Kītsa bioti joņoja pa šūnaino grīdu pretī kaut kam augstam un tumšam.
Sagadīšanās pēc viņš tagad gulēja ar seju tieši uz tās pašas grīdas, lai gan redzēja tikai gludi nopulētu koku. Makro pasaulē tas ievērojami atšķīrās no tā, ko varēja redzēt nano vidē.
Patiesībā viņš uz šīs grīdas asiņoja. Asinis tecēja no deguna un veidoja straumīti, kas ritēja pāri vaigam līdz lūpu kaktiņam. Ikreiz, kad viņš izelpoja caur muti, izveidojās sarkans burbulītis. Viņš redzēja tumšajā peļķē savas acs atspulgu. Acs izskatījās izbijusies.
“Mans brālis ir… viņš nejūtas labi,” Čārlzs teica.
Kītss, protams, neredzēja savus biotus. Taču viņš skatījās uz visām pusēm, cenzdamies salāgot to, ko redzēja savām acīm, ar attēliem smadzenēs.
Nekā.
Nu, ne gluži nekā. Viņš redzēja zem rakstāmgalda trīs kājas. Trīs kājas vienādās kurpēs. Viena kreisā, viena labā un vēl viena… ne viena, ne otra. Vidējā kāja bija tievāka, un tajā bija ne tikai identiska mazāka izmēra kurpe, bet arī identiska zeķe un identiska bikšu stara.
Augstāk par celi viņš neredzēja. Un šaubījās, vai vispār to gribētu.
“Ola, bola, skola!” Bendžamins pēkšņi ieteicās. “Ko… ko es nupat izdarīju?”
Kītsam acumirklī kļuva skaidrs, ka Platas bioti bija kaut kur Bendžamina smadzenēs. Un pēc pāris sekundēm arī Dvīņi sapratīs, kas noticis. Un vēl pēc dažām sekundēm viņi sāks viņu spīdzināt, lai uzzinātu, kur ir Plata.
Vai arī nogalinās, ja secinās, ka viņš ir pārmijnieks.
Un viņi atvedīs paši savu pārmijnieku ar nanobotiem, kas dzīsies pakaļ Platas biotiem.
Viņam bija jātiek pie viņas. Tas bija jāizdara. Taču viņa
bioti skrēja uz mērķi, kas tiklab varēja būt ari galda kāja.
Ieradās vēl vairāki cilvēki. Viņš tos dzirdēja makro. Un, kas vēl svarīgāk, juta vibrācijas nano. Vibrācijas. Tās nāca no labās puses, no durvīm.
Tātad… tātad bioti skrēja uz Dvīņu pusi. Vai uz Šugeras pusi. Vai pie jebkura cita no kāju meža, kas traucās viņam garām un pāri. Tie bija apsargi ar pistolēm rokā.
“Mums nevajag vēl vairāk tavu izsitēju, Šugera, mums vajag pārmijnieku, velns parāvis!” Čārlzs auroja. Visas trīs pēdas atspērās pret grīdu. Krēsls tika atstumts nostāk. Šoreiz Dvīņi piecēlās veiksmīgi.
Nu jau bioti bija tuvu simt pēdu augstai sienai, un zem šīs sienas bija gara, horizontāla ala.
Tā noteikti bija kurpe. Vai galda kāja. Nē, kurpe.
“Ēkā ir Kareivis Pīts,” Šugera izmisusi teica. “Viņš ir lejā. Jāuzsauc viņš augšā, lai izvieto savus nanobotus, un…”
“Viņš ir trešās šķiras šarlatāns!” Bendžamins nošņācās.
“Mūsu labākie puiši ir…”
“Sauc viņu šurp!” Čārlzs sacīja.
“Tu, tu un tu - atvediet Kareivi Pītu. Stiepiet šurp un pārliecinieties, ka viņš ir nokomplektējies,” Šugera teica, juzdamās atvieglota, ka atkal var izkliegt pavēles.
“Tolaik armijā bija vieni vienīgi komunisti!” Bendžamins vāvuļoja.
Bioti bija nokļuvuši vaļējā alā uz kurpes. Tam vajadzēja tā būt. Tai taču vajadzēja būt kurpei?
Griesti virs K1 un K2 bija baisi savā vienkāršībā. Tie izskatījās pēc milzīgas segas - šķita, ka plastmasas šķiedras kopā sapinis miljons mazmazītiņu šuvēju. Tas izskatījās pēc groza pinuma - gandrīz vienāds un dīvains savā nedabiskajā vienādumā.
Pēkšņi griesti strauji laidās lejā. Kītss lika biotiem palēkties un sagriezties. Biotu kājas aizķērās aiz neoprēna šķiedrām, un tie rāpās augšup pretim gaismai kurpes puma galā.
Kurpe saplaka, Dvīņiem ejot. Šķita, ka tā saspiedīs bio-tus, bet zole bija rievota, un Kītss sūtīja savus radījumus uz priekšu pa garu, taisnu tuneli.
