Nobijusies.
No viņiem - no Čārlza un Bendžamina.
“Kas tas ir?” Bendžamins nikni prasīja.
Apostīt zēnu gāzelēdamies pietipināja suns.
“Notikusi… ēē…ēē… ielaušanās,” Šugerai izdevās iz-stomīt.
“Kas?” Čārlzs iešņācās, skatīdamies, kā nonāvēts, pušu pāršķelts nanobots lēni griežas prezidentes smadzenēs.
Šugera saņēmās, dziļi ievilka elpu un teica: “Papild-dzīvībai gadījās saķeršanās kafejnīcā. Tajā, kas pāri ielai. Viņa pamanīja, viņasprāt, divus BZRK pārmijniekus. Viņi uzbruka un aizbēga.”
“Tāpēc viņa nokavēja?” Čārlzs prasīja. “Es domāju, ka sastrēgumu dēļ, ko izraisījusi kņada ANO.”
“Nē, kungs. Bet viņai bija grūti mūs sazvanīt, jo negadījums ANO pārslogojis vietējos telefona sakarus. Kā jau jūs redzējāt, es biju aizņemta ar situācijas noregulēšanu ANO. Tiklīdz Papilddzīvība mani sazvanīja, es…”
“Man ir skumji,” Bendžamins teica. “Es gribēju jāt ar Arabellu.”
Šis paziņojums uz dažām sekundēm pārtrauca sarunu.
“Mēs uzskatām, ka viena no abiem bija Sedija Maklē-ra,” Šugera sacīja. “Šis ir otrs.” Viņa iespēra Kītsam pa kāju, lai gan bez naida.
Čārlzs mēģināja piecelties, bet Bendžamins atpalika, un viņiem neizdevās. Tad arī viņš cēlās kājās, bet Čārlzs jau bija zaudējis līdzsvaru.
Nekas tāds viņiem vēl nebija gadījies. Kopš bērnības.
“Velns parāvis, kas tev lēcies?” Čārlzs asi noprasīja.
“Atceries dvīnes Morgenšteinas?” Bendžamins jautāja.
Čārlza sejai pārslīdēja kas līdzīgs panikas ēnai. Dvīņi jau sen bija iemācījušies kustēties sinhroni. Šāda nesaskaņa bija pazemojoša. Un Bendžamina izklaidība bija ārkārtīgi savāda.
Cīņa palēninājumā prezidentes smadzenēs bija pārvērtusies mežonīgā kautiņā “trīs pret vienu”, kurā nanoboti plosīja ievainotu biotu. Biots tika pakāpeniski izārdīts -kājas un ķermeņa daļas lēni aizvirpuļoja prom, saķērušās ar sagraizīta nanobota skrandām.
Čārlzs blenza uz Šugeru Lebovsku. “Tu ļāvi… Vai tu gribi teikt…” Čārlza seja spēja nosarkt, līdzīgi neietekmējot Bendžaminu. Bet tas nozīmēja, ka kopīgā sirds sitās stiprāk un straujāk, tāpēc Bendžaminam apjukumā iepletās acs.
“Iespējams, viņi ir šeit,” Šugera saraustītā pusčukstā izmocīja. “Es domāju - tieši šeit.’’’'
Uz ko Bendžamins atbildēja: “Atceries zaldātiņus, kurus saņēmām Ziemassvētkos?”
Vadu veido tīmekļa dziedzeris, kas atvasināts no zirnekļa DNS. Sīciņu ievelkamu atveru čemurs izdalīja šķiedru, kas pēc tam tika savērpta vadā.
Protams, rezultātā netika iegūts zirnekļa zīda pavediens, bet daudz sarežģītāks veidojums, kas pieķērās kā zīds, bet vadīja mikroskopiskus smadzeņu elektriskos lādiņus.
Vadu varēja vienkārši pielipināt pie kāda smadzeņu paugura vai arī piestirpināt pie smadzenēs iedurta mietiņa. Mietiņu (biotiem to parasti līdzi bija vismaz ducis) ar vairākām atskabargām iedūra smadzeņu vielā kā alpīnisma āķi, pie kura piestiprināta virve. Katrs mietiņš nonāca saskarē ar citu neironu vai neironu čemuru.
Rūpīgā, uzmanīgā instalācijā katru mietiņu pēc tam pārbaudīja, lai noskaidrotu, kādas atmiņas vai funkcijas ir skartas.
Platai tam nebija laika. Nebija laika pārbaudīt, nebija laika pētīt smadzeņu kartes vai nosūtīt datus datoranalī-zei.
Viņai pietika laika tikai iedurt, piestiprināt vadu un iedurt vēlreiz. Viņa bija iedzinusi četrpadsmit mietiņus un novilkusi septiņus vadus.
Viņa bija izkaisījusi savus retranslatorus. Un uz labu laimi novilkusi arī dažus virspusējus vadus. Nevarēja zināt, kādu iespaidu tie radīs, ja vispār radīs, jo tieši tā bija aizliegts rīkoties, ja gribēja, lai subjekts nenojaustu, kas notiek. Šajā gadījumā nekas nenotika neuzkrītoši vai smalki. Šie nebija tādi tīkli, kādus mēdza aust Vinsents vai Kukaiņcilvēks; šis bija pašdarbnieka veikums. Panikā krituša, pārbiedēta pašdarbnieka veikums. Viņas bioti šaudījās bez jēgas un plāna.
