Tas nebija labi. Abiem berzerkiešiem bija viltoti dokumenti, kas izturētu vienkāršu pārbaudi un pat paviršu pārbaudi ar datoru. Taču rūpīgākā pārbaudē atklātos, ka dokumenti ir viltoti. Un tad būtu nepatikšanas.
Taču tas bija nieks, salīdzinot ar nepatikšanām nano.
ASV prezidente Helēna Folkenhīma Moralesa bija kaujas lauks.
Slepenais dienests, uzzinājis par situāciju ANO ēkā, bija pārvietojis viņu no vestibila drošā istabā tajā pašā viesnīcā. Vesels viesnīcas spārns, kā arī istabas zem un virs prezidentes patvēruma bija evakuētas.
Civildrēbēs ģērbtiem aģentiem ar pistolēm pievienojās aģenti bruņuvestēs ar automātiem. Nervi visiem bija uzvilkti, un lai Dievs apžēlojas par istabeni, kura nejauši ieklīstu šajā perimetrā.
Taču tam nebija nozīmes.
Tieši priekšā bija sagrupēts nanobotu vads. Kukaiņ-cilvēks bija aši aizsūtījis savus vērpējus prom relatīvā drošībā. Ja viņš zaudētu vērpējus, tad zaudētu visu, un punkts.
“BanzaiT Vinsents sacīja pietiekami skaļi, lai Ņižinskis sadzirdētu, un sūtīja savus biotus uzbrukumā nanobotiem.
Nanoboti izklīda pa kreisi un pa labi plašajā redzes nervu krustmijas kambarī. Šķidrais pamats mazliet kavēja VI un V2, it kā viņi skrietu pretvējā. Taču arī Kukaiņcilvēks tāpēc nevarēja izlaist riteņus un palielināt ātrumu, tāpēc bioti joprojām bija ātrāki.
Kukaiņcilvēks izmēģinās taktiku “knaibles”. Viņš atvilks atpakaļ centru un sūtīs flangus uz priekšu kā krabja spīles.
Vinsents negrasījās to pieļaut. Viņš traucās uz priekšu, līdz bija nokļuvis starp abiem skrienošajiem flangiem, un pagriezās pret tiem. Viņš ievēroja, ka nanoboti labajā pusē slīdēja un šļūca, nespēdami panākt saķēri ar nospriegoto, glumo pamatu.
VI un V2 katrs iedūra vienam nanobotam sakaru kanālā. Tā bija labāk un ātrāk nekā pāršķelt tos uz pusēm, un Kukaiņcilvēks veltīgi tērēs laiku, pūlēdamies atjaunot vizuālo kontaktu.
Bioti uzrāpās uz abiem aklajiem nanobotiem un uzsēdās tiem virsū. Bioti bija garāki, tāpēc to astes un galvas priekšā un aizmugurē karājās pāri, un tas bija izdevīgi divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Kukaiņcilvēkam būs jārāpjas pāri savu aklo nanobotu kājām, lai tiktu klāt Vinsentam, - un tas ir izslavēti sarežģīts manevrs, sevišķi ar sagrupētiem nanobotiem.
Otrkārt, rāpjoties pāri nederīgajiem nanobotiem, Kukaiņcilvēkam sajuks vizuālie signāli. Nanobotu sensoriem būs grūti sašķirot augsto roku un torsu kaudzi.
Taču tas nespēja aizkavēt Kukaiņcilvēku. Viņam bija savs viltīgais gājiens. Divi nanoboti pieskrēja un apstājās tur, kur Vinsenta dūrienus un griezienus dāļājošās rokas nespēja viņiem piekļūt. Tad divi citi nanoboti izmantoja apstājušos nanobotus, tāpat kā vingrotāji lēcienam izmanto tramplīnu.
Abi nanoboti lidoja virsū VI un V2, žebērkļus izstiepuši.
“Hē,” Vinsents noteica, nevērsdamies ne pie viena konkrēti. “Skaisti.”
Policija bija izveidojusi kordonu un laida cilvēkus cauri šaurai spraugai. Izņemiet personas dokumentus. Sagatavojiet sakāmo.
Protams, trīs šķietamie demonstranti novicināja Ņujorkas policijas vai FIB apliecības un tika izlaisti cauri kordonam pie pārējiem policistiem, no kurienes norādīja uz aizdomīgajiem.
Viens norādīja uz Ņižinski.
“Sasodīts,” Ņižinskis teica.
Vinsents salocīja VI kreisās puses kājas un V2 labās puses kājas un pārvēla biotus pāri aklo nanobotu kājām.
Kukaiņcilvēka uzbrukums no gaisa netrāpīja, un viņš ietriecās aklajos nanobotos, sadurdams pats savējos.
Bilance: divi Kukaiņcilvēka puiši pagalam, bet bija izšķiests laiks, un laiks šoreiz nebija viņu pusē.
