Vinsents ieturēja vakariņas patīkamā indiešu restorānā Šarlotstrītā, knibinot kraukšķīgo indiešu pankūku poppadom. Mērķis atradās pretim pie lielāka, gaišāka un
trokšņaināka galda.
Pie tā bija pieci cilvēki, bet viņa mērķis bija Līzlote Osboma - ne bagātākā un ne ietekmīgākā, tāpēc tās vieta nebija vis galda galā, bet apmēram pa vidu, ar muguru pret Vinsentu.
Tomēr Vinsentam pavērās lielisks skats uz viņas kreiso aci.
Viena Vinsenta prāta daļa atradās šajā telpā, nekoncentrējoties dzirdēja sarunu, kuru pārtrauca pēkšņas smieklu šaltis, redzēja dzelteno lampu atspulgus vienkāršajās restorāna vīna glāzēs un vispārīgi prātoja par mākslas darbu izvēli pie sienām, ko klāja tapetes.
Otra Vinsenta prāta daļa atradās pretējā telpas pusē, notupusies uz Līzlotes Osbomas kreisā apakšējā plakstiņa. No šāda skatpunkta Vinsents redzēja kokus ar resniem stumbriem, kas, neticami slaidi izliekušies, auga porainos, mitros, sārtos audos. Šiem kokiem nebija zaru, tāpēc tie līdzinājās ar raupju mizu klātām brūnām palmām, kas izliecās un pazuda skatienam. Miza bija nevērīgi noziesta ar melnu, darvainu vielu, it kā kāds būtu apmētājis skropstas ar darvas riekšavām.
Skropstas.
Ar tušu nokrāsotas skropstas.
Vinsenta zirnekļa kājas pārkāpa pāri divām ādas ērcēm -krokodiliem ar neizteiksmīgiem bezdvēselisku kaķveidīgo dzīvnieku purniem. No skropstu pamatnes laukā spraucās ādas ērču mazuļu rāpuļu astes. Tās locījās.
No saviem augstumiem starp divām lipīgām, nolaidenām skropstām ar raupju mizu Vinsents redzēja plašo, mitro acs baltuma līdzenumu, kas stiepās līdz pat apvārsnim. Piena jūra zem nospriegotas, mitras plēves. Šajā piena jūrā bija redzamas līkumotas, sarkanas upes. Ielūkojoties ciešāk, viņš ieraudzīja lidojošiem šķīvīšiem līdzīgo sarkano asinsķermenīšu un reto, poraino limfocītu pieplūdumu, kas atkārtojās regulārā ritmā.
Viņš lūkojās pāri Līzlotes acs baltumam, ko caurauda sarkani kapilāri, jo viņa pārāk maz gulēja, un ieskāva melna darva, kurā, kā viņš redzēja, mitinājās mikrofauna un, protams, visdažādākās dzīvās būtnes - tik mazas, ka pat biots tās nespēja saskatīt.
Vinsents sajuta vēja brāzmu un redzēja, ka viņam šausminošā ātrumā tuvojas šķērslis. Tā bija bezgalīga, viegli izliekta sārtpelēkas miesas siena, kas šķita kādas desmit pēdas augsta. Tā spēji un neapturami traucās pāri acs ābolam kā vētras fronte. No šīs pelēksārtās sienas arī spraucās laukā tumši brūni palmu stumbri, kas izliecās uz augšu un pazuda Vinsenta skatienam. Kā siena, kas izrotāta ar smieklīgi izliektiem pīķiem.
Līzlote mirkšķināja acis.
Vinsents teica: “Gāzētu, lūdzu,” atbildot uz viesmīles jautājumu, kādu ūdeni viņš vēlētos.
“Vai esat gatavs pasūtīt?”
“Kāds jums ir firmas ēdiens? Kaut gan patiesībā man ir vienalga, es to ņemšu. īpaši asu.” Viņš atdeva ēdienkarti viesmīlei, kas uzstājīgi gribēja pastāstīt, kāds tad ir firmas ēdiens.
Vinsentam tas nebija svarīgi. Ēdiens vispār viņam nešķita pārāk svarīgs. Tā bija viena no baudām, pret kuru viņš bija pilnīgi vienaldzīgs, lai gan ārkārtīgi pikanti ēdieni radīja izjūtas, kas varbūt attāli līdzinājās baudai.
Vinsenta īstais vārds bija Maikls Fords, un viņš cieta no anhedonijas - retas slimības, kam raksturīga nespēja izjust baudu. Parasti tas ir viens no ilgstošas narkotiku lietošanas vai šizofrēnijas simptomiem. Bet Vinsents nebija ne narkomāns, ne traks.
Traks šī vārda klīniskajā izpratnē.
Pagaidām.
Biots ar funkcionālo un ne pārāk asprātīgo vārdu V2 sasprindzināja visas sešas kājas un sagatavojās. Kad virsū skrienošais plakstiņš mikrosubjektīvajā uztverē jeb m-su-bā bija pārdesmit pēdu attālumā (dažu milimetru attālumā makro vidē jeb makā), biots lēca.
