“Kas jūs esat?” viņa jautāja. Galvā jautājums skanēja pilnīgi skaidri, bet viņa saprata, ka atskan vien čuksts.
Vīrietis aši atrāva skatienu no grāmatas.
“Ūdeni,” Sedija sēca, jo pēkšņi viņu bija pārņēmušas slāpes.
Vīrietis steigšus piecēlās, piegāja pie gultas un nospieda pogu. Gandrīz acumirklī durvis atvērās un ienāca divas medmāsas. Nē, medmāsa un ārste, jo vienai no viņām kaklā bija stetoskops.
“Ūdeni,” Sedija pamanījās izmocīt puslīdz saprotamā balsī.
“Vispirms mums vajadzētu…” ārste sacīja.
“Ūdeni!” Sedija dusmīgi atkārtoja. “Vispirms - ūdeni.”
Ārste pakāpās solīti atpakaļ. Viņa nebija ne pirmā, ne pēdējā, kas pakāpās soli atpakaļ.
Māsiņai bija pudele ar saliektu salmiņu. Viņa ļāva Sedi-jai norīt mazu malciņu. Kāda svētlaime.
Sedija atcerējās, ko par medmāsām bija teikusi māte, gulēdama uz nāves gultas. Visi ārsti varēja iet ellē, bet māsiņas taisnā ceļā nokļuva debesīs. Protams, Birgida Maklē-ra ne debesis, ne elli nedomāja burtiskā nozīmē.
Viena.
Sedija bija palikusi viena. Šī atskārsme viņu biedēja.
Tikai es, viņa domāja.
Viņai šķita, ka raud, bet asaras nejuta, tikai vajadzību pēc tām.
Istabā bija arī otrs vīrietis melnā uzvalkā. Vecāks. Korporācijas apsardzes priekšnieks. Sedija viņu pazina. Zināja arī viņa vārdu, bet tobrīd nevarēja to atcerēties. Trešais vīrietis bija labi kopts, ļoti dārgā, svītrainā uzvalkā, un vārdu “jurists” viņš būtu varējis arī uztetovēt sev uz pieres.
Korporācija rīkojās. Juristi, apsardze - tas viss sasodīti par vēlu.
Viņa gribēja uzdot muļķīgu jautājumu. Muļķīgu, jo jau zināja atbildi. “Tētis. Un Stouns,” viņa ieteicās.
“Tagad nedomā par to,” medmāsa laipni teica.
“Miruši,” apsardzes priekšnieks atbildēja.
Medmāsa uzmeta viņam niknu skatienu.
“Viņa ir mana priekšniece,” vīrietis kategoriski paziņoja. “Viņa ir Maklēra. Ja viņa jautā, es atbildu.”
Ārste lasīja slimības vēsturi. Māsiņa pētīja Sediju, kā novērtēdama viņas drosmi. Iespējams, jamaikiete, spriežot pēc akcenta. Vai arī no kādas salas, kurā ar angļu valodu dara visu ko stilīgu.
Viņa viegli paraustīja plecus un ļāva Sedijai iedzert vēl vienu svētīgu, spirdzinošu ūdens malku.
“Man jāzina, cik drīz varēšu viņu pārvietot,” apsardzes priekšnieks sacīja. Stems. Tā viņu sauca. Kaut kāds Stems. Viņa seja allaž izskatījās tā, it kā viņš tikko būtu skuvies. Kaklasaite bija kārtīga, bet krekla apkakle mazliet sagriezusies. Un, lai gan viņš ļoti centās izskatīties nesatricināms, mutes kaktiņi sliecās lejup. Acis bija sarkanas. Viņš bija raudājis.
“Pārvietot viņu?” ārste pārsteigti iesaucās. “Ko jūs runājat? Viņai ir sarežģīts elkoņa kaula un spieķkaula lūzums, smadzeņu satricinājums, iekšējā asiņošana…”
“Dakteres kundze,” Stems teica, “viņai nav droši šeit atrasties. Mums ir sava vieta. Pašiem savi ārsti, sava slimnīca. Un droša apsardze.”
“Viņai jāveic magnētiskā rezonanse. Jānoskaidro, vai nav bojātas smadzenes.”
“Mums ir magnētiskās rezonanses iekārta,” jurists teica, un viņš izstaroja pašpārliecību. Hārvarda Juridiskās fakultātes balss. Balss, ar kurn vienkārši nebija ļauts strīdēties. “Esmu Maklēras jaunkundzes pagaidu aizbildnis un viņas advokāts. Domāju, ka Maklēras jaunkundzei vajadzētu savus ārstus. Un diez vai jums nāks par labu tas, ka ap slimnīcu divdesmit četras stundas diennaktī dežurēs plašsaziņas līdzekļi.”
Stems paskatījās uz meiteni. Viņš centās neko neizrādīt, bet Sedija uztvēra un saprata viņa skatienu.
Nē, viņai tiešām nepatiktu, ja svešinieki skatītos viņas galvā. Iespējams, viņi ieraudzītu ko tādu, ko būtu ļoti grūti saprast. Tātad Stems zināja. Ļoti noderīgi.