Būs jāpeld.
Viņš iegrima caurspīdīgajā šķidrumā. Bioti nebija labi peldētāji. Viņu kājas spēja kustēties uz priekšu, bet tā drīzāk bija kulšanās nekā peldēšana. Ar katru vēzienu pagriežot spīles, varēja iegūt papildu paātrinājumu, bet tas nebija daudz. Vienīgais mierinājums - nanoboti bija vēl neveiklāki.
Bioti peldēja mazliet virs sapulcinātās nanobotu armijas.
“Jūs izskatāties redzēts,” policiste teica Ņižinskim. Un pēdējā brīdī Ņižinska pirksti mēteļa iekškabatā no viltotās pases pārslīdēja pie īstās.
“Es reizēm strādāju par modeli,” viņš atbildēja policistei - druknai, maza auguma sievietei.
Viņas vīriešu kārtas kolēģi drūmi uz viņu lūkojās.
“Kur esmu jūs redzējusi?”
Ņižinskis paraustīja plecus. Viņa bioti steidzās pievienoties kaujai, kas plosījās dziļi prezidentes smadzenēs. Viņš nebija Vinsents - notikumi vairākos līmeņos reizē palēnināja reakciju, un viņš šķita izklaidīgs.
“Jūs domājat…” viņš teica, vienlaikus likdams saviem biotiem izvairīties no lipīga makrofāgu čemura.
“Kur esat piedalījies kā modelis?” viņa jautāja, un runasveids ar katru brīdi kļuva arvien nedraudzīgāks. Viņa atšķīra Ņižinska pasi, kamēr Vinsents ar šķietami rāmu un viegli mulsu sejas izteiksmi gaidīja viņam tieši aiz muguras. “Vienkāršs jautājums, Hvana kungs. Ko demonstrējat kā modelis?”
“Hmm. Domāju, vairums mani pazīst no Mountain Dew plakātiem.”
Policiste nogrozīja galvu. “Nē, esmu jūs redzējusi kaut kur citur.”
“Armani apakšveļa?”
Viņa sarauca pieri, salīdzinādama seju ar fotogrāfiju. “Vai esat kādreiz filmējies?”
Jā, viņš bija aktieris kādā filmā. Taču nebija ar to apmierināts. Un policiste tikai rotaļājās ar viņu, jo viņa smaidīja, un viņš redzēja, cik ļoti viņa alkst apgaismot savus kolēģus. “Jā, policistes kundze,” viņš atbildēja. “Es…”
“Esmu seržante,” viņa izlaboja, norādīdama uz svītrām, kas rotāja piedurkni.
“Seržante,” viņš strupi pārlaboja. “Es piedalījos pēdējā “Zāģa” filmā.”
“Kas ar jums tajā filmā notika?” Nu jau smaidīja arī pārējie policisti, saprazdami, ka tūliņ būs joki.
Ņižinskis nopūtās. “Mani izkastrēja ar ķēdes motorzā-ģi”
“Vai,” viens no vīriešiem novaidējās.
“Droši vien pēc piedalīšanās apakšveļas reklāmā, vai ne?” sieviete jautāja, izbaudīdama šo mirkli, lai gan atklāti zirgoties atturējās.
“Priecājos, ka varu jūs uzjautrināt. Seržante,” Ņižinskis teica, kamēr viņa bioti urbās cauri prezidentes smadzeņu apvalkiem un ielīda smadzenēs.
“Vai neredzējāt neko aizdomīgu, Hvana kungs?”
Viņš paraustīja plecus. “Dzirdēju dažas sirēnas, mēs paskatījāmies apkārt, un kāds teica, ka izcēlies ugunsgrēks.”
“Kāpēc jūs šodien nācāt uz ANO?”
Laiks iesaistīt arī Vinsentu. “Man bija tikšanās. Mans draugs,” viņš norādīja uz Vinsentu, “ir liels prezidentes Moralesas piekritējs. Es jau viņam teicu, ka mēs neko neredzēsim. Bet…” Ņižinskis paraustīja plecus.
Vinsents uzmanīgi pietuvojās peldošam nanobotam un izšāva šautriņu ieroci, ar kuru biots bija apgādāts. Šautriņu lidojums bija ievērojami palēnināts, bet, ja ļoti paveiksies, tās varbūt trāpīs kādā nanobota locītavā.
Policisti pārbaudīja Vinsenta dokumentus un uzdeva to pašu jautājumu, bet tad seržante teica: “Ejiet nu, Hvana kungs. Esat diezgan cietis.”
“Vai,” bilda otrs policists.
Vinsents pāršķēla neveiksmīgi nostājušos nanobotu un kaunīgi pasmaidīja, it kā atbalstīdams Ņižinski neveiklajā situācijā.