, tūristu krāmu veikalu, puķu veikalu…
Neiespējama meklēšana. Šugeras Lebovskas rīcībā bija vienpadsmit vīru. Taču viņai bija priekšrocība. Viņa zināja, ka jāmeklē Sedija Maklēra. Un kaut kāds puisis, taču gudrāk bija meklēt Sediju.
Mašīnas. Autostāvvietas. Viņi varēja vizināties taksī. Slēpties vienā no tūkstoš birojiem. Viņi varēja būt miljons vietās, un viņai bija viņi jāatrod. Ar vienpadsmit vīriem.
Divi bezpajumtnieki skaļi strīdējās par tiesībām uz pudelēm atkritumu konteinerā. Sugera piegāja pie viņiem un sacīja: “Aizverieties, kretīni.” Paceļot gaisā simt dolāru banknoti, viņai izdevās pievērst to uzmanību pat alkohola un šizofrēnijas miglā. “Došu simt dolārus, ja atradīsiet šo meiteni.” Šugerai telefonā bija fotogrāfija, un viņa ļāva abiem piecas sekundes paskatīties. “Atrodiet viņu nākamo desmit minūšu laikā, un varēsiet dzert nedēļu. Aiziet!”
Saviem vīriem viņa sacīja: “Papilddzīvība teica, ka viņi sēdējuši kafejnīcā, tātad, visticamāk, joprojām ir ielas līmenī. Ja viņu rīcībā būtu birojs, tad tur arī uzturētos. Tāpēc runājiet ar katru klaidoni, velokurjeru, ielas tirgotāju, taksistu, šveicaru un ēkas apsargu. Piedāvājiet viņiem simtnieku. Ja tas nelīdz, piedāvājiet tūkstoti. Atrodiet man to sīko kuci.”
Sprādziens iesvieda Vilkšu veikalā. Viņa ietriecās T kreklu statīvā. Miesa dega, zeķbikses čokurojās, mati svila, blūze dūmoja. Viņa sita ar plaukstām liesmas uz kājām un kliedza: “Ofēlij! Ofēlij!”
Visapkārt bija ķermeņi, no kuriem daži kustējās, citi ne. Veikalu pildīja smacīgi, eļļaini, melni dūmi, kas bija tūkstoškārt kodīgāki nekā tie, kurus bija radījis viņu mazais piromānijas izlēciens. Dūmi bija kā grūstoši griesti, tie mācās virsū, saspiežot gaisu nieka piecdesmit centimetros virs grīdas.
Vilksa gulēja garšļaukus, apvēlusies uz vēdera, lai apdzēstu atlikušās liesmas uz ķermeņa, un tagad līda kā ādas ērce, izlocīdamās pa grīdu. Viņa rāpoja pāri atlūzām un līķiem, saukdama Ofēliju un aizelsdamās arvien vairāk un vairāk. Tad viņa sāka smakt. Klepus plēsa rīkli un izraisīja krūtīs plosošas spazmas.
Viņa atrada divus stumbeņus, kas dega kā lāpas, un zināja, vienkārši zināja, ka tā ir Ofēlija. Viņai vairs nebija pēdu. Kājas bija sveču daktis.
Vilksa aizrijās ar dūmiem, vēma, raudāja, paķēra ANO suvenīru T kreklus un piespieda tos pie degošās miesas, kas smaržoja kā giross uz iesma.
Viņa aizrāpoja līdz Ofēlijas galvai. Acis, vienaldzīgas pret dūmiem, bija plati vaļā un truli blenza. Šis skatiens, šīs šausmās ieplestās acis bija briesmīgākas nekā degošās kājas.
“Viņi ir miruši!” Ofēlija gaudoja. Dūmi bija nolaidušies tik zemu pār viņas seju, ka gārdziena izelpa veidoja spirāles un mutuļus.
“Ņem…” Vilksa teica, taču viņas runas spējas bija galā, kakls aiztūcis, un kuņģis atkal raustījās spazmās.
“Miruši! Dievs, ne! Ne! Nē-e-ē-e!” Ofēlija brēca.
Vilksa zināja, ka viņa nerunā par cilvēkiem, kuri nupat gāja bojā.
“Ah! Ha-hā!” Ofēlija kauca. Viņa it kā ierējās. Kā ronis. Un tad sāka svaidīties, mētāties ar rokām, spārdīties ar sakropļotajām kājām, viņa kliedza un kliedza, līdz dūmos aizsmaka, un laukā nāca vairs tikai rēcoši klepus ņurdieni.
Tad Vilksa padevās.
Diezgan.
Viņu aprija bezgalīgas skumjas. Nolādēts, Ofēlija bija pelnījusi dzīvot!
Tad cauri šaurajām, asaru aizmiglotajām acu spraudzi-ņām viņa ieraudzīja melni dzeltenu gumijas zābaku purngalus, un cauri dūmiem kā dēmonu dievs nolaidās kukaiņa acis un melna ķivere ar sarkanu zīmotni un svētītiem burtiem FDNY- Ņujorkas ugunsdzēsības departaments.
DIVDESMIT SEPTIŅI
Kltss bija lieliski dzirdējis Vinsenta pamācību par to, cik muļķīgi un bezjēdzīgi ir sūtīt biotus aklā skrējienā kaut kur.
Biotiem nepiemita ne vajadzīgais ātrums, ne maņas, lai paši kaut kur mētātos apkārt. Vajadzēja maršrutu.
Viņš bija uz suņa deguna. Telpā, kurā gandrīz noteikti bija dvīņi Ārmstrongi, bet arī citi cilvēki. Viņš redzēja vienīgi apveidus, kas bija tik lieli un tāli kā mākoņi.
Viņš dzirdēja neskaidras balsis kā tālīnus pērkona dārdus.
Ar to vajadzēja iztikt. Visapkārt mākoņi un pērkons, bet viņš pats vizinājās uz suņa deguna, kas izskatījās pēc svešādas izžuvuša ezera gultnes, ko klāja izkaltuši dubļi.