DIVDESMIT ASTOŅI
Plata gulēja atkritumos.
Un soļoja cauri cilvēka smadzeņu dziļajām krokām. Ceļš līdz hipokampam bija tāls. Tas slēpās dziļi saņurcītajā tofu. Vilksa bija ierādījusi viņai ceļu, garo ceļu līdz pašiem dziļumiem, lai atrastu smadzeņu stumbru - kātu, kas bija simtkārt resnāks par visdruknāko sekvoju.
“Pēc tam ej uz ziemeļiem,” Vilksa bija teikusi.
“Uz ziemeļiem?”
“Uz augšu.”
“Kā var zināt, uz kuru pusi ir uz augšu?”
“Izpūt burbuli un paskaties, kurp tas lidos,” Vilksa bija teikusi, tad piemetinot: “Protams, bioti neprot pūst burbuļus.”
Pēc tam Vilksa bija kļuvusi pielaidīgāka: “Ja šķiet, ka stumbrs kļūst tievāks, tu ej uz dienvidiem. Ja uzskriesi virsū metro vilciena lieluma spageti, esi ceļā uz ziemeļiem.”
Plata bija atradusi smadzenītes - “spageti bļodu”. Viņa bija palīdusi apakšā, apmaldījusies, bet varbūt ne.
Iespējams, viņa soļoja pareizajā virzienā, bet varbūt arī ne. Kādudien viņa varbūt izlīdīs laukā. Vai arī ne, un, ja ne, tad atstās savu veselo saprātu šeit - dziļi gaļā.
Varbūt Kītsam izdevies aizbēgt. Noteikti. Varbūt viņš bija brīvs, bet varbūt viņu sagūstījuši. Viņa vēlējās, kaut joprojām būtu pieslēgusies acij, tad vismaz redzētu, vai Kīt-su pēkšņi neiestieps pie dvīņiem Ārmstrongiem. Un vēl -tad viņa būtu tuvāk gaismai un gaisam, un glābiņam.
Vai šīs smadzenes, pa kurām soļoja Platas bioti, bija kaut kādā ziņā neparastas?
Šīs smadzenes bija pavēlējušas nolaupīt, piekaut un slepkavot.
Šīs smadzenes muļķīgu sektu bija pārvērtušas armijas pulcināšanas ierocī.
Šīs smadzenes uzdrošinājās perināt evolūcijas kursa maiņu. Tās vēlējās pielikt punktu jebkādai cilvēka brīvībai. Tīši vai kļūdas pēc izraisot globālu katastrofu - par nanobotu rašanos citādi pateikt nevarēja.
Šīm smadzenēm, šiem dzirksteļojošajiem neironiem, šīm sprakšķošajām sinapsēm, šim rozā šūnu blāķim, kas peldēja organiskā zupā, piemita tādas ambīcijas, kas atstāja ēnā visus dižākos briesmoņus pasaules vēsturē.
Šīs smadzenes bija nogalinājušas viņas ģimeni.
Un tomēr no skata tās ne ar ko neatšķīrās no Kītsa smadzenēm. Neatšķīrās no viņas pašas smadzenēm.
Kur šajā orgānā mita ļaunums?
Plata zināja - tieši tas bija jānonāvē.
Un tieši tajā brīdī viņa nolēma, ka viņai jāpārveido šīs smadzenes, jāatņem tām brīvā griba. Viņa zināja - viņas smadzenes neizrādīs nekādas ārējas pazīmes, ka viņa nolēmusi kādu citu apzinātai iznīcināšanai.
Vai tas beidzot bija mērķis? Vai viņa bija nonākusi līdz hipokampam? Biotu fosforescējošo orgānu blāvajā gaismā tas izskatījās tieši tāds pats kā Kītsa hipokamps. Tas saskanēja ar atmiņām par kartēm viņas pašas smadzenēs.
Uzmanīgai, piesardzīgai pārinstalēšanai nebija laika. Nebija laika pat pārliecināties, vai viņa ir īstajā vietā.
Laika pietika tikai postījumu nodarīšanai.
Abi Platas bioti sāka izdalīt vadu. Viņa piestiprināja tā vienu galu pie mazliet izvirzīta neirona paugura un metās prom, lai piestiprinātu otru galu… ai, vienalga, kur pagadīsies.
Čārlzs un Bendžamins Ārmstrongi kāri un fanātiski vēroja kauju, kas plosījās prezidentē.
Izskatījās, ka Kukaiņcilvēks zaudējis trīs nanobotus.
Un šķita, ka viens no Vinsenta biotiem vienā pusē zaudējis divas kājas.
Viss notika šeit un tagad, viņu acu priekšā. Ja Kukaiņ-cilvēkam izdosies, viņi svinēs uzvaru par spīti visam. Kima un Alfredo nāve neko nenozīmēs.
Radās neliela kavēšanās, kamēr Dītrihs nostādīja ierindā Kima nanobotus. Indijas premjerministra Madhuri
Čoksija uzacs aizņēma visu monitoru, kamēr Dītrihs sūtīja savus nanobotus iekšā caur plakstiņu.
