Piepeši pats krasts, ietinies tūkstoš nokrāsu zaļumā, izstiepa rokas un apskāva «Snarku». Nebija vairs bīstamās ejas caur rifiem, nebija smaragda bangu un gaiši zilā okeāna — nekā, tikai silta, mīksta zeme, sastingusi lagūna un šaura piekrastes josliņa, kur peldējās tumšādaini bērni. Okeāna vairs nebija. «Snarkas» enkurs nodārdināja ķēdi, un mēs apstājāmies. Viss bija tik skaisti un savādi, ka mēs nespējām uztvert to kā kaut ko reālu. Kartē šo vietu sauc Perlharborabet mes to nosaucam par Drīmharboru[2].
Pie mums pienāca laiva: Havajas jahtkluba biedri bija ieradušies apsveikt mūs ar atbraukšanu un izdarīja to ar isti havajisku viesmīlību. Tie bija visparastākie cilvēki no miesas, asinīm un visa pārējā, taču viņu parādīšanās neizgaisināja sapņa burvību. Mūsu pēdējās atmiņas par cilvēkiem bija saistītas ar Savienoto Valstu tiesu izpildītājiem un sīkiem pārbiedētiem komersantiem, kam dvēseles vietā bija nodeldēti dolāri un kuri smirdošajā sodrēju un ogļu putekļu atmosfērā bija uzlikuši savas netīrās ķepas «Snarkai», lai nelaistu to piedzīvojumu pasaulē. Turpretī mūsu sagaidītāji bija tīri cilvēki. Viņu vaigos bija veselīgs iedegums, viņu acis nebija apžilbinājusi un aizsegusi ar briļļu lēcām pārmērīga skatīšanās uz spīdošu dolāru kaudzēm. Nē, šie cilvēki tikai pierādīja, ka mēs sapņojam. Viņi to apstiprināja ar savām neaptraipītajām dvēselēm.
Kopā ar šiem ļaudīm mēs izgājām brīnumainajā zaļajā krastā. Mēs izkāpām nelielā piestātnītē, un sapnis kļuva vēl brīnišķāks: neaizmirstiet, ka divdesmit septiņas dienas mēs bijām zvāļājušies pa okeānu mazajā «Snarkā». Visās šajās divdesmit septiņās dienās mēs nepārtraukti bijām šīs kustības varā. Tā jau bija iegājusi mūsu miesā un asinīs. Mūsu ķermeņi un mūsu smadzenes bija tik ilgi šūpotas un mētātas, ka, izkāpjot nelielajā piestātnītē, mēs joprojām šūpojāmies un mētājāmies. Mēs to, dabiski, piedēvējām pašai piestātnei. Tas bija tāds kā psiholoģisks māns. Es tenterēju gar piestātni un tikko neievēlos ūdenī. Saskatījos ar Carmianu, un man sametās bēdīgi ap sirdi, redzot viņas gaitu. Piestātne viņai bija tas pats, kas kuģa klājs. Tā šķiebās, drebēja, cēlās un strauji krita lejup, un, tā kā te nebija treliņu, tad mums ar Carmianu vajadzēja pielikt visas pūles, lai neiekristu ūdenī. Nekad nebiju redzējis tik nejēdzīgu piestātni. Kad skatījos uz piestātni, tā mitējās šūpoties, bet, līdzko pievērsu uzmanību kaut kam citam, tā atkal šūpojās kā «Snarka». Vienu reizi es piestātni tomēr notvēru tieši tad, kad tā bija saslējusies stāvus; paskatījos uz tās pretējo galu no divsimt pēdu augstuma, un, goda vārds, ta atgadinaja milzīga vilni ienirstoša kuģa klāju.
Beidzot, gaidītāju atbalstīti, mēs tomēr pārvarējām piestātni un nostājāmies uz cietas zemes. Bet zeme nebija labāka. Vispirms tā sasvērās uz sāniem, sasvērās, cik tālu vien sniedza skatiens, līdz pat izrobotajām kalnu mugurām, un arī mākoņi sasvērās līdzi. Tā nebija stabila un cieta zeme, ja jau taisīja tādus jokus. Tā bija tikpat nereāla kā visa šī apstāšanās vieta. Tas bija sapnis. Kuru katru brīdi tā varēja izgaist kā tvaiku mākulītis. Man ienāca prātā, ka tā varbūt ir mana vaina: ir ieēsts kaut kas nelāgs, un tagad griežas galva. Bet tad es paskatījos uz Carmianu un viņas nedrošo gaitu, un tieši tajā mirklī viņa sagrīļojās un uzgrūdās virsū blakus ejošajam burātājam. Es uzrunāja Carmianu, un viņa sāka žēloties par zemes dīvaino uzvešanos.
