Bet tā nebija Rosko vaina; viņš tur neko nevarēja darīt. Ar viņu bija noticis tas pats, kas ar visiem pārējiem cilvēkiem, kuri pirms viņa bija mācījušies navigāciju. Saprotama un piedodama savas nozīmes pārāk augsta novērtēšana, turklāt vēl neprasme orientēties uzvēla Rosko tik lielu atbildību, ka viņš jutās varens kā pats dievs. Visu mūžu Rosko bija nodzīvojis uz zemes un nebija izlaidis no acīm zemi, kur bija visādi orientieri, tāpēc viņš bija iemanījies — palaikam ar zināmām grūtībām — labi pārvietoties pa zemes virsu. Tagad viņš atradās plašajā jūrā, ko ierobežoja tikai mūžīgais debesu aplis. Sis aplis izskatījās nemainīgs. Nekādu orientieru nebija. Saule uzlēca austrumos un nogrima jūrā rietumos, bet naktī zvaigznes aplieca to pašu pusloku. Kurš gan, paskatījies uz sauli vai uz zvaigznēm, varētu teikt: «Patlaban es atrodos trīs ceturtdaļjūdzes uz rietumiem no Džonsa pārtikas preču tirgotavas Smizersvilā,» — vai: «Es zinu, kur patlaban atrodos, jo Mazais Lācis saka man, ka Bostona ir trīs jūdzes no šejienes otrā pagriezienā pa labi.» Bet Rosko tieši to darīja. Par maz būtu sacīt, ka viņš bija savas varenības pārsteigts. Viņš dievināja pats sevi, viņš darīja brīnumus. Jau pati atrašanās uz ūdens bija rituāls, un Rosko uzskatīja, ka ir pārāks par mums visiem, kas nepārzina šo rituālu, un ka mēs esam atkarīgi no viņa kā ganāmpulks, ko viņš uzrauga viļņojošajā, bezgalīgajā plašumā, uz sāļā ceļa, kurš saista kontinentu un kura malā nav neviena jūdžu staba. Rīkodamies ar sekstantu, viņš izrādīja cieņu saules dievam, tad rakņājās senos foliantos un maģiskas tabulās, nesaprotamā valodā murmināja lūgsnas, kas izklausījās kā «indekserorparalaksrefrakcija», vilka uz papīra mīklainas zīmes, pielika un reizināja un beidzot, uzlicis pirkstu uz aizdomīgi tukšas vietas svētaja kartē, pasludināja: «Mēs esam te.» Kad paskatījāmies uz tukšo vietu un pajautājām: «Bet kur tieši?» — viņš atbildēja šifrētajā augstāko priesteru ciparu valodā: «31-15-47 ziemeļu, 133-5-30 rietumu.» Un tad mēs teicām: «O!» — un jutāmies pavisam mierīgi.
Es atkārtoju — tā nebija Rosko vaina. Viņš patiešām bija gandrīz dievs, tāpēc ka nesa mūs visus savā plaukstā pāri kartes tukšajiem laukumiem. Es izjutu pret Rosko neparastu cieņu; tā bija tik dziļa, ka es droši vien būtu nostiepies uz klāja un ļāvis vaļu asarām, ja viņš būtu pavēlējis: «Krīti pie zemes un pielūdz mani!» Bet kādu dienu man galvā sarosījās maza domiņa: «Tas taču nav dievs, tas ir Rosko, tāds pats cilvēks kā es. Ko var izdarīt viņš, to varu arī es. Kas viņu mācīja? Viņš pats mācījās. Ej un dari tāpat — esi pats sev skolotājs!» Un Rosko nogāzās no pjedestāla un vairs nebija «Snarkas» virspriesteris. Es ielauzos svētnīcā un pieprasīju senos folianius un maģiskās tabulas, kā arī ziedokli, tas ir, sekstantu.
