“Ātrāk!” Čārlzs ieaurojās. “Saki ātrāk!”
“Es nezinu, kur…”
“Nogriez viņam degunu! Griez! Dari to!”
“Es…” Šugera bilda.
“Nogriez viņam degunu vai zaudēsi savējo!”
“Viņš vēl ir bērns!” Šugera lūdzās.
“Es nezinu, kur viņa ir!” Kītss aizstāvējās.
“Nesit man, vectētiņ!” Bendžamins iekliedzās.
“Turi muti, brāli! Griez! Nevilcinies!”
Brīdī, kad Čārlzs ieaurojās, viņa ķermenis tika parauts sāņus. Dvīņi klupa atmuguriski, un asaru aizmiglotām acīm Kītss redzēja, ka Bendžamins mežonīgi mētājas ar rokām, atgaiņādamies no kaut kā, ko neredzēja neviens cits, izņemot viņu.
“Brāli!” Čārlzs iesaucās.
Tā bija vājprātīga deja - divas savienota ķermeņa puses cīnījās, streipuļoja un slīdēja asinīs.
Dvīņi aiztenterēja atpakaļ pie rakstāmgalda, kas paslīdēja malā, un viņi smagi nogāzās uz pēcpuses. Kītss juta triecienu caur saviem biotiem, un nazis atrāvās no Kītsa deguna, bet Bendžamins bērna balsī turpināja vāvuļot: “Komunisti!”
Čārlzs izmisumā ierēcās. Viņš atvēzējās pret brāļa galvu, bet nespēja to aizsniegt. Viņš vēzēja pārāk īso roku, kas nespēja aizsniegties pāri paša ķermenim, un, zaudēdams pēdējās savaldības paliekas, kliedza: “Savaldies! Savaldies!” Mežonīgi vicinot roku, viņš mēģināja piecelties, bet
apgāza rakstāmgaldu.
Pildspalvas, telefons, suņa našķi un limonādes pudele noslīdēja uz grīdas. Skārienjutīgais ekrāns gulēja uz sāna un joprojām rādīja kauju prezidentes galvā.
Čārlzs satvēra dzēriena pudeli un, neveikli turēdams to aiz resnā gala, bakstīja brālim un trāpīja viņam pa seju. Pēkšņi Bendžaminam no mutes izšāvās asinis, bet viņš turpināja klaigāt: “Komunisti! Komunisti!”
“Aizveries! Aizveries! Aizveries!”
Čārlzs dauzīja brāļa muti. Zobs ieliecās uz iekšu, un izšļācās asinis. Lūpas bija robainas un sarkanas.
“Viņš savainos Bendžaminu,” Šugera teica. “Mums tas jāpārtrauc.”
Viņa kustējās ātri. Izrāva tādus pašus plastmasas savil-cējus, ar kādiem bija sasiets Kītss, satvēra Čārlza atvēzēto roku un ar visu svaru nospieda to uz leju.
“Vācies nost, govs!”
“Reglaments, kungs. Mums jāiejaucas jūsu abu kautiņā. Jūs paši pavēlējāt.”
“Viņš ļāvis tiem ieperināties sevī. Viņi ir viņā iekšā, un viņš to ir pieļāvis. Viņš ir vājš! Viņš allaž bijis vājš!”
Viņa uzspieda celi uz plaukstas, pievilka tuvāk krēslu un piesēja Čārlza roku pie šķērskoka.
“Es tikai izpildu jūsu pavēli, kungs,” Šugera aizstāvējās, bet neizskatījās, ka viņa pati tam tic. Skatiens šaudījās uz durvīm, it kā viņa skaitītu soļus, it kā lifta durvis simt pēdu atstatumā būtu vārti uz paradīzi.
Bendžamins raudāja un kaut ko murmulēja kā zīdainis. “Viņš ir klāt!” paziņoja viens no TND, un telpā gandrīz sviešus tika iemests Kareivis Pīts - pusaugu zēns vaļīgā armijas jakā.
Šugera uzkliedza: “Kur jūs tik ilgi kavējāties? Tev, pārmijniek, būs jādodas iekšā.”
Kareivis Pīts bija viduvējs pārmijnieks un pirmšķirīgs mutes bajārs. Bet, novērtējis situāciju - asiņaino zēnu uz grīdas un, vēl ļaunāk, šausminošo ainu ar pie krēsla piesieto Čārlzu, kas joprojām centās iesist nesakarīgi murmulējošajam Bendžaminam -, saprata, ka nevienu ar savu asprātību šeit nepārsteigs.
“Kur jums ir pārmijnieka krēsls? Bez sava aprīkojuma es ne velna nespēju.”
“Nolādēts!” Šugera iebļāvās. “Nesiet šurp krēslu! Tūliņ!” Kareivis Pīts mēģināja iebilst, bet neviens viņu nedzirdēja, jo bariņš TND jau traucās izpildīt pavēli. Vai vismaz traucās, ko kājas nes, ārā no Tulpes.
TRĪSDESMIT
“Esmu pie tevis, Vinsent,” Ņižinskis teica.