Mēs gājām pāri platai, jaukai pļaviņai, pēc tam pa karalisko palmu aleju un atkal pāri vēl jaukākai pļaviņai staltu koku dzīvinošajā ēnā. Gaisu pieskandināja putnu dziesmas un darīja smacīgu milzu liliju, purpursarkano hibisku un citu dīvu, krāšņu tropisko puķu smaržas. Sapnis kļuva gandrīz neciešami skaists mums, kas tik ilgi bijām redzējuši vienīgi nemierīgu sāļu ūdeni. Carmiana izstiepa roku un pieķērās man. «Laikam nevar izturēt šo neaprakstāmo skaistumu,» es nodomāju. Bet nē. Kad iz- plētu kājas, lai atbalstītu viņu, pamanīju, ka pļaviņa un puķes griežas un šūpojas. Tas bija kaut kas līdzīgs zemestrīcei, tikai ātri pārgāja, nenodarot nekādu ļaunumu. Bija diezgan grūti pieķert zemi taisām tādus jokus. Kamēr es to vēroju, nekas nenotika, bet, līdzko manu uzmanību piesaistīja kaut kas cits, viss apkārt sāka šūpoties un viļņoties. Vienu reizi man tomēr izdevās, pēkšņi pagriežot galvu, notvert palmu cēlo kustību, kad tās aprakstīja debesīs milzīgu loku. Bet, līdzko es notvēru šo kustību, tā izbeidzās — un mani atkal pārņēma rāmais sapnis.
Beidzot mēs iegājām vēsā mājā ar lielu, pasakainu verandu; tādā mājā varēja dzīvot vienīgi būtnes, kas pārtiek no lotosiem. Logi un durvis bija atvērti vējam, un putnu dziesmas un puķu smaržas strāvoja iekšā un āra pa tam. Sienas bija nokārtas ar tapas[3] mašām. No visiem stūriem aicinoši raudzījās ar zaļas zāles pārklājiem segti dīvāniņi, turpat bija arī lielas klavieres, kuras, kā man likās, domātas tikai šūpuļa dziesmu spēlēšanai. Kalpones — japānietes tautas tērpos — spurdza šurpu turpu bez trokšņa kā tauriņi. Viss bija pārdabiski spirdzinošs. Te tropu saule neizlēja savu liesmaino kvēli kā bezgalīgajā okeānā. Viss bija pārāk labi, lai būtu īstenība. Es to sapratu, tāpēc ka, strauji pagriezies, ieraudzīju klavieres lēkājam istabas kaktā. Es neko neteicu, jo tieši tajā brīdī mums pienāca klāt brīnum daiļa sieviete, īsta madonna baltā, plandošā tērpā un sandalēs, un sasveicinājās ar mums tā, it kā būtu pazinusi mūs visu mūžu.
Mēs apsēdāmies pie galda verandā, kur bauda lotosus, mūs apkalpoja taurenīši, un mums pasniedza dīvainus ēdienus un nektāru, ko te sauc par poi. Taču sapnis draudēja izgaist. Tas trīsēja un vizuļoja kā varavīkšņains ziepju burbulis pirms pārsprāgšanas. Es lūkojos uz zaļo zāli, staltajiem kokiem un hibisku ziedlapiņām un pēkšņi jutu, ka galds kustas. Galds un iepretī sēdošā madonna, veranda, kur bauda lotosus, purpursarkanie hibiski, maurs un koki — viss palēcās un krita atpakaļ kā milzīga viļņa mugura. Es drudžaini ieķēros krēslā un noturējos. Man bija tāda sajūta, it kā es turētos ne vien pie krēsla, bet arī pie paša sapņa. Es nebrīnītos, ja apkārt sāktu viļņoties jūra, ja šī pasaku zeme tiktu aizskalota un es atkal stāvētu pie «Snarkas» stūres ar logaritmu tabulām rokā. Bet sapnis neizgaisa, Es zagšus paraudzījos uz madonnu un viņas vīru. Viņi nebija pārvērtušies. Trauki uz galda nebija pakustējušies. Gan hibiski, gan koki un zāle vēl bija savā vietā. Nekas nebija mainījies. Iedzēru vēl mazliet nektāra, un sapnis kļuva reālāks nekā jebkad.
— Vai jūs negribat tēju ar ledu? — jautāja madonna; galda gals, kur viņa sēdēja, viegli noslīga uz leju, un es atbildēju «jā» jau četrdesmit piecu grādu leņķī.
— Jūs runājāt par haizivīm, — teica viņas vīrs. — Tur, Niihau, bija viens cilvēks…
Šajā mirklī galds sašūpojās un sāka slieties stāvus — un es skatījos uz runātāju no apakšas četrdesmit piecu grādu leņķī.
Tā pagāja brokastis, un es priecājos, ka man vismaz nav jābēdājas, redzot Carmianas gaitu. Piepeši no lotosa ēdēju lūpām paspruka noslēpumains, briesmīgs vārds.
«Tā,» es nodomāju, «skaistajam sapnim beigas.»