Viņš nevarēja paveikt neko noderīgu. Nevarēja izglābt ne sevi, ne Sediju.
Tad viņš pamanīja blusu. Grabošo, bruņās kalto briesmoni ar “Transformera” acīm. Nebija laika domāt.
Viņš dzina abus biotus tai pretim, joņodams atpakaļ pa suņa purnu pilnā gaitā, cik ātri vien jaudāja. Blusa viņu neievēroja. Blusai bija pie kājas. Blusai nekad neviens nebija uzbrucis, ja neņem vērā reto sastapšanos ar kakla siksnu. Tā bija nolēmusi atrast asinis jeb koši sarkano krovvy , kā teica tēli stāstā “Mehāniskais apelsīns”. Tikai asinis. Bet biotiem tādu nebija.
Viņš pieskrēja blusai klāt no sāniem brīdī, kad tā bija atradusi lēnu sarkano asinsķermenīšu plūsmu, ko uzsūca ar muti, un bioti lēca.
Viņi atdūrās pret dzeloņainām kājām un neprātīgi rāpās augšup, paši izmisīgi spirinādami kājas. Pēkšņi atspere savilkās un - blaukt!
Blusas kājas šāvās uz augšu, un kustība bija tik spēcīga, ka norāva K1 vienu kāju, bet K2 uzdūrās uz blusas dzelkšņa.
Kītss sāpēs iebrēcās, sajuzdams gandrīz to pašu, ko viņa bioti.
“Kas notika?” Plata čukstēja.
“Krampis muskulī,” Kītss meloja, un, ak dievs, viņš tik tikko valdījās, jo lēciens bija neaptverami spēcīgs. Blusa šāvās uz priekšu kā no šautenes izsviesta lode. Lidojumā tā griezās gaisā, kūleņoja ar reaktīvās iznīcinātāj lidmašīnas ātrumu, bet gandrīz acumirklī to apturēja kā tornado garām svelpjošais gaiss. Tā piezemējās kūleņu kūleņiem, krītot cauri mežam, un atsitās pret raupjo suņa ādu.
Lēciens bija ildzis ne vairāk kā sekundi. To bija gandrīz neiespējami aptvert.
Kītss zināja, ka viņam jātiek nost no suņa. Viņš zināja arī to, ka blusa dosies turp, kur saodīs vēl vairāk asiņu.
Ja vien neatradīsies līdzeklis, kā piespiest to lēkt citur.
Āķis noteikti bija dzeloņainie maņu matiņi.
Katrs biots sagrāba divus dzeloņus un rāva.
Sekoja otrs sprādziens, un blusa uzvirpuļoja gaisā, kūleņus mezdama, bet šoreiz piezemējoties nenometās ceļos, lai barotos. Tā mazliet drebēja. To bija satraukusi matiņu stimulācija.
Kītss juta, kā tā trīc, jau sakopodama spēkus nākamajam lēcienam.
Viņš mežonīgi rāva matiņus, un arī šoreiz blusa šāvās gaisā tāpat kā iepriekš, tikai piezemējoties zaudēja saķēri. Blusa ripoja pa suņa sānu kā mazītiņš laukakmens.
Tā griezās, un bioti juta spalvas, gaisu, spalvas, gaisu, spalvas, gaisu, līdz pēkšņi bija tikai gaiss, un blusa brīvajā kritienā lidoja zemē no suņa.
Blusa atsitās pret grīdu un atlēca no tās. Viņa nebija pagalam, bet lēnām sakopoja spēkus. Kītss lika biotiem aizlēkt drošā attālumā no mazā briesmonīša un piezemējās bezgalīgā Šveices siera līdzenumā, kas šķita iesprostots zem divas pēdas bieza, viļņaina, caurspīdīga stikla.
Pagāja kāds laiciņš, līdz Kītss saprata, ka viņš ir uz koka grīdas. Koks zem caurspīdīgās aizsargkārtas bija kā medus kāre ar miljoniem mazu taisnstūra formas caurumiņu, starp kuriem kā pārgieztas artērijas šur tur bija lielāki caurumi. Nano vidē tā bija apgānīta kapsēta - dzīvs organisms, kas pārzāģēts pušu un ieslodzīts zem poliure-tāna. Bija grūti noticēt, ka stiklainā kārta nepavērsies un
viņš neiekritīs šajos caurumos.
Blusa slējās stāvus viņam tieši aiz muguras. Attālinājās liels apveids kā grīļīgs kalns. Droši vien suns. Varbūt.
Plata runāja ar viņu. Makro. Uz brīdi viņš bija zaudējis saikni ar realitāti. Aizmirsis meiteni savās rokās.
“Tuvojas cilvēki,” viņa čukstēja.
Pēkšņi turpat blakus atkritumu konteineram atskanēja balsis, gar vāku grabinājās rokas, un skarba balss teica: “Ja atradīsim viņu, dalīsimies, ja?”
