“Kas notika ar Alekšu?” Noass izgrūda.
“Tu domā…”
“Jūs lieliski saprotat, ko es domāju, vai ne?” Noass viņu pārtrauca.
Šis dusmu izvirdums Ņižinski nesadusmoja, tikai izraisīja līdzjūtību. “Es zinu, ka Alekss pārcieta pēkšņu un pilnīgu nervu sabrukumu. Gandrīz vienas nakts laikā no normāla, lai gan reizēm saspringta cilvēka kļuva par pilnīgu plānprātiņu, kā tādus mēdz saukt.”
Noasa sirds daudzījās, un viņš smagi elsoja, jo ārā lauzās pārāk daudz apspiestu emociju. “Zināt, es biju pie viņa aizbraucis. Divreiz. Skaidrs? Tajā briesmīgajā vietā. Viņš ir pieķēdēts kā tāds sūda suns!”
Ņižinskis pamāja ar galvu. Vairāk neko.
Lietus vilnis bija klāt, tas traucās uz priekšu pa šķērsielu. Ņižinskis izņēma no mēteļa kabatas lietussargu un atvēra to dažas sekundes pirms tam, kad sāka birt pirmās rupjās lāses. Viņš piegāja tuvāk, lai pasargātu arī Noasu, bet Noass to nevēlējās. Viņš pakāpās atpakaļ lietū, ļaudams tam kapāt kailo galvu un plecus.
“Viņš tur tikai sēž un kaut ko murmina, tikai, tikai…” “Ko viņš saka? Ko murmina?”
“Nano nano nano. Zinu - tas izklausās jocīgi, vai ne?”
“Nē, Noas! Ko vēl viņš saka?”
Noass pašūpoja galvu: “Runāja kaut ko par Kukaiņcil-vēku.”
Lūk, beidzot Ņižinska bezkaislīgās acis samiedzās, augšlūpa noraustījās. Siltā līdzjūtība, kas no viņa plūda, acumirklī pārvērtās aukstā maskā.
Šis pēkšņais tumsas uzplaiksnījums Noasam nepaslīdē-ja garām nemanīts. Skumjas? Nē, lai gan varbūt daļēji.
Dusmas. Pareizi! Dusmas! Bet tās ātri izplēnēja.
“Vēl kaut ko?” Ņižinskis jautāja. Nu viņš vairs nepūlējās saglabāt masku. Viņš zināja, ka Noass pamanījis viņa acīs patiesības dzirksti. Tukšā muldēšana bija beigusies. Bija jānāk patiesībai.
“Jā,” Noass teica, “vienu vārdu. Viņš sāka to kliegt. Kliedza to kā… kā…” Brīdi puisis nespēja parunāt. Pārāk daudz. Pārāk strauji. Viņš piespiedās ar muguru pie sienas, kas kaut daļēji pasargāja no lietus gāzes.
“Berzerks,” Ņižinskis klusi sacīja.
Noasa sirds pamira. Skatiens pašāvās augšup. “Ko tas, velns parāvis, nozīmē? Kas tas ir? Un kā jūs zinājāt?”
Ņižinskis nopūtās. “Kas tas ir? Tā ir organizācija. Es tajā darbojos. Tāpat kā Alekss.”
Viņš gaidīja un vēroja, kā Noasa prāts to sagremo. Beidzot puisis atskārta patiesību. “Vai jūs esat atnācis, lai…” Viņš nespēja pabeigt jautājumu. Tas šķita absurds, un, ja viņš to pajautātu, pašam būtu kauns.
“Tavam brālim bija īpašas spējas. Ļoti retas spējas. Reizēm tās ir iedzimtas. Ja tev šīs spējas ir, mēs sarunu turpināsim. Ja ne, tad šķirsimies un tu vairs nekad par mums neko nedzirdēsi.”
Noass izmirkšķināja no acīm ūdeni: “Ko tas nozīmē?” Kad Ņižinskis neatbildēja, viņš teica: “Kukaiņcilvēks. Vai tas ir īsts? Vai viņš Aleksam to nodarīja?” “Kukaiņcilvēks ir īsts.”
“Kā lai es… Kā lai uzzinu, vai man ir tās spējas?” Ņižinskis izņēma no mēteļa iekškabatas vizītkarti un pasniedza to Noasam. Uz tās bija dīvaini, ar roku rakstīti norādījumi. Noass to piesedza, lai paslēptu no lietus.
Ņižinskis pagriezās uz promiešanu, bet tad apstājās un uzsauca Noasam. “Saki, Noas, kas ir svarīgāks: brīvība vai laime?”
Vai tā bija kāda spēle? Bet Ņižinskis nesmaidīja. “Nevari būt laimīgs, ja neesi brīvs,” Noass atbildēja. Amerikānis pamāja ar galvu. “Neej rīt uz skolu.”
ARTEFAKTS
Adresāts: Č. un b. Ārmstrongi Sūtītājs: Š. lebovska
Nodaļa: korporācijas "Ārmstronga stilīgās dāvanas" nodaļa "Spēcīgā Amerika"
Statuss: pilnĪgi SLEPENI ŠIFRĒTS. Izlasīt un droši izdzēst!