Viņš nespēja novērst skatienu no Čārlza un Bendžami-na gaitas. Kreisā. Labā. Gandrīz ļenganā vidējā kāja šļūca līdzi. Kreisā. Labā. Šļūciens.
Vidējā kāja mazliet kustējās, bet šķita kā notirpusi. Tā nesinhroni kustējās pati savā raustīgajā ritmā un vilkās līdzi, ar purngalu skrāpēdama grīdu.
Viņi tuvojās Kītsam.
Kreisā pēda iekāpa Kītsa asinīs. Sīkie asinsķermenīši uzšāvās gaisā un ieskāva biotus, atrazdami tos pat kanāla dzīlēs. Bioti metās uz priekšu caur sava radītāja asinīm, un sarkani lidojošie šķīvīši ķērās pie dzelkšņainajām kājām un lipa pie biotu vēderiem.
“Pieceliet viņu sēdus,” Čārlzs pavēlēja. “Izņemiet mutes aizbāzni.”
Acumirklī Kītsu sagrāba rupjas rokas un gandrīz pierāva kājās, bet tad nogāza uz dibena.
Pēdas nekustējās. Bioti skrēja cauri asinīm līdz kanāla galam un ap stūri uz purngalu, un Bendžamins teica: “Es nejūtos labi, brāl.”
Kītss vērās Dvīņu sejās.
Viņu nešausmināja kroplība. Savulaik viņam bija skolotājs ar ne vairāk kā trīsdesmit centimetrus garām, pleznām līdzīgām rokām. Tas bija iedzimts defekts, un viņš bija iemācījies neblenzt. Viņš zināja, ka nevajag arī skurināties, rauties malā un uz brīdi zaudēt spēju elpot.
Taču šis bija kaut kas vairāk nekā murgs. Tā nebija vienkārša kroplība. Šeit Sātans bija spēlējies ar DNS.
Čārlza acs urbās viņā ar tīru naidu. Bendžamina acs pildījās ar asarām. Bet trešā acs, bezdvēseliska, mirusi un bez dzirksts, klīda apkārt, līdz beidzot nofokusējās uz viņu. Viņš redzēja, kā savelkas brūnā varavīksnene.
“Tu man tagad pateiksi, kur ir meitene,” Čārlzs klusā balsī teica.
Kītsam būtu vajadzējis pateikt ko kodolīgu un izaicinošu. Bet viņš neteica. Mute neklausīja.
“Tu esi smukulītis, ko?” Čārlzs jautāja. “Mums ar brāli dzīvē nav bijis šādas priekšrocības. Saki man, puika - kāda ir dzīve ar tādu seju? Kā tas ir, kad sievietes uzlūko un apbrīno tevi?”
“Runā!” Šugera uzbrēca. Balss nodeva viņas pašas bailes. Un kāds, Kītss nezināja kurš, iespēra viņam pa nierēm, un viņš sāpēs iekliedzās.
“Vai jums ir nazis, Lebovskas kundze?” Čārlzs jautāja.
“Nazis? Man… Nē, kungs.”
“Man ir,” sacīja vīrieša balss. Atskanēja klikšķis, atveroties Šveices saliekamajam nazim.
“Paaugstini viņu. Man patīk vīrieši, kas vienmēr ir gatavi,” Čārlzs teica Šugerai. “Iedod nazi Lebovskas kundzei. Lebov-skas kundze, kura vīrieša ķermeņa daļa jums visvairāk patīk?”
“Man… nu… acis,” Šugera izstomīja.
Bioti nu jau bija kurpes virspusē. Pārāk tālu. Viņi nemūžam nepaspēs uzrāpties šajā ķermeņa debesskrāpī, lai paveiktu ko noderīgu.
“Nē, acis mēs nevaram ņemt, Lebovskas kundze. Kā gan viņš tad spēs novērtēt, ko esam izdarījuši ar viņa seju, ja atņemsim acis?” Abu sejas un acis pētīja Kītsa seju un visbeidzot pievērsās degunam.
“Vai meitenes domās, ka viņš ir glīts, ja nogriezīsim degunu, Lebovskas kundze?”
“Jēziņ… es…” viņa sacīja.
“Lai viņš sajūt asmeni,” Čārlzs teica naida pilnā balsī.
Šugera piespieda asmeni pie Kītsa deguna sāna. Viņš to redzēja. Viņš to sajuta. Sirds šausmās dauzījās. Viņš mēģināja izrauties, bet spēcīgas rokas sagrāba galvu kā spīlēs.
“Nē, nē, nedariet to, jaunkundz,” Kītss lūdzās.
“Tad pasaki man, kur ir Maklēra,” Čārlzs uzstāja.
Nazis pāršķels miesu. Tas griezīs degunu un apstāsies pie skrimšļa, bet tad atkal griezīs un griezīs, un viņa deguns kā bezvērtīgs nedzīvas gaļas gabals nokritīs uz grīdas, un viņš uz visiem laikiem…