Viņš bija pie Vinsenta uz ielas, kur turēja draugu un atstutēja viņu pret sienu.
Un pie viņa nano, kur divi svaigie, netraumētie bioti steidzās palīgā.
“Par vēlu,” Vinsents čukstēja.
Ņižinskis vērās uz Kukaiņcilvēka spēkiem puscentimet-ra attālumā, kas šķita kā pilsētas kvartāls. Divi nanoboti lēni un nežēlīgi sadalīja Vinsenta biotu gabalos.
Ņižinskis juta katru norauto locekli caur drauga stāvu, kas ik pa brīdim nodrebēja.
Vienpadsmit Kukaiņcilvēka nanoboti.
Divi Ņižinska bioti.
Varbūt. Varbūt. Bet Ņižinskis nebija Vinsents. Viņš gandrīz noteikti zaudēs, un, ja zaudēs, tad kļūs tāds pats kā tagad Vinsents - sagrauts, bezpalīdzīgs un viegli ievainojams.
Kukaiņcilvēks neuzbruka. Kukaiņcilvēks arī nevēlējās šo cīņu. Viņam tā nebija vajadzīga. Viņa vērpēji jau bija iespiedušies dziļi prezidentes smadzenēs.
Abi skatījās viens uz otru caur svešām acīm. Kukaiņcil-vēks un Ņižinskis.
Ņižinskis lika savam vadošajam biotam pavērt rokas lūdzošā žestā.
Kukaiņcilvēka nanoboti kādu brīdi stāvēja nekustīgi un nedarīja pilnīgi neko.
Pēc tam tie pacēla otra Vinsenta biota ķermeni un iesvieda šķidrumā. Tas peldēja straumē, un Ņižinskim izdevās saķert to, kas no tā bija palicis pāri.
Pacēlis bezkājaino, aklo, sakropļoto ķermeni, viņš pagriezās un metās bēgt.
Ielu un debesskrāpju pasaulē Vinsents teica: “Zin… Žin…”
“Jā, Vinsent.”
“Aizved mani pie Aņas.”
Kad viņu atrada, Platai bija atlikuši divi mietiņi un tikai viens garš vada pavediens.
Viņa no mietiņiem un vadiem bija izveidojusi īstu mudžekli Bendžamina smadzenēs. Tas aizņēma apmēram vienu hipokampa kvadrātcentimetru. Pieredzējis nanobotu pārmijnieks viņu atrastu ļoti ātri, taču paies labs laiciņš, līdz kāds nokļūs līdz viņai.
Bet makro pasaulē viņas laiks bija iztecējis. Kāds beidzot bija iedomājies nopratināt abus bezpajumtniekus, kuri bija iztramdījuši Kītsu. Un kāds attapīgs “Spēcīgās Amerikas” rīkļurāvējs bija nolēmis rūpīgāk izpētīt atkritumu konteineru.
Vāks atvāzās vaļā, un spēcīgas rokas ierakās atkritumos, līdz viena no tām satvēra viņas potīti.
Atskanēja skaļi kliedzieni un brīdinājumi, un Platu izrāva laukā, nometa uz zemes, un kāds viņai stipri iespēra pa vēderu.
Braucot liftā augšup uz Tulpi, viņi nolēma, ka meiteni vajag vēl mazliet iekaustīt. Sitiens ar dūri pa seju pāršķēla viņai lūpu. Viņi negribēja, lai bosi domātu, ka viņi kļuvuši mīkstsirdīgi.
Lifta durvīm atveroties, atklājās neiedomājami kontrastējoša aina. Augstajā Tulpes smailē Dvīņi bija iebūvējuši veselu pasauli. Virs galvas karājās vairākas izliektu platformu kārtas - guļamistabas, vannas istabas, demonstrāciju telpas -, kas bija savstarpēji savienotas ar īsiem, dubultpla-tiem eskalatoriem. Pirmā stāva platība bija trīs tūkstoši četri simti kvadrātmetru, no kuriem lielākā daļa grima krēslā. Taču neapgaismotajā telpas dziļumā Plata varēja izšķirt apbrīnojamus priekšmetus: kaut ko, kas varēja būt vienīgi tanks, veselu karuseli, trosēs iekārtu bezpilota lidaparātu Predator , lielus dzīvnieku būrus, šautuvi.
Taču skatienu visvairāk piesaistīja alai līdzīgās telpas stūris tieši viņai pretī. Pusducis TND. Sieviete, kas izskatījās kā tikko izkāpusi no J. Crew kataloga pēc spa. Masīvs rakstāmgalds bija apgāzts tā, ka iebūvētajos ekrānos viņa varēja redzēt cīņu nano vidē, policijas un ugunsdzēsēju mašīnu ugunis, kas mirgoja kā Ziemassvētku lampiņas pie ANO ēkas, un vēl šo to citu, ko viņa nepazina.
Viņa ieraudzīja dvīņus Ārmstrongus, kas bija tik plati kā divi vīri kopā, gari, spēcīgas miesas būves, bet sakusuši kopā tā, ka prāts atteicās to pieņemt.