Kungi, Jūs lūdzāt ik pa laikam informēt par subjekta Bērnovska garīgo stāvokli. Mums izdevies uzlauzt viņa datora drošības sistēmu. Pievienojam fragmentu no viņa video dienasgrāmatas. Lai gan šķiet, ka Bērnovskis kādu uzrunā, nav pierādījumu, ka šos failus redzējis vēl kāds, izņemot pašu Bērnovski.
Mēs uzskatām, ka tie ir aizsargāti.
Šoreiz neizdarām secinājumus par subjekta Bērnovska garīgo stāvokli, taču ņemiet vērā, ka viņš daudz dzer un ir atkarīgs no opija.
Šis ir ieraksta atšifrējums. Pieejams arī videoieraksts.
SEKO IERAKSTS
Es tev pastāstīšu par nano pasauli. Tur, dziji iekšā nano, var redzēt lielus brīnumus, vecīt. Tu domā, ka krāšņs ir saulriets vai koks? Nē, ģenialitāte, jaunrade, arhitektūra, visa sasodītā sarežģītība, šķautnes un raksti, un šausmas - o,jā,
tās tik tiešām ir šausmas - tas viss ir gaļā.
Gribi redzēt Dievu Radītāju - visdižāko mākslinieku? Ielūkojies nano. Tur tu redzēsi savu Dievu, un viņš tevi pārbiedēs līdz nāvei.
Dievs nav lielas formas, ko mēra kilometros, bet viņš ir tur, dziļi iekšā. Tur, kur mušas antenas izskatās kā spalvains koka stumbrs, kas raustās asinskārē, un makrofāgs, kas slīd uz priekšu kā kailgliemezis, nāk tevi apēst, un šūnas dalās tev turpat zem kājām, un apkārt ir mutuļojošu baktēriju ainavas. Jā, tieši tur. Vai gribi sastapties ar Dievu aci pret aci?
Ienāc man līdzi nano pasaulē, un es parādīšu, kas notiek, kad uz cilvēka acs ābola uzber veselu maisu uzlaboto, pret meticilīnu rezistento zeltaino stafilokoku-pašu nekrotizē-jošo fascītu, īstu draņķi, "smago artilēriju". Ā, tu nesaproti smalkos latīņu terminus? Varbūt "miesēdājas baktērijas" skan saprotamāk?
Pārgriez maisu un izber, un tās tūliņ pat ķeras pie darba. Iegraužas acī un nervos, un smadzenēs. Tu nemaz nezini, kā patiesībā izskatās Dieva darbi, kamēr neesi redzējis mazās stafilokoku bumbiņas tur, lejā, gaļā. Tās izskatās apmēram tik lielas kā kaķi, vai saproti? Tās arī ir pūkainas, bet tām nav ne acu, ne sejas. Tās izskatās kā puniem klātas bezdvēselis-kas regbija bumbas. Vecīt, tev vajadzētu redzēt tās darbībā.
Jāredz, kā tās pārvērš putrā veselas šūnas.
Jāredz, kā tās ieēdas gaļā, uzspridzina šūnas, aug, dalās, mutuļo, vēl un vēl, un visu laiku ēd. Tās mazās, pumpainās bumbiņas. Kad čalis sajūt sāpes, ir jau par vēlu.
Jā… Gribi redzēt Dieva, dižā mākslinieka, seju? Nolaidies nano un paskaties, kā veselīgas miesas jūrai uzbrūk šīs mikroskopiskās ordas - slepkavīgi huņņi.
Un galu galā tās izgrauzīsies līdz dienasgaismai. Caur degunu, vaigu, aci, galvaskausu.
Lai slavēts Tas Kungs-dižais un vājprātīgais mākslinieks.
ATŠIFRĒJUMA BEIGAS
PIECI
Arī Vinsents apmeklēja Londonu, bet viņu no Noasa un Ņižinska šķīra daudzi kilometri.
Vinsentam bija nedaudz pāri divdesmit, un viņš bija akurāts vidēja auguma jauneklis ar rūpīgi apgrieztiem brūniem matiem, lūpu kaktiņiem, kas sliecās lejup, un brūnām acīm, kurās nebija ne mazākā siltuma. Viņam bija nedaudz līks deguns ar nāsīm, kas reizēm nervozi iepletās, un tikko pamanāma rēta, kas stiepās centimetru virs un centimetru zem lūpām.
Viņš izturējās kā cilvēks, kas nevēlas pievērst sev uzmanību, taču viņam nepiemita talants iejukt pūlī. Viņu ievēroja, un tas bija viņa lāsts, lai cik centīgi viņš nodurtu acis un saglabātu bezkaislīgu sejas izteiksmi. Cilvēki Vinsentu ievēroja, jo viņa izturēšanās pauda apslēptas emocijas un nenosvērtību, ko viņš maskēja ar piesardzīgām kustībām un klusu, gandrīz nedzirdamu balsi.