Bet tagad es vienkāršiem vārdiem pastāstīšu, kā es pats sev iemācīju navigāciju. Reiz visu pēcpusdienu es nosēdēju kubrikā, ar vienu roku grozīdams stūri, ar otru izdarīdams logaritmiskus aprēķinus. Vēl divas pēcpusdienas — pa divām stundām katrā — es studēju vispārējo navigācijas teoriju un meridionālā augstuma noteikšanu. Tad es paņēmu sekstantu, noteicu indeksu labojumu un izmērīju saules augstumu. Tālākie aprēķini bija bērnu spēlīte, «īsajā rokasgrāmatā» un «Jūras almanahā» es atradu gatavas tabulas, ko bija izstrādājuši matemātiķi un astronomi. Rīkoties ar tām bija tikpat viegli kā ar procentu tabulām vai ar elektrības skaitītāju. Noslēpums vairs nebija noslēpums. Es uzliku pirkstu uz kartes un paziņoju, ka mēs atrodamies te. Man bija taisnība, tas ir, ne mazāk taisnības kā Rosko, kas izraudzījās kartē kādu punktu ceturtdaļjūdzi tālāk no manējā. Viņš pat izteica vēlēšanos dalīt attālumu ar mani uz pusēm. Es biju atklājis noslēpumu, un visbrīnišķīgākais bija tas, ka es pēkšņi sajutu sevī neparastu spēku un lepnumu. Un, kad Mārtiņš pajautāja man tikpat pazemīgi un godbijīgi, kā es kādreiz biju jautājis Rosko, kur mēs patlaban atrodamies, es atbildēju apgaroti un iespaidīgi augstāko priesteru ciparu valodā un izdzirdēju Mārtiņa pazemīgo un pielūgsmes pilno «O!». Kas attiecas uz Carmianu, tad es jutu, ka viņa ir ļoti laimīga sieviete, jo viņai ir tāds vīrs kā es.
Tur es neko nevarēju darīt. Saku to par attaisnojumu Rosko un visiem pārējiem jūras braucējiem. Uz mani iedarbojās varas inde. Es vairs nebija tāds kā citi cilvēki, kā vairums citu: es zināju to, ko viņi nezināja, — debesu noslēpumu, kas rādīja man ceļu pāri dzelmei. Un iemantotā spēka apziņa kļuva aizvien stiprāka. Stundām ilgi es ar vienu roku stūrēju, ar otru cenzdamies uztaustīt pieeju noslēpumiem. Pēc nepilnas nedēļas ilgas pašmācīšanās es jau pratu daudz ko. Es, piemēram, noteicu Polārzvaigznes augstumu, protams, naktī es izdarīju vajadzīgos labojumus, aprēķināju novirzes utt. un atradu mūsu platumu. Un šis platums saskanēja ar dienas vidū noteikto platumu, koriģējot to ar pašreizējā momenta lagrēķinu. Kā lai es nelepotos? Bet vēl lepnāks es kļuvu pēc nākamā brīnuma. Parasti es gāju uz savu kajīti deviņos vakarā. Es mācījos un uzdevu sev noteikt, kāda ļoti svarīga zvaigzne šķērsos mūsu meridiānu ap pusdeviņiem. Izrādījās, ka šī zvaigzne ir Alpha Crucis. Nekad nebiju dzirdējis par šo zvaigzni. Es sameklēju to zvaigžņu kartē. Tā bija viena no Dienvidu Krusta zvaigznēm. «Kā!» es nodomāju. «Jau kuro nakti mēs braucam Dienvidu Krusta gaismā un neko nezinām par to. Stulbeņi, lūk, kas mēs esam! Vientieši unjairmjil» Es neticēju sev un aprēķināju visu vēlreiz. Tovakar no astoņiem līdz desmitiem pie stūres stāvēja Carmiana. Es viņai piekodināju, lai tur acis vaļā un skatās uzmanīgi uz dienvidiem, vai neparādīsies Dienvidu Krusts. Un, kad iemirdzējās zvaigznes, ne visai augstu virs apvāršņa tiešām spīdēja Dienvidu Krusts. Kā lai es nelepotos? Neviens ārsts, neviens virspriesteris nekad nav juties lepnāks. Vēl vairāk: ar svēto sekstantu es noteicu Alpha Crucis augstumu un pēc tā aprēķināju mūsu platumu. Vēl vairāk: es noteicu arī Polārzvaigznes augstumu, un viss, ko es no tās uzzināju, saskanēja ar to, ko man bija pateicis Dienvidu Krusts. Kā lai es nelepotos? Es taču sapratu zvaigžņu valodu un dzirdēju, ka tās stāsta man ceļu pār dzelmi!
Kā lai es nelepotos? Es biju brīnumdaris. Es aizmirsu, cik viegli biju smēlies zināšanas no grāmatu lapas pusēm. Es aizmirsu, ka visu lielo darbu (turklāt grūtu darbu) pirms manis paveikuši diži prāti, astronomi un matemātiķi, kas atklājuši un rūpīgi izstrādājuši visu navigācijas zinātni un sastādījuši tabulas «īsajai rokasgrāmatai». Atcerējos tikai mūžīgo brīnumu: es pratu saklausīt zvaigžņu balsis, un tās norādīja man jūrā vietu, kur es atrodos.
Carmiana to nezināja, Mārtiņš nezināja, Točigi, kuģa puika, nezināja, bet es pateicu viņiem. Es biju dieva vēstnesis. Es stāvēju starp viņiem un bezgalību. Es pārtulkoju debesu runu viņiem saprotamā valodā. Mūs vadīja debesis, un es biju tas, kas prata lasīt debesu zīmes. Es! Es!