“Ja dabūsim Moralesu, Cai, Čoksiju, Bovenu…” Ben-džamins caur sakostiem zobiem teica.
“Par spīti visam esam zaudējuši vienīgi japāņus.”
“Briti…”
“Skaties. Papilddzīvība ir ļoti meistarīga, vai zini. Nedisciplinēta, bet spēlē ļoti labi.”
Viena roka, pēc tam otra uzsita pa izvēlnēm. Vispirms viens un tad cits ekrāns atvērās, aizvērās, samainījās vietām, pietuvinājās un attālinājās. Dvīņiem bija pašiem sava spēle: datu asimilācija no veselas gūzmas ievades kanālu.
“Ja dabūsim prezidenti…”
“Vairāk mums neko nevajag,” Bendžamins mierināja brāli. “Moralesa. Pat ja iegūsim tikai viņu, būsim uzvarējuši.”
“Mēs iegūsim viņus visus,” Čārlzs skaļi paziņoja.
Vienā ekrānā bioti kūlās cauri smadzenēm, kamēr ducis nanobotu peldus viņiem slinki tuvojās. Tas izskatījās pēc baleta palēninājumā. Tika izšautas kapsulas, taču tās aizlidoja garām, nevienam nekaitējot. Staru ieroču lietošana būtu bezjēdzīga.
Pēkšņi parādījās kāda biota tuvplāns. Šķita, ka uz viņiem skatās pārdabiskas, tikai daļēji cilvēciskas acis. Vin-senta acis. It kā viņš redzētu, ka viņi to vēro.
Dvīņi mazdrusciņ parāvās atpakaļ.
Un Bendžamins nez kāpēc teica: “Arabella.”
“Kas?”
“Nu… tā sauca zirgu. Vectēva ķēvi.”
Čārlzs uzmeta viņam ziņkārīgu skatienu, gaidīdams paskaidrojumu par šīs piezīmes jēgu. Bet izskatījās, ka Bendža-mina acs aplūko priekšmetus, kuru šajā realitātē nemaz nav.
Satraukuma izraisīts stress, Čārlzs domāja.
Vinsenta biots saķērās ar nanobotu. Mēģināja sadurt nanobota optiku, bet netrāpīja. Viņam mēģināja pieķerties otrs nanobots, bet zaudēja saķēri un aizpeldēja prom, zaudējis kāju.
Čārlzs uzmeta skatienu Bēmovska ekrānam.
Viņš bija sasniedzis Ķīnas līdera smadzenes. Visi viņa nanoboti kārtīgās rindās traucās uz priekšu, lai jau drīz sāktu lēni un piesardzīgi satīklot otru pasaules ietekmīgāko līderi.
Un Papilddzīvība? Malacis! Viņa strauji bija atguvusies no tā, kas pirmīt bija saniknojis.
“Ha-hā!” Čārlzs gavilēja.
“Mūs spieda lasīt Dikensa “Stāstu par divām pilsētām”. Atceries?”
“Kāpēc tu to tagad piemini?” Čārlzs aizkaitināts prasīja. Bija tikai viens cilvēks, ar kuru kopā viņš varētu svinēt uzvaru, bet brālis šķita vienaldzīgs un izklaidīgs.
“Ko?” Bendžamins jautāja.
““Stāstu par divām pilsētām”?”
“Kādā sakarā?” Bendžamins turpināja. “Nesaturēšana. Beidzas ar “šana”. Tāpat kā “ietekmēšana” un “slimošana”.”
Čārlzs spoguļa monitorā blenza uz brāļa acs atspulgu. Un pēkšņi pie viņiem steidzās Hārdijs - cilvēks, kurš nekad nesteidzās, kurš, kā Dvīņiem šķita, vienkārši nebija spējīgs steigties.
“Kungi!” Hārdijs sauca, bet traucējuma cēlonis jau bija skaidrs. Dvīņi pagrieza ķermeni un redzēja, ka Šugera Le-bovska un četri viņas vīri stiepj zēnu ar aizbāztu muti. Viņš locījās un spārdījās.
Viņi nometa ķermeni uz austrumnieciskā paklāja.
“Ko tas, velns parāvis, nozīmē?” Čārlzs ieaurojās. Neviens nedrīkstēja ienākt Tulpē bez īpaša uzaicinājuma. Viņi varēja būt neveseli. Viņi varēja būt nesagatavojušies.
Kāda nekaunība! Nē, zaimošana!
Taču Šugerai Lebovskai tas tobrīt acīmredzami nebija ne prātā. Dvīņi bija redzējuši Šugera pārskaitušos, nobijušos, sarkastisku. Bija skatījušies, kā viņa kopā ar meitu gatavo ēdienu, skuj paduses un mīlējās ar vīra. Taču tādu nesavāk-tības un panikas izteiksmi viņas sejā nebija redzējuši nekad.
Šugera ar plaukstu pieplacināja izspūrušos matus. Seja bija piesārtusi, nesen iegūtā šķielējošā acs skatījās uz virsdeguni. Viņa elsoja.