“Vediet mani uz mājām,” Sedija teica.
Stems palocīja galvu. “Jā, Maklēras jaunkundz. Uz mājām.”
Netālu no Noasa mājas bija parks, bet smidzināja lietus, kas varēja pārvērsties īstā lietus gāzē, tāpēc viņš ar diviem draugiem Muhamedu un mazo Koru spārdīja bumbu divu augstu mūru daļējā aizsegā.
Noass to padriblēja, izpildīja veiklu pedalada un piespēlēja Muhamedam.
“Da labi, es arī protu čīlieti ,” mazā Kora izaicinoši teica. Viņa mnāja par īpašu sitienu ar kāju, ko izpilda, palecoties gaisā, lai trāpītu pa lidojošu bumbu. Mazajai Korai šķita, ka neviens teikums nav pilnīgs, ja tajā neiesprauda “da labi”.
“Vienreiz tev tas varbūt izdosies,” Muhameds nepiekāpās. “Pēc tam nokritīsi uz galvas un sešas nedēļas gulēsi slimnīcā.”
Mazā Kora metās viņam virsū, atņēma bumbu un apbrīnojami stipri, bet pavisam neprecīzi raidīja uz tuvāko sienu. Tā atsitās pret picu restorāna sētas puses loga restēm un šāvās pie sētas pieķēdēta motocikla virzienā. Sēta šķīra ielu no vilciena sliedēm, un brīdī, kad Muhameds sāka bārt mazo Koru, garām rēkdams aizšāvās vilciens un noslāpēja viņa balsi.
Noass satvēra motocikla stūri un iztaisnoja braucamo, pirms tas bija apgāzies. Pēc tam viņš metās pakaļ bumbai, kas bija aizripojusi labu gabalu.
Pirmais to panāca jauns vīrietis. Viņš apturēja bumbu, mazliet padriblēja, lai parādītu, ka arī viņš to prot, un aizspēra to prom no Noasa, atpakaļ viņa draugiem.
Vīrietis bija aziāts - ķīnietis, Noass minēja - un satriecoši izskatīgs. Viņš noteikti nebija šejienietis.
Vīrietis ieteicās: “Noas?”
Noass sastinga. Draugi nāca tuvāk, lēnām, kā sargādami, bet piesardzīgi.
Vīrietis nepavisam nešķita draudīgs. Viņš neatņirdza zobus, nenāca tuvāk. Viņš mierīgi skatījās Noasam acīs.
“Kas jautā?”
“Es meklēju Noasu Kotonu.”
Amerikāņu akcents. Vismaz Noasam tā šķita.
“Tas esmu es,” Noass atzinās kareivīgi un reizē vienaldzīgi. Noass bija pilsētas puika, piesardzīgs no dzimšanas.
Amerikānim bija nedaudz pāri divdesmit gadiem, viņš bija garš (sevišķi, ja bija ķīnietis), tievs un izskatījās nevainojami. Viņam mugurā bija tumši zils, garš kašmira mētelis, tumšs uzvalks un dārgs krekls, kura apkaklīti nesaturēja vis kaklasaite, bet kaut kāda balta zieda piespraude.
“Mani sauc Ņižinskis,” amerikānis teica. “Esmu tava brāļa draugs.”
“Ņižinskis. Izklausās pēc krievu uzvārda.”
Ņižinskis paraustīja plecus un pasmaidīja, parādīdams nevainojami baltus zobus. “Dīvains vārds, piekrītu. Parasti mani sauc par Žinu.”
“Ko jums no manis vajag?”
Ņižinskis nolieca galvu un sakopoja domas. Vai vismaz tēloja, ka sakopo domas. Tad teica: “Redzi, Noas, Alekss lūdza, lai tevi uzmeklēju, ja… ja ar viņu kas notiks.” Noasam pēkšņi kļuva grūti elpot. “Jā?”
“Jā. Tavs brālis darīja ļoti svarīgu, bet ļoti bīstamu darbu. Zini, viņam bija īpašas spējas.”
“Viņš atvaļinājās no armijas. Pameta visu.”
“Es nerunāju par armiju.”
Noass blenza uz vīrieti, kurš skatījās pretī ar melnām mandeļu formas acīm, ko ieskāva sievišķīgi garas skropstas. Viņa sejas izteiksme bija atklāta un godīga. It kā viņam nebūtu nekā slēpjama.
Ņižinskis zīmīgi uzlūkoja Muhamedu un mazo Koru, kuri bija pienākuši vēl tuvāk.
“Viss kārtībā, draugi,” Noass teica. “Tāpat ir jau pārāk slapjš. Tiekamies rīt? Pēc skolas.”
B2RK
Mazā Kora nekad nesaprata mājienus, bet Muhameds gan. Viņš saķēra meiteni aiz rokas un teica: “Nāc, MK.” “Man jāpaņem bumba,” mazā Kora kareivīgi sacīja, tomēr sekoja Muhamedam uz priekšu pa šķērsielu, līdz abi pazuda aiz stūra.