Tas lidoja pa gaisu. Izpleta īsus, strupus spārnus, kas palīdzēja stabilizēt lidojumu un nekūleņot. Biots plati izpleta arī kājas, lai amortizētu piezemēšanos. Tad tas nošļūca lejā pa skropstu, nosmērēdamies ar skropstu tušu, piezemējās un iedūra miesā sešas spicas kājas, kuru gali sašķēlās, veidojot atskabargas. Tā biots nofiksēja savu pozīciju.
Bija bīstami izmantot atskabargas, jo gadījumā, ja nepaveicās un tās nokļuva pārāk tuvu nervu galam, mērķis varēja sajust kņudoņu un izdomāt pakasīt niezošo vietu. Biots f.an netiktu saspiests, bet pilnīgi noteikti pārvietots uz citu vietu, un būtu izniekots vērtīgs laiks.
Strauji uzbrukušais augšējais plakstiņš mežonīgi ietriecās apakšējā. Milzīgās skropstas kā rets palmu mežs saļodzījās un nodrebēja biotam virs galvas. Uz plakstiņa notika zemestrīce, bet V2 bija ielaidis atskabargas, tāpēc viņam nekas nedraudēja.
Starp plakstiņiem izspiedās lipīgs šķidrums, bet, kad augšējais vāks sāka attālināties, tas izstiepās kā košļājamā gumija, līdz pārplīsa.
Asaras.
Vinsents bija pārcietis asaru plūdus citā uzdevumā, kad viņa biots tika aizskalots pāri visai sejai un iestiga šķidros puņķos.
Bet šīs nebija īstas asaras, tikai mitrināšana.
Augšējais vāks attālinājās, aiztraucās pāri ledainajam baltumam un varavīksnenei. Vinsentu tas iepriecinātu, ja vien viņu vispār kas spētu iepriecināt.
Tik lielā tuvplānā daudzas cilvēka ķermeņa daļas bija biedējošas. Bet tikai dažas šajā ziņā spēja mēroties ar varavīksneni. Tas, kas no tālienes izskatījās kā zils ledus, tuvumā bi ja īsts Jupitera vētras epicentrs. Ārmalā Vinsents redzēja zilo nokrāsu vai vismaz pelēko, kas izskatījās zils. Taču šis laukums nebija gluds, drīzāk tas bija samudžināts, šķiedrains jūklis, tūkstošiem jēlu muskuļu šķiedru, kuras visas tiecās uz iekšu zīlītes virzienā; to uzdevums bija paplašināt un sašau-r ināt varavīksneni, lai ielaistu vairāk vai mazāk gaismas.
Tuvumā (tuvāk, nekā atradās V2, kas tupēja uz plakstiņa malas, nemaz nebija iespējams piekļūt) varavīksnene izskatījās kā kārtu kārtām sagūluši pelēkoranži tārpi, kas bija tievāki varavīksnenes ārmalā un resnāki - tuvāk zīlītes malai.
Pati zīlīte atradās tālāk - tā bija kā šaušalīgs, dziļš, piķa melns caurums. Bedre. Taču, ieskatoties tieši iekšā un noķerot pareizo gaismas staru, varēja ieraudzīt šīs bedres dibenu līdz pat atsevišķiem asinsvadiem un acs nerva savienojuma vietai.
Šoreiz Vinsentam neizdevās to ieraudzīt. Sveču un tumšo, dzeltenīgo spuldžu gaismā tas nebija iespējams. Viņš redzēja zīlīti tikai kā melnu, apaļu ezeru, kas paplašinājās, kad varavīksnenes čūskveidīgie muskuļi nedaudz sarāvās.
Biots bija 400 mikronu - mazāk nekā pusmilimetru -garš un tikpat plats. Bet m-subā - iespaidā, kāds par sevi bija pašam biotam - tas jutās apmēram septiņas pēdas garš un tikpat plats. Pārmijniekam tas šķita kā paliels pilnpie-dziņas automobilis.
Makro vidē tas nebija lielāks par veselīgu putekļu ērci. Taču putekļu ērce pati nemaz nejūtas niecīga. Tā jūtas liela.
Kad plakstiņš bija sasniedzis augstāko punktu, V2 nolēca no tā. Biots piezemējās pienainajā jūrā un pieplaka tās virsmai, bet plakstiņš aizšāvās tālāk, brīdi sastinga un atkal traucās atpakaļ kā lipīga rozā sega.
Vinsents domās pieprasīja: gaismu! Un, lūk! Iedegās gaisma. Divi fosforescējoši orgāni uz biota galvas izplatīja ultravioleto gaismu.
Viņš nogaidīja, kad plakstiņš atkal pacelsies, apēda vēl vienu kumosiņu pankūkas, iedūra vienu kāju plakstiņa iekšpusē, ļāva, lai tas uzvelk viņu augšā pāri slidenajam acs ābolam, un iemalkoja ūdeni.