Un tajā brīdī Kītss saprata, kas viņam jādara. “Nestrīdies,” viņš teica un, strauji uzvēlies Platai virsū, iegrūda viņu dziļāk atkritumos. Tad ar izliektu muguru viņš cēlās augšā kā atriebīgs purva radījums tieši brīdī, kad atvērās atkritumu konteinera vāks.
“Āāāārrrrr!” Kītss iebļāvās.
Divas iztrūkušās, bārdainas un netīras sejas blenza, kā Kītss pārlec pāri atkritumu konteinera malai un drīzāk uzkrīt, nevis uzlec virsū abiem vīriešiem. Visi trīs smagi nogāzās zemē, bet Kītss pirmais pielēca kājās.
Viņš elsoja un saliecās, jo pēkšņā, straujā kustība bija izsitusi no plaušām elpu. Abi bezpajumtnieki izbrīnā uz viņu raudzījās.
“Meklējat mani?” Kītss elsoja.
“Mums vajag skuķi,” viens teica.
“Viņa ir prom,” Kītss sacīja.
“Sieviete teica, ka viņi esot divi,” viens klaidonis prātīgi sprieda. Otrs acīmredzami nebija sevišķi runīgs. “Ķer viņu!”
Kītss metās bēgt. Tā diena vēl nebija pienākusi, kad viņš nevarēs noskriet divus slimīgus večus nepareizā izmēra krosenēs.
Viņš joņoja pa mazo šķērsielu uz ielas pusi. Viens no vajātājiem stūma iepirkumu ratiņus, kuros augstā kaudzē bija sakrautas tukšas pudeles un citi atkritumi.
No viņiem nebūs grūti atrauties, bija tikai jāraugās, lai viņi nepamet pakaļdzīšanos un negriežas atpakaļ pārmeklēt konteineru. Tajā pašā laikā viņš aplūkoja medus kārei līdzīgo grīdu un pamanīja neaptverami augstu, lielu un tumšu apveidu pie apvāršņa. Tas slējās līdz debesīm.
Kītss izmetās uz ielas, kamēr abi bioti traucās uz augstā, tālīnā stāva pusi. Nonācis uz ietves, viņš saprata, ka kļūdījies. Viņu pamanīja divi vīrieši haki krāsas biksēs un dūnu jakās, apcirtās riņķī un metās pakaļ. Viņi bija daudz spēcīgāki par klaidoņiem.
Kītss skrēja pa divām virsmām vienlaikus. Pa betonu, kur ceļu aizšķērsoja cilvēku ķermeņi, un pa viļņainu stiklu, kas klāja medus kāri. Viņam šķita, ka lido. Viņam šķita, ka sacenšas pats ar sevi. Viņš mēroja metrus un mikrometrus, redzēja priekšā debesskrāpjus. Viens bija vairāku simtu metru augstumā, bet otrs - ne augstāks par metru.
Viņš izlauzās cauri diviem vīriešiem, kas soļoja līdzās un blenza savos BlackBerry telefonos. Viņš paspēra malā plakātu burta A formā, kas reklamēja ķīniešu ēdienus. Viņš dzirdēja, kā vajātāji elso sakaru mikrofonos: “Atradām puiku, atradām puiku! Skrien pa Četrdesmit trešo ielu uz rietumiem!”
Un tas nebija labi, jo nozīmēja, ka spēli “Noķer Kītsu” spēlē vēl citi.
Viņš pagrūda malā cilvēku pa kreisi un skrēja pāri ielai, lēkdams pāri taksometriem, kas zibēja garām.
Pārbaudījums, viņš šokēts aptvēra. Doktora Paunda pārbaudījums. Tikai viņam nebija ieroču.
Bums!
Kītss ielidoja sienā, atsitās pret to, nokrita zemē ar seju pa priekšu, nobrāza rokas, ceļus un vaigu, un viņu apraka ķermeņi, kuru ceļgali dūrās mugurā. Viņa rokas tika izgrieztas aiz muguras un plastmasas savilcēji roku dzelžu vietā sajoza plaukstu locītavas.
Bremzēm kaucot, uz ietves malas apstājās apvidus automobilis, un tā ritenis bija tikai dažu centimetru attālumā no viņa sejas.
“Laidiet vaļā! Laidiet vaļā! Nost! Policija! Policija!” Kītss brēca, bet viņam mutē iespieda gumijas bumbu. Apkārt galvai aši aptinās līmlente, cieši nofiksējot mutes aizbāzni.
Viņu pacēla un rupji iemeta mašīnas aizmugurējā sēdeklī.
Pūlim pie ANO būs jāiziet drošības pārbaude, tas nu bija skaidrs. Ko nozīmēja teroristu uzbrukums ANO? Tas nozīmēja, ka visus, kas bija laukumā, identificēs un nopētīs aizdomīgi policisti. Ņižinskis jau dzirdēja cilvēkus pieminam 11. septembri.
Ieradās jātnieku policija, gatava dzīties pakaļ jebkuram bēglim. Zirgi klidzināja pakavus un sprauslāja. Augstu sēdoši vīrieši, kuru acis sedza vizieri, vēroja Vinsentu un Ņižinski, dažādos demonstrantus un drošībniekus, kuri izlikās par demonstrantiem.