P1 iedzina mietiņu labi dziļi un iedarbināja visas atskabargas. Tad pievienoja vadu un metās prom tik ātri, cik vien tīmekļa dziedzeri spēja saražot vadu. Pēc tam apstājās un iedūra atkal.
Bet tad viņai iešāvās prātā ideja: kāpēc savienot tikai vienu galu ar otru? Kāpēc nevarētu vilkt vadu no viena mietiņa uz nākamo? Kā veidojot “kaķa šūpuli” aukliņu spēlē.
Tāpēc tagad, gulēdama savā “smaržīgajā” paslēptuvē atkritumu konteinerā, viņa dūra un vilka vadus krustām šķērsām, līdz abiem biotiem gandrīz izsīka šķidrums. Drīz būs jāapstājas un jāpagaida, kamēr tīklu dziedzeri atkal piepildās.
Bet pagaidām viņa skrēja, lēca, dūra un klausījās pa šķērsielu skrienošo kāju dipoņā un kliedzienos, jo viņu meklēja pārāk daudz cilvēku.
Vinsents teica: “V2 ir pavisam slikti.”
“Esmu gandrīz klāt, Vinsent, atkāpies, ja vari,” Ņižin-skis vedināja prom pa ielu, arvien vairāk attālinādamies no drošības spēku magnēta - ANO ēkas.
“Vēlāk viņi mūs atcerēsies,” Vinsents teica. “Tev jāparūpējas par savu makro drošību, Žin. Viņi tevi atradīs.”
“Nolādēts, Vinsent, domā labāk, kā nosargāt savu biotu dzīvību.”
Vinsents nodrebinājās. Ņižinskis redzēja - tādas kā spazmas savilka bezkaislīgos vaibstus cilvēciskā baiļu izteiksmē.
Ņižinskim kļuva nelabi. Viņa bioti skrēja tik ātri, ka varēja apmaldīties. Gaismas orgāni nespēja parādīt ceļu pārāk tālu priekšā. Tas bija kā braukt ar ātrumu simt sešdesmit kilometru stundā pa tumšu lauku ceļu ar blāviem starmešiem.
Vinsents apstājās.
“Ak kungs!” Vinsents iekliedzās. “Vai, vai, vai!”
Vinsenta tukšais skatiens pavēstīja visu, kas Ņižinskim bijajāzina.
“Nē, nē, nē,” Ņižinskis sauca un sargādams apskāva Vinsentu, kura acis pildījās asarām. Viņš sāka klusi vaidēt.
DIVDESMIT DEVIŅI
“Jā, ej ellē! Ej ellē! Ej ellē!” Kukaiņcilvēks kliedza.
Mirušais biots - pavisam miris un pāršķelts divās daļās, kas tik tikko turējās kopā, - šķita kā brīnums. Viņš peldēja bez kājām pa šķidrumu un bija miris, miris, miris!
Lai to paveiktu, Kukaiņcilvēks bija zaudējis pusi spēku, un krustmiju izraibināja kājas, sensori, riteņi, neidentificējami elektrisko ķēžu gabali un metāla āda. Vienā no ekrāniem garām aizpeldēja Kukaiņcilvēka emblēma, bet tas vairs nebija svarīgi, jo viņš beidzot bija nogalinājis vienu no Vinsenta biotiem.
Tas lika viņam uz brīdi sastingt.
Neviens vēl nekad nebija nogalinājis kādu no Vinsenta puišiem.
Neviens! Tikai viņš. Tikai Kukaiņcilvēks.
“Sasodīts, jā!”
Tagad viņš varēja nesteigties un samazināt risku. Ja vien Vinsents nebija Klārks Kents, viņš pašlaik bija visdziļākajā bedrē un tik apjucis kā vēl nekad mūžā.
Kukaiņcilvēks aši novērtēja situāciju. Viņam bija vienpadsmit aktīvi kaujinieki. Visi vērpēji bija drošībā.
Vienpadsmit pret vienu, un pārmijnieks, varenais Vin-sents, kaut kur elsa un pūta, it kā viņam būtu cauršautas iekšas.
Otrs Vinsenta biots bija pamanījies uzpeldēt virspusē. Tas karājās no neironu čemura un blenza lejā uz vienpadsmit nanobotiem, kuri lēnām cēlās augšā cauri smadzeņu putrai.
“Es būšu maigs, mērgli!” Kukaiņcilvēks gavilēja. “Hahā!”
Sākumā viņš virspusē izveidos perimetru. Četrus nano-botus katram gadījumam atstās peldam, ja Vinsents atkal uzbruktu.
Viņš bija to aplencis.
Pie velna, jā, viņš bija aplencis Vinsentu. Un Vinsenta biots šķita gandrīz bezspēcīgs. Tas blenza ar savām kukaiņa un cilvēka acīm, bet nedarīja neko, gluži neko, kamēr Kukaiņcilvēka nanoboti savilka aplenkuma